Kā kabatzaglis man nozaga jauno dzīvi

Biju ieplānojis no 1. janvāra sākt jaunu dzīvi, bet dienu pirms gadu mijas kāds kabatzaglis un milzīgā ātrumā darbojošās banku sistēma man to nozaga. Pat mana žurnālista attapība neļāva man nosargāt jauno dzīvi, jāturpina vien tā vecā, kuru sāku teju pirms pusgadsimta.

Strādāju izdevniecībā Rīgas Viļņi, kas izdod vienu no retajiem vēl kopš padomju laikiem saglabājušamies izdevumiem Latvijas preses tirgū – radio un televīzijas programmu Rīgas Viļņi. Kopš 1957. gada iznāk Rīgas Viļņi, un tāpēc laikam arī tur strādājošiem ir lielāka dzīves pieredze un tiek uzlikti lielāki pārbaudījumi, jo ir taču vecais rūdījums un gudrība...

To maku izvilka kāds cits

30. decembra pievakarē gāju mājās no darba, priecādamies par priekšā gaidāmajām Jaungada brīvdienām. Nesteidzīgā solī, cauri Rīgas Centrālajai stacijai, apstādamies pie kāda kioska un pāršķirstīdams konkurentu izdotos jaunākos žurnālus. Bija jau tur ar šis tas interesants iedrukāts, bet nodomāju – nav ko konkurentus atbalstīt un maku no somas ārā nevilku, lai atskaitītu kādu monētu citapgāda izdotajai literatūrai.

Tomēr to maku izvilka kāds cits...

Pārnākot mājās, nosviedu somu uz krēsla un ieriktējos ar tējas krūzi rokā, lai pāršķirstītu Kas Jauns Avīzi un izlasītu, ko tajā esmu sadriķējis, līdz pēkšņi atskanēja zvans no skandināvu banku giganta Swedbank. Viņiem kāds piezvanījis un pateicis, ka atradis maku ar manu bankas karti. Banka manu karti nobloķējusi un tagad zvana, lai pārliecinātos, ka darījusi pareizi.

Ķeru savā somā un konstatēju, ka tur tik tiešām mana muķa vairs nav! Nu tā esmu palicis pirms Jaunā gada bez sava maka un visām iespējamām kartēm un apliecībām – bankas kartes, darba vietas čipa, braukšanas biļetēm transportā, darba apliecības, veikalu atlaižu kartēm, bibliotēkas lasītāja kartēm utt. Vārdu sakot, bez pārdesmit gramu plastikāta izstrādājumu, kurā ietverta visa mana būtība, dzīve, vērtība, liktenis, veselība un tā tālāk. Bet toties ir jauns ieguvums – savā jaunā gada pirmajā ceļojumā es došos uz kūrortpilsētu! Mans maks ar visām plastikāta plēksnītēm atradās Siguldā.

Pēc dāvanām izslāpušā grūtdieņa varoņdarbs

Nu laikam kāds pēc Jaungada dāvanām izslāpis grūtdienis 30. decembra vakarā bija sagribējis izvilkt no manas somas maku, lai tajā sev atrastu dāvanu. Atrada vien kādus pārdesmit eiro skaidrā naudā, bet ar tiem plastikāta štruntiem jau viņš neko izdarīt nevarēja – viņš jau nezināja ne lietotājnumurus, ne paroles, ne kodus, lai visu to aktivizētu. Tos jau nenēsāju līdzi ar piespraudi piespraustus pie kartēm.

Tā nu viņš vairs nevajadzīgo maku iesviedis nevajadzīgā telpā, pēc visa spriežot, Siguldas vilcienā. Un mans maks aizvizinājies līdz Siguldai. Tur to uzgājis kāds godīgs siguldietis un piezvanījis Swedbankai, ka atradis manu bankas karti. Banka savukārt piezvanīja man. Pie tam atradējs paziņojis, ka pēc svētkiem manu atrasto maku ienesīs Siguldas Swedbankas nodaļā.

Tā nu uzreiz pēc Jaunā gada svinībām man būs jābrauc uz kūrortpilsētu Siguldu pēc maka. Re, kādu jauku pārsteigumu sagādājis man dzīves nomāktais garnadzis Centrālajā stacijā – viņš man sagādājis braucienu uz kūrortu. Savpēc es gan uz tik tālu ceļu nesadūšotos, vēl jo vairāk janvāra sākumā, jo Latvijā jau uz Siguldu brauc tikai vērot zelta rudeni. Vienīgi pateicos Dievam, ka garnadzis manu maku nebija iesviedis Zilupes vai Liepājas, jeb vēl ļaunāk – Maskavas vilcienā. Tad man Jaunais gads sāktos ar vēl briesmīgāku ceļojumu.

Ja zvīņas makā – plastikāta kartes būs neskartas

Runā, ka Jaunajā gadā jāsāk jauna dzīve. Vieni to uzskata par totālām muļķībām, citi atkal par teju Visaugstāko Spēku pavēli. Vairums sāk jaunu dzīvi un jau pēc dažiem mirkļiem atsāk veco – un tā tālāk un tā joprojām visu pa vecam turpina. 30. decembra vakarā vēl domāju, ka Jaunā gada pirmajās dienās man vajadzēs mainīt visus plastikātus un tad varēšu sākt pilnīgi jaunu dzīvi ar pilnīgi jaunu identitāti. Bet kas tev deva...!

Jau 31. decembrī, nesagaidot Jauno gadu, Swedbank man piešķīra jaunu bankas kodu karti un internetbankas paroli. Šī identitātes maiņa tad man jaunajā gadā nespīdēja, bet palika vēl klusa cerība, ka nāksies taču mainīt visu to lērumu plastikāta stērbeļu – bibliotēkas, Rīgas satiksmes, veterinārās aptiekas, lielveikalu atlaides, grāmatnīcas... utt. kartes, jo biju pārliecināts, ka makā labākajā gadījumā būs palikusi tikai kāda viena no padsmit man nepieciešamajām plastikāta kartēm. Tad man tiks piešķirti jauni numuri un kodi!

Bet atkal nekā – labais siguldietis bija sagādājis man ne tikai braucienu uz Siguldu, bet arī atstājis Swedbank nodaļā manu maku ar pilnīgi visiem tiem plastikāta izstrādājumiem, atskaitot pārdesmit eiro un braukšanas karti autobusā, kurā bija kādi pāris braucieni atlikuši. Bija pat makā saglabājušās karpas zvīņas no aizviņējiem Jaunā gada svētkiem. Tās zvīņas biju salicis makā, jo ticējums taču vēsta – ja zvīņas makā, būs nauda. Tikai modernajā gadsimtā tas laikam skan – ja zvīņas makā, tad plastikāta izstrādājumi saglabāsies!

Tā nu sev par laimi vai nelaimi 6. janvārī biju pacēlis telefonu un uzklausījis Siguldas bankas direktrises lūgumu braukt ciemā pie viņas pēc sava maka!

Tā nu man izpalika jauna dzīve Jaunajā gadā – viss plastikāta apkopojums makā atradās un man tika atdots. Vienīgi brauciens uz kūrortpilsētu neizpalika, jo visu to dokumentu lērumu vajadzēja saņemt personīgi, uzrādot pasi. Te nu atliek vien atviegloti nopūsties, ka Latvija nav tik plaša kā Austrālija. Iedomājaties, ja es dzīvotu Melburnā, bet mans maks būtu aizceļojis uz Rietumaustrālijas ziemeļiem.

Kaut kas tāds, kā ar mani, var notikt tikai Latvijā!

Elmārs Barkāns
Laikrakstam „Latvietis“