Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Laimas“ aprūpētāju brauciens uz Lokstonu

Pārsteigumi jau no paša sākuma

Laikraksts Latvietis Nr. 341, 2014. g. 29. dec.
Margota Puķīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dainas rožu dārzā. No kreisās: Genija, Daina, Anna, Sonia. FOTO Margota Puķīte.

Mēs māsiņas kopā turamies. FOTO Margota Puķīte.

Pusdienas. FOTO Margota Puķīte.

Pētera Mengela īpašums. FOTO Margota Puķīte.

Ceļā. FOTO Margota Puķīte.

Sonja Nikitina starp Ziemassvētku eglītēm. FOTO Margota Puķīte.

Kā aprūpētāju grupas vadītājai, man nemaz nav tik viegli izdomāt kurp lai braucam. Jāņem vērā braucēju spēku un vecumu, kā arī viņu vēlmes. Bieži man jautā, kad brauksim tur, kur bijām; tur bija mums tik labi un interesanti. Dažas reizes ietekmē mēdiji ar reklāmām, kur tiek sludināti visvisādi skaistumi un eksotika, kuri vel nav piedzīvoti un tagad ir tas pēdējais brīdis kad vel to varētu piedzīvot. Arī no vairākām tūrismu kompānijām un viesnīcām tiek piedāvāti par pazeminātu cenu apmešanās un maltītes. Šinī gadījumā visi iepriekšminētie iemesli tika ņemti vērā, un braucām uz Lokstonu (Loxton) atkal apskatīt skaistās Ziemassvētku gaismas, kuras apgaismo visu pilsētu, kā arī lielākos īpašumus ārpus pilsētas.

Iznāca samērā liela grupa – viss kopā 18 seniori, ieskaitot mūsu iemīļoto, brīvprātīgu šoferi Intu Puķīti pie stūres. Kā vienmēr, visi braucēji laikā ieradās, un veikli visas somas un citi piederumi tika ielikti piekabē un zibens ātrumā visi sēdās autobusā. Ļoti svarīgi ieņemt labāko vietu un arī lai varētu sēdēt blakus tam, vai tai, ko esi izredzējis, citādi nebūs labs garastāvoklis. Gandrīz visos Laimas braucienos ir kāds negaidīts pārsteigums gan braucējiem, gan rīkotājai tā lai nebūtu garlaicīgi!!

Šoreiz šis pārsteigums notika ātrāk nekā citām reizēm. Lai tiktu uz Lokstonu jābrauc pāri Adelaides kalniem, kuri nav īpaši augsti un ceļš arī ļoti labs. Autobuss arī nav tik vecs vai nobraukts, bet šodien autobuss neklausīja šoferi un knapi uzvilkās pa kalnu augšā. Varētu domāt, cik tad smagas mūsu somas?

Pēc neilga brīža šoferis apstājās un paziņoja, ka pienācis laiks iet iedzert kafiju un pastaigāties pa mazo pilsētiņu, kamēr autobuss atpūtīsies, lai varētu turpināt droši tālāk. Lai pilnīgi pārliecināties, ka viss kārtībā, piezvanīja autobusa kompānijai un izrunājās ar mehāniķi. Mehāniķis apsolīja, ka tūlīt piebrauks un apskatīsies tuvāk, kas par problēmu. Solījums tika izpildīts, kā solīts! Lai būtu ērtāk gaidīt, šoferis autobusu pārvietoja zem skaista, kupla koka. Kaut silta vasaras diena, sēžot zem ēnaina koka, nemaz nebija tik slikti. Arī bija visiem uzdots sacerēt Ziemassvētku sveicienus ar Austrālijas tēmu drīzāk nekā rakstīt par sniegu pārsliņām un kamaniņām. Bija laiks apēst saldējumu. Tad mehāniķis ieradās, kaut ko pakustināja un teica, ka viss kārtībā un droši varam braukt uz Lokstonu, kura atradās vēl 260 km uz priekšu.

Atpūtušies atkal iegrimām mīkstos sēdekļos un turpinājām apbrīnot Austrālijas skaistumu pa logu, kamēr dzesinātājs pūta vēsu gaisu, lai mēs nepagurtu no karstuma. Veiksmīgi tikām līdz Vokersfletu (Walkers Flat), Marija (Murray) upes krastmalā, skaistā parkā, kur uzēdām pusdienas zem lieliem, skaistiem eikaliptiem. Pāri upei lielas sarkanas klintis, un ūdens līmenis upē samērā augsts. Pelikāni šūpojās uz vilnīšiem, bezdelīgas rotaļājās ap prāmi, un ik pa laikam putni arī uzdzied kaut ko, kamēr ēdām garšīgas pankūkas, pīrāgus, lašu maizītes un vēl daudz, daudz citus gardumus. Kad uzmanīgi ieklausījās, varēja saprast ko kukaburra stāsta!

