Gadu domas

Gada tumšākajā brīdī, kad visi mūsu skati vērsti sagaidāmās gaismas virzienā, kāds aplis dabiskā veidā noslēdzas, lai tā galu saskares punktā sāktos atkal nākamais. Tā notiek katru gadu, tā ir noticis sen pirms mums un notiks vēl ilgi pēc mums. Tādēļ nav nekas neparasts, ka šādi brīži gada ritumā ir tie piemērotākie nesteidzīgām pārdomām ar atskatu pār plecu pagātnē un taisni uz priekšu vērstu skatu nākotnē.

Latvijai un tās tautai aizejošais gads bijis notikumiem pietiekami bagāts – gan plānotiem, gan neplānotiem. Turklāt katram no mums šis gads bijis arī atšķirīgs, jo līdzās lielajiem pasaules, valsts un sabiedrības mēroga notikumiem virknējas mūsu katra paša prieki un bēdas. Tas mūsu katra paša gadu padara tikpat vienreizēju un neatkārtojamu, kādi esam katrs no mums.

Tomēr liekas, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad secinājumi gada nogalē Latvijas cilvēkiem varēja būt daudz vairāk saistīti ar notikumiem tieši viņu pašu dzīvē, tagadējie apstākļi gribot negribot spiež vairāk sevi ieraudzīt plašākās kopsakarībās, nevis tikai drošā ģimenes mazdārziņa pavēnī vien. Ja nu kāds to vēl nav sajutis šogad, tad noteikti sajutīs to nākamajā vai aiznākamajā gadā, jo Latvijas lielās kaimiņvalsts šogad no vēstures mēslaines izvilktie un citiem sejā iesviesti pagātnes rēgi mūsu apkaimē rēgosies vēl ilgi.

Gada jautājumi

Tieši notikumi un noskaņojums Latvijas tuvējā apkaimē šo gadu ir padarījis par īpašu tādā ziņā, ka licis mums pacelt acis no ikdienas rāmā ritējuma un uzdot sev un līdzcilvēkiem jautājumus, kurus ikdienas drošībā un labklājībā labāk izvēlamies neuzdot. Tos lielos un ne tik vienkārši atbildamos jautājumus. Tādējādi šo gadu varētu arī dēvēt par lielo jautājumu gadu.

Jautājumu ir pietiekami daudz, un variācijas iespējamas atkarībā no katra paša dzīves īpatnībām. Taču ieskatam došu vismaz dažus, kas šogad radās daudzu cilvēku prātos un virmoja arī sabiedriskajā sarunā plašsaziņā.

Vai māksla, sports un uzņēmējdarbība tiešām ir pilnībā atdalāma no politikas un līdz ar to arī no valsts pastāvēšanai būtiskiem jautājumiem? Kā rīkoties iespējama kara priekšnojautās – pretoties, cīnīties vai bēgt ar savu mantību uz drošāku vietu? Kā valsts vadītājiem un sabiedrības priekšstāvjiem rīkoties un kādus vēstījumus raidīt sarežģītā starptautiskā stāvoklī?

Cik pamatota ir savu vērtību un principu nodošanu ar aizbildinājumu, ka tikai nebūtu kara? Kā un vai vispār var nošķirt valsts vadītāju un lēmumu pieņēmēju rīcību no vienkāršās tautas attieksmes? Vai dzīvojam īpaši grūtos laikos un vai mūsu pieredze ir nesalīdzināma ar jau agrāk piedzīvoto?

Manas atbildes

Pat ja aizejošais gads mums ir atstājis gūzmu lielu un sarežģītu jautājumu, tad velti ir lolot ilūzijas, ka nākamais vai aiznākamais gads mums atnesīs skaidras atbildes. Nē, tie neatnesīs viss. Atbildes būs katram pašam jāatrod iekšējās šaubās, sirdsapziņas mokās, prāta un jūtu savērptā jūklī. Taču zināmā mērā to lietu var padarīt vieglāku, ja nemeklē atbildes lepnā vientulībā, bet mēģina salīdzināt ar citu cilvēku domām un secinājumiem. Turklāt no mūsu katra paša rastajām atbildēm veidosies viena lielā kopējā atbilde uz jautājumu, kādā valstī un sabiedrībā gribam dzīvot un kādu to saglabāt saviem bērniem? Jo neskaidrāki laiki gaidāmi, jo skaidrāka atbilde būs nepieciešama.

Es nevaru apgalvot, ka esmu atradusi pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem, taču, kaut vai domājot par šo gada izskaņas rakstu, esmu pie šādiem tādiem secinājumiem nonākusi un labprāt tos nododu arī jūsu rīcībā. Pat ja daži no tiem ir gluži retoriski pretjautājumi, gana labi tie var kalpot vismaz par izejvielu domu tālākai attīstīšanai.

Tad nu pēc kārtas. Par sporta, mākslas un uzņēmējdarbības atdalīšanu no politikas. To noteikti var darīt, ja esam pārliecināti, ka iespējama kara gadījumā pretinieka lodes spēs nošķirt sportistus, māksliniekus un uzņēmējus no pārējās tautas un to pārstāvošajiem politiķiem. Nav jau izslēgts, ka mūsdienās ir tik gudra kara tehnika, ka tā spēj saost un mest līkumu kādam sportistam, kas tikai domājis par naudas pelnīšanu un nekā nav sapratis no ideoloģijas jautājumiem; kādam māksliniekam, kurš arī tikai naivā labticībā meklējis lielāku noieta tirgu savam garadarbam; vai uzņēmējam, kurš ir svēti pārliecināts, ka vienlīdz labi var pelnīt jebkādā politiskā iekārtā un pie jebkāda korupcijas līmeņa.

Ja nu tomēr tik gudras lodes vēl nav radītas, un paši atceramies, ka 1940. gadā lodes nemeta līkumus nedz sportistiem, nedz māksliniekiem, nedz uzņēmējiem, tad varbūt tomēr dzīves īstenība ir tāda, ka nedz sports, nedz māksla, nedz uzņēmējdarbība nav atdalāmas no savas sabiedrības un tās pārvaldīšanas jeb politikas. Kam gan vairs būs vajadzīgi viņu sasniegumi un saražotie labumi, ja pati demokrātiskā Latvijas brīvvalsts būs pārvērsta krāsmatās?

Saulespuķu sēklas

Par bēgšanu, pretošanos vai cīņu. Te gan nav īsti vietā salīdzinājums ar 1940. gada notikumiem Latvijā, jo mūsu valsts teritorijā tagad nav naidīgas valsts karabāzu, turklāt esam NATO dalībvalsts un mūsu sabiedrotie šajā savienībā ir daudz mācījušies no Otrā pasaules kara pieredzes, lai neko tamlīdzīgu nepieļautu. Tomēr pagaidām neatbildēts ir jautājums, cik tālu atslābuši ir slaveno latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju pēcteči un vai tie būs gatavi līdzīgai drošsirdībai?

Vai tomēr esam tikai gatavi siltā istabā un siltās čībās grauzt saulespuķu sēklas, kamēr aiz loga aukstumā un grūtībās par mūsu drošību un brīvību galvas noliek mūsu sabiedrotie. Turklāt runa jau nav tikai par iespējamu bruņotu sadursmi, bet arī par mūsu brīvības, drošības un vērtību sargāšanu ikdienā un valsts iekšienē. Protams, vēl paliek risinājums pārcelties uz drošāku dzīves vietu ārzemēs, taču tad gan ir jārēķinās, ka vēlāk var nebūt kur atgriezties – tukša vieta pati no sevis nesakārtosies, tā nevar sevi nosargāt, un diezin vai tā ilgi arī paliks tukša, jo daba nemīl tukšumu.

Savukārt uz jautājumu par to, kā sarežģītos starptautiskos apstākļos rīkoties valsts vadītājiem, vislabāk var atbildēt, mēģinot iedomāties sevi viņu vietā. Ko es teiktu un cik ātri un vienkārši pieņemtu lēmumus, kas var ļoti tieši skart cilvēku dzīvības, sabiedrisko drošību un kārtību valstī? Kā lai es zinu un paredzu, kā notikumi attīstīsies nākotnē?

Pie cietuma sētas

Tas noved arī pie nākamā jautājuma par gatavību atteikties no visām vērtībām un principiem ar domu ka tikai nebūtu kara. Ja militāra un psiholoģiska spