Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Jaunā derība“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Klusā daba ar āboliem“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Sēnes“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Zemenes“. 2012. FOTO Māris Brancis.

Galerija Daugava savas telpas Alksnāju ielā 10/12 gadu mijā atvēlējusi ļoti savdabīga mākslinieka izstādei, kuras autors ir gleznotājs Jānis Kalniņš, kurš savai pirmajai iznākšanai publikas priekšā devis nosaukumu Klusā dzīve.

Pēdējā laikā, kā rāda izstādes, jaunāko paaudžu māksliniekus arvien vairāk piesaista ļoti precīza realitātes attēlošana. Tā ne vienmēr ir ietilpināma tradicionālā jēdziena reālisms izpratnē, jo dažkārt kaut vai fona dekoratīvisms prevalē pār, teiksim, portretu, kā tas bieži ir Lienes Baklānes darbos. Citi ierosu un skolotājus ierauga agrāko laiku glezniecībā. Tā tas ir Jāņa Kalniņa daiļradē, kurš interesējas par 17. gadsimta holandiešu klusās dabas žanru. Viņa darbos var novērot arīdzan mūsu pašu Bruno Vasiļevska pieeju realitātes atainošanai, kas ir gandrīz fotogrāfiski precīza. Arī Jānis Kalniņš filigrāni apstrādā katru kvadrātcentimetru. Viņš cenšas izgleznot ik lapiņu un ziediņu, uzlikt uz audekla vissīkāko detaļu pēc iespējas precīzāk, neizvairoties, piemēram, no tārpu izēsto lapu caurumu fiksācijas un no tamlīdzīgiem niekiem.

Šādai pieejai ir divējāds rezultāts. No vienas puses tas liecina par autora dokumentāli fotogrāfisko pieeju dabai, tādēļ Jāņa Kalniņa agrāko gadu darbi liekas pat sausi protokoliski; no otras – mākslinieks liek domāt ne tikai par ziedu skaistumu, ābolu apaļīgajām aprisēm, sēnes cepurīšu lieliskumu, bet arī par kādiem negatīviem apstākļiem, kas bojā šo skaistumu, jo, lūk, realitātē daiļais pastāv paralēli kroplajam, pozitīviem spēkiem pretdarbojas negatīvie. Tātad skaistuma pilnība ir iespējama tikai ideālā, bet ne īstenībā. Šajā sakarībā blakus tauriņiem un putniņiem klusajā dabā parādās tārpi un kukaiņi, kas varbūt traucas ēst zaļās lapas un ziedus. Tas ienes Jāņa Kalniņa darbos zināmu disonansi un liek domāt, ka autors neredz tikai daiļo.

Tomēr, kā ir dzirdēts, mākslinieks neļauj nevienai dzīvai būtnei, nevienam tārpiņam nodarīt pāri, jo, lūk, ikvienai dabas radībai ir tiesības dzīvot. Tāda ir īstenība, ko nevajag koriģēt, neievērot, uzlabot. Tā ir jārāda, kāda tā ir.

Gatavojoties šai izstādei, Jānis Kalniņš šogad ir daudz gleznojis neliela izmēra klusās dabas, kurās parādās āboli, sēnes, zivis, dažkārt veidojot visai sarežģītas kompozīcijas. Arī jaunākajos darbos viņš neizvairās no negatīvām detaļām (kāds tārps ir izgrauzis bērzlapītes sarkanajā cepurītē caurumu, āboli ir klāti ar tumšiem plankumiem), taču tās nav tik acīs krītošas kā iepriekš. Pirmajā plānā izvirzās ļoti smalkais tonālais krāsu kārtojums, materialitāte. Parādās izteiktākas vai tikko jaušamas gaismēnas, kas piedod darbam slēptu romantisma gaisotni. Pēdējie darbi apliecina, ka no šī gleznotāja varam gaidīt lielas lietas.

Jāatzīmē, ka Jānis Kalniņš līdz šim publiski iznācis ar savu veikumu ļoti retās kopizstādēs. 1976. gadā dzimušais mākslinieks Latvijas Mākslas akadēmiju ir beidzis 2008. gadā. Kā runā, viņš kādu laiku bija pārtraucis mācības, lai iestātos katoļu garīgajā seminārā, un pēc tam atgriezies pie mākslas studijām. Acīmredzot reliģija veidojusi Jāņa Kalniņa pasaules kārtības izpratni, pietāti pret visu dzīvo. Mākslinieks arī gleznojot reliģiska sižeta darbus. Par to liecina viena no gleznām – Jaunā Derība, kas tapusi 2014. gadā, un kas liek atcerēties franču mākslinieku Žoržu de La Tūru (George de La Tour) – gleznotāju, kura kompozīcijās lielu vietu ieņem sveču apgaismojums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“