Kristus dzimis, Kristus dzimis,
Sauca kukaburra!

Laiks skrien uz priekšu, un vēl garš ceļš priekšā. Pārbraucām ar prāmi uz otro krastu un tagad braucām gar upes krastu uz ziemeļiem vairākus kilometrus un varēja ļoti labi redzēt, cik liela Marija upe un daudz mazu ezeru (billabong), kā arī eikaliptu dažādība. Tie, kuri bija drusku par daudz ēduši pusdienās, sāka snaust, bet citi sāka dziedāt, un tad neiznāca nekāda gulēšana.

Pēc brīža visi mana, ka, autobuss vairs nebrauc tik ātri, kaut nav nevienas mašīnas uz ceļa. Šoferis paziņo, ka nākošie 80 km jābrauc lēnām, un tad redzēsim ko darīsim, varbūt visiem jāstaigā ar kājām, bet nav ko uztraukties, jo ūdens diezgan, un ēdiens daudz palika pāri no pusdienām. Mobilam telefonam nav un vēl nebūs signāla nākamos 70 km. Tātad, visiem dota īsta iespēja tuvāk apbrīnot Austrālijas dabu vasarā. Un tiešām, skats varens ar plašām, nesen nopļautām pļavām, zilām debesīm ar baltiem, mīkstiem, pūkainiem mākonīšiem. Nevienas mājas, nevienas mašīnas, uz ceļa tikai mūsu autobuss ar piekabi un 18 senioriem, kas ir ceļā izbaudīt eksotiku ārpus pilsētas.

Korālis (savā meldijā)

Ziemeļu vējš karst auro, Sārti putekļi dīvaini mājo; Tumši zilā debesu ailē Saule dzelteni dedzoša mīt. Sviedri pār seju, kā par spīti, Man lejup kā straume krīt.

Redzams skats ne tik pārāk svešs, Kur dega pļauts tīrums un mežs. No sejām kvēpušām melnām...

Nenobeigts Korālis. Inspirācija nomira. Lai kāds cits to nobeidz!!!

Nemaz nebija tik ilgi, kad atkal sakari tika uzņemti ar mehāniķi un nodrošināja, ka varam turpināt, un viss būs labi, un nevajadzēs iet ar kājām. Ar nokavēšanos iebraucām pie Dainas, kura ilgus gadus dzīvo ārpus Lokstonas uz vīnogulāju lauka īpašumā, un mūs ieaicināja uz pēcpusdienas kafiju.

Diena bija karsta, un kafijas vietā piedāvāja aukstu tēju ar citronu un svaigi ceptām kūkām un cepumiem. Apbrīnojami, cik laba apetīte Laimas senioriem! Viss bija garšīgs un patīkami. Pat suns Nelsons visus iebraucējus apmīļoja. Daina parādīja savu skaisto rožu dārzu un apgalvoja, ka tik skaistas rozes zied pirmo reiz pēc vairākiem gadiem, jo šogad pirmo reizi lietoja mēslojumam cūku mēslus. No sākuma nezināju, vai ticēt, vai nē. Nākamā dienā, kad aizbraucām uz Rožu dārzu Renmarkā un redzējām, cik mazāki ziedi un krūmi komerciālā dārzā, nekā pie Dainas, tad bijām pārliecināti, ka cūku mēsli tiešām veicina rožu skaistumu.

Nevarējām palikt ilgāk, jo vakars tuvojās, un ar slimo autobusa jāklibo uz priekšu. Kamēr viesojamies pie Dainas, Ints bija noskatījies, ko mehāniķis darīja pirmoreiz, un arī izdarīja to pašu, un autobuss ripoja pilnā jaudā līdz viesnīcai. Bija laiks atpūsties pirms vakariņām. Visi gājām agri gulēt, jo nākamā dienā būs daudz ko piedzīvot un iesim gulēt vēlu, jo gaismas varēsim skatīties pēc deviņiem naktī, kad būs tumšs.

