Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aigars Bikše. „Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoku pilsētā 1969. gadā“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aigars Bikše. „Ierindnieka ciešanas, sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā“. FOTO Māris Brancis.

2014. gada nogalē – 16. decembrī – galerija Daugava atvēra jaunas telpas Ausekļa ielā 1 (ieeja no Elizabetes ielas). Tās ir plašas, gaišas, augstiem griestiem, īsti piemērotas tās vērienīgajiem uzdevumiem un iecerēm. Galeriju atklāja ar tēlnieka Aigara Bikšes darbu izstādi Inficējot taisnību.

Ikviena šī mākslinieka uzstāšanās izraisa diskusijas, pārrunas, kas norāda uz to, ka viņš ir savdabīga un vienreizēja personība latviešu mūsdienu mākslā, kā arī uz viņa talantīgumu. Jau nosaukums vien liek domāt, ka izstāde nav parasta. Kā saprast patiesības inficēšanos? Vai nosaukumā deklarētais paziņojums jāuztver nopietni? Vai jāizvirst smieklos? Varbūt tas viss ir vienuviet un vienlaicīgi? Bet varbūt ne viens, ne otrs, bet kāds trešais, ceturtais risinājums ir īstais?

Izstādes uztvere un tulkojums ir skatītāja ziņā. Šeit piedāvāju savu traktējumu.

Liekas, ka izstādes atslēgu var atrast Aigara Bikšes intervijā mākslas zinātniecei Aigai Dzalbei interneta portālā Arterritory.com. Ikviens cilvēks, pēc mākslinieka domām, rada pats savu pasauli, savu patiesību. Tā nav tā pasaule, kāda tā ir īstenībā. Patiesība, ko pauž kāds cilvēks, ir prāta un emociju uzkonstruēta. Tādējādi mēs katrs inficējam patiesību un pārtaisām to pēc sava ģīmja un līdzības. „Inficēšana notiek visu laiku – visi tic savai taisnībai un cenšas to izplatīt,” uzskata tēlnieks. Tātad mākslinieks piedāvā savu versiju, kāda pasaule un patiesība izskatās, ja mēs to inficējam.

Taisnības un patiesības pārtaisīšana atklājas vispirms Aigara Bikšes darbu nosaukumos – Ierindnieka ciešanas, sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā, Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoku pilsētā 1969. gadā un citos. Tieši tos uztvert būtu maldīgi, maldinoši. Drīzāk jāuztver kā joks, lai gan notikuma būtība paliek. Notikumu un laiku pārbīde notiek nepārtraukti. Lūk, pēdējais darbs. 1969. gadā mākslinieks nevarēja būt ASV, jo viņš tieši šajā gadā piedzima Rīgā, 1993. gadā beidza Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu un tagad ir tās profesors. Taču iepirkšanās drudzi mākslinieks varējis novērot tepat Latvijā kaut vai nakts izpārdošanu laikā, kad daļa cilvēku zaudē galvu – tās vietā ir kaste. Līdzīga inficēšanās notiek arī pārējos darbos. Tajos var apbrīnot autora fantāziju un viņa darbu formu.

Aigars Bikše ļoti bieži nodarbojas ar instalācijām. Viņa apaļskulptūru izstāde līdz šim ir bijusi tikai viena – pirms vairākiem gadiem galerijā Māksla XO.

Daugavā katrs darbs ir jāapskata no visām pusēm, tad atklājas kāds jauns darba aspekts. Formas ir lieliski veidotas. Tā kā tēlniekam būtisks ir sižets, naratīvs, tad arīdzan svarīgas ir detaļas. Tās padziļina stāstījumu, ienes jaunas korekcijas, variantus, precizējumus.

Tēlniekam ļoti nozīmīgs ir materiāls, kurā skulptūra ir radīta. Visbiežāk tā ir bronza un ozolkoks. Izstādē viens darbs ir atliets divos variantos – alumīnijā un bronzā. Ievērības vērta ir Meitene ar koka kāju, skulptūra, kas veidota lielāka par cilvēka augumu (turpat 3 metru augstumā). Mākslinieks ir meistarīgi izmantojis kokšķiedru ritmus, pieskaņojot tos cilvēka formu veidojumiem. Tajā pat laikā Aigars Bikše ir vietvietām iestrādājis citu koku, ar citu krāsu, šādā veidā vēl tiešāk atklājot inficēšanās procesu.

Kā atzīst pats mākslinieks, viņu interesē kara tēma. Izstādē ir vairāki darbi, kuri saistāmi ar karu, karavīriem, lai gan nekas konkrēts nav attēlots. Īpaši tas sakāms par šobrīd aktuālo krievu karaspēka iebrukumu Ukrainā. Tā kā darbi tapuši triju gadu laikā, tad šie notikumi izstādē neatspoguļojas, lai gan skatītājs var ar to sasaistīt, bet tādā gadījumā šī tēma Aigara Bikšes darbos atklājas drīzāk ironiski.

Vēl kāds aspekts izstādē un darbos. Mākslas vēstures pazinējam, aplūkojot Aigara Bikšes darbus, radīsies kādas nebūt asociācijas, mājieni uz klasisko mākslu. Piemēram, darbā Kājnieku seržants vēro saulrietu Gazivoda ezerā Kosovā 2008. gadā galvenā figūra – karavīrs var atgādināt par Svētā Sebastjana mocībām, kas tik bieži parādās renesanses glezniecībā. Tēlnieks sarkastiski pasmejas par šī kareivja – Sebastjana mocībām. Aigara Bikšes interpretācijā viņš ir piesiets pie koka, nolaistām biksēm un ereģētu dzimumlocekli, tādā veidā nespējot sevi apmierināt. Sak, vai tās nav mocības?! Šis notikums pat kļūst absurds.

Savukārt pieminētā Meitene ar koka kāju var atgādināt gan par renesanses laika Dāvidu, šo varonības un skaistuma ideālu, un padomju mākslā izplatītajām celtniecēm. Kas no skaistuma un varonības šajā variantā ir palicis pāri?

Izstādē Aigars Bikše par daudz ko pasmejas, ironizē. Par ko? Droši vien par mums, mūsu vājībām, par mūsu patiesības izpratni, par mūsdienu cilvēku, kurš informācijas pārbagātības laikmetā zaudē patiesības izjūtu. Kaut kas līdzīgs nereti notiek arī datoros, kur kādu vīrusu vai kā cita dēļ teksti un attēli pārveidojas līdz nepazīšanai. Pašos pamatos Aigars Bikše atklāj situācijas dramatismu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“