Uz priekšu, uz pagātni!

Palielināt / Enlarge

Ints Teterovskis. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Ivars Cinkuss. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Raibais sarīkojums. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Koris. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Raibais sarīkojums. FOTO Pēteris Strazds.

Varētu domāt, ka Jānim Čečiņam pilnīgi pietiktu Kultūras dienas sarīkot vienu reizi; taču, nē: 2014. g. Vecgada vakarā – 31. decembrī viņš tās sarīkoja pa otru lāgu un to visu pāris stundās un divos kontinentos. KD Raibā Pēcpusdienā bija izdevība ar humoru atskatīties uz divos gados padarīto darbu un pie reizes parādīt citkārt nopietno mākslinieku izlaidīgo pusi.

Veiksme rodas no pieredzes, vai ne? Cik reizes Rīgā bijuši Dziesmu svētki un cik reizes Austrālijā Kultūras dienas? Dziesmu svētki – 23, Kultūra dienas – 54. Tas nozīmē, ka Austrālija ar savu pārāko pieredzi tiem Dziesmu svētku rīkotājiem var šo to pamācīt par šādu svētku rīkošanu. Tādēļ Jānis visu programmu pārcēla uz Rīgu. Tas deva arī iespēju to izmēģināt nomaļā provincē (!) pirms rādīt lielpilsētā Sidnejā! Tad nu raibā virknē redzējām, kā Austrālijā audzētā kultūra ar lielu blīkšķi ierodas Rīgā.

Taču vispirms sastādāma Rīcības komiteja. Kasieris (Andris Kariks) bez kādas mudināšanas piesakās pats, jo viņam pašam nekad nav naudas, un kasiera amats kādā liela organizācijā vai komitejā viņam liekas ļoti izdevīgs; sekretāri ievēl tādēļ, ka viņa prot latviski gan lasīt, gan rakstīt, lai gan viņa būtu gribējusi kādu redzamāku un pateicīgāku amatu; sarīkojumu vadītāja priecājas, ka nu varēs rīkot visādas balles un ballītes (Koncerti? Kas ir koncerti?); priekšgalā ar augsti paceltu KD karogu soļos pats Čečiņš. Tātad: Uz priekšu un uz augšu!

Latviešu lidsabiedrības Div' Dūjiņas Gaisā Skrēja lidmašīnā viss notiek izteikti latviski. Drošības instrukcijas latviskā stilā pasniedz lidmašīnas apkalpe – Judīte, Mudīte, Rudīte un Džošua. Parāda, kā tautiski austās drošības jostas sasienamas glītā mezglā uz vieniem sāniem vai ar lielu šleifi uz vēdera; vajadzības brīdī no virsgalvas skapīša izkritīs nevis skābekļa maska, bet pīrāgs, un, ja – nedod Dievs! – trauksmē vajadzīga glābšana, tad galvā liekams lidsabiedrības piegādātais ziedu vainadziņš, lakats vai cepure, ar aizrādījumu, ka vaiņagotās glābs pirmās. (Un, nē, Džošua lai nemaz necenšas slēpties zem vainadziņa!) Pasažierus arī mierina, ka no liesmām motorā nav ko baidīties – tās ir tikai jāņugunis. Un tagad atliek izbaudīt tiešo lidojumu no Sidnejas uz Rīgu, kas apstāsies tikai Jelgavā, Valmierā, Liepājā, Ventspilī un Kazahstānā!

Nav iespējams aprakstīt visus skečus, ko kuriem veidojās šī asprātīgā, saistošā izrāde. Citkārt nopietni diriģenti un citi KD viesi, piemēram Ints Teterovskis, Ivars Cinkuss, Jānis Laurs un pat vesels koris Pernigele palīdzēja Sidnejas Latviešu teātrim smīdināt tautu ar žilbinoši ākstīgiem tērpiem, komiskām kustībām, asprātīgu tekstu un vispārējo dzīvesprieku, paķerdami ne tikai Kultūras dienas, bet arī paši sevi.

Ka smokingam ne vienmēr jābūt melnam un ar garām biksēm, pierādīja Ints T. Viņa mirdzoši zaļais smoķis un īsās biksēm un zandalēm bija modelis kā ģērbjas Austrālijā auguši diriģenti; tāpat Jānis Laurs profesora talārā un deķelī nekautrējās parādīt savus kailos stilbus un pat lika čellam atdarināt Austrālijas putnu dziesmas, radot vismodernāko latviešu mūziku. Viņa rokās saliekamā nošu pults kļuva par smieklu cēloni, jo, protams, viņš nemācēja to salikt kopā. Žēl, ka Adelaidē viņš vienmēr ir tik nopietns, jo viņam ir izteiktas dotības uz vella dzīšanu un nenopietnām sejas izteiksmēm. Kā jau mūziķis, viņš ir aplaimots ar komiķim nepieciešamo, nemaldīgi trāpīgo instinktu, nogaidot īsto brīdi, kad ko teikt vai darīt.

Tas pats attiecas uz Ivaru Cinkusu, kurš pārģērbies par Oza Zemes Dorotiju un savas kuplās, citkārt visiem vējiem brīvi palaistās cirtas fifīgās bizītēs sapinis, publikā izraisīja veselu smieklu vētru. Arī viņam aktiera dotības netrūkst, ar lielu dažādību balss un sejas izteiksmēs un ķermeņa kustībās.

Kafejnīcas kafija un pīrāgi laikam ļoti labi garšoja, jo starpbrīdis ievilkās, un mēs tie daži, kas bijām palikuši zālē sēžot, sākām jau bažīties, ka varbūt izrāde beigusies, un visi jau aizbraukuši mājās gatavoties KD Ballei, pamezdami mūs savam liktenim. Taču, nē, ieskanējās zvans, zālē atkal saplūda ļaudis, un izrāde ritēja tālāk.

Dažām balsīm būtu labi derējuši mikrofoni vai skaidrāka, lēnāka dikcija, jo pat F rindas vidū sēdēdama, dažus aktierus sadzirdēju ar grūtībām. (Varbūt rūpīgāk jāizmazgā ausis?!) Toties ļoti labi sadzirdēju izcilo ģitāristu, kas savai elektriskai ģitārai vienkārši pagriežot pastiprinātāja pogu, pieskandināja visus zāles pakšus. Priekšnesums pirmklasīgs, tikai, manuprāt, šī sarīkojuma plūdumam varbūt mazliet par garu. Gaumes lieta; publika savu patikšanu parādīja ar jūsmīgiem aplausiem.

Man jāatvainojas visiem dalībniekiem, ka vārdā varu nosaukt tikai tos, kurus jau pazīstu kādā citā sakarībā, jo ļoti skaistās, elegantās programmas grāmatas Raibās Pēcpusdienas reklāmā neviens nav vārdā minēts, un atsevišķa lapiņa ar vārdiem arī nebija. Žēl, jo katru talantīgo tēlotāju gribētos publiski atzīt un daudzināt. Tā nu visiem jāpieņem vispārējs cildinājums, un jāiedomājas sevi nobučotu uz abiem vaigiem.

Tāpat nav iespējams atstāstīt visu saturu, un lieli zaudētāji bija tie, kas vai nu lidošanu uz mājām vai pucēšanos uz Lielo Balli lika pirmā vietā un sarīkojumu neapmeklēja, jo šī izrāde vēl lieku reizi spodrināja SLT jau tā spožo slavu kumēdiņu rādīšanā.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“