Pēc brokastīm braucām apskatīt rožu dārzu Renmarkā Rustons Roses. Bija laba izdevība pastaigāt pa dārzu, iedzert kafiju un nopirkt kādu dāvanu. Tad prom uz Vilkadīnas (Wilkadene) brūzi aiz pilsētiņas Paringa. Nesen īpašnieki pārbūvēja veco aitu cirpšanas šķūni, un tagad tā iekārtota kā mākslas darbu izstāžu zāle, un krogs, kur var nogaršot un nopirkt viņu pašu brūvētu alu un sidru, kas taisīts no āboliem un bumbieriem. Ārpus bāra liels balkons ar garu galdu un varens skats pāri Marija upei. Kamēr daži baudīja alu, citi mākslas darbus, galds tika klāts un visi sēdās pie gara galda zem lieliem eikaliptiem, un Marija upe klusu un lēni vēroja, kas tur augša tik smej un sarunājās nedzirdētā mēlē.

Kad saule dabu karsēt sāk,
Tad zinām Ziemassvētki nāk:
Un tad ikvienam, cik tik jaudas,
Jāliek galdā svētku baudas.

Un tā pagāja skaistas pāris stundas, sēžot kopā ar paziņām, izbaudot upes krastmalu un just siltumu no spožās saules. Bet kā vienmēr, laiks tik ātri skrien, ka atkal jāsteidzas uz viesnīcu atpūsties, jo vakars būs vēls un jāatstāj vietas Ziemassvētku mielastam, kas sagaidīs mūs vakariņās. Arī lielas svinības, jo Ģeņas Janmeijas mazdēlam piedzima dvīņi – 2 dēli, un viņa šovakar pirks šampanieti, lai mēs visi varam uzdzert uz dvīņa veselību. Kas par negaidītu pārsteigumu!!!

Paēduši vakariņas, iekāpām autobusā un ar vietējo gidu braucām skatīties Ziemassvētku svecītēm izgaismoto pilsētiņu. Tiešām bija ļoti skaisti, un tad, kad tu domā, ka vairs taču nav iespējams būt vēl košāks, bet ir, un pat nemanot mute vaļā un aizvelk elpu, jo ir tiešām vēl košāks un skaistāks nekā iepriekšējā ielā.

Visi vienojās, ka skaistākās gaismas bija uz īpašuma aiz Lokstonas, ko Peter Mengels, pensionārs, vairākus gadus pats ir pircis un sakārtojis. Braucot iekšā uz viņa īpašumu, redzam viņa no finiera uzbūvēto mazo Betlēmes pilsētu. Piebraucot pie īpašuma, var domāt, ka tiešām esi Betlēmē. Un tad, braucot uz priekšu, ir strūklakas, veikali, mašīnas un vēl daudz, daudz brīnumu, un viss saskaņots ar mūziku. Nebijām domājuši kāpt ārā no autobusa, bet skaistās mirdzošās gaismas mūs pievilināja, un tomēr izkāpām ārā un tuvāk apbrīnojām to lielo darbu, ko viens cilvēks ir veicis. Un par negaidīto laimi viņš pats pienāca pie mums un sāka sarunu ar mums. Mēs visi bijām ļoti pagodināti. Beidzot daudziem sapnis piepildīts, un devāmies uz viesnīcu laimīgi un pilni ar Ziemassvētku spožumu.

Spoža saule,
Gaišas debesis,
Ievākti graudi,
Ķirši un piparkūkas,
Nopušķota priede,
Austrālijā Ziemassvētki klāt!

Gandrīz viss ir piedzīvots, un laiks braukt atpakaļ uz Adelaidi. Visi atpūtušies. Mēs turpinājām braukt gar vīnogu laukiem, tukšām pļavām un šur tur mazām lauku pilsētām. Šodienas pēdējā izprieca – pusdienas Barossa ielejā Angaston restorānā. Pirms Angaston jātiek pāri Adelaides kalniem un kā jau agrāk manījām, autobusam pietrūkst spēka, un tagad esam iepirkušies pamatīgi, un svars ir palicis lielāks. Nekas, zinām, ko darīt: apstājāmies, Ints atkal kaut ko izdara, iekāpām un atkal tiekam uz priekšu. Tādā lēnā gaitā ierodamies ar īsu nokavēšanos un atkal sēžam pie gara, skaisti klāta galda. Šeit mums dota iespēja nogaršot vācu gaumē kūpinātas gaļas, desas, skābus kāpostus, visādas maizes un eļļas, kā arī vietējo sieru.

Dažas reizes grūti ticēt, ka latviešu tauta tik maza izkaisīta pa visu pasauli un tieši šodien 18 latviešu seniori sēž pie galda lauku pilsētā, un nāk pretim 9 latvieši – 6 no viņiem ciemiņi no Latvijas. Kas par negaidītu pārsteigumu!

Tik daudz negaidītu notikumu šai braucienā; visi izturēti, nevienas sūdzības un visi dalībnieki zina, ka:

Zaļš smaržīgs eikaliptu zariņš,
Man Kristus vēsti nes.

Margota Puķīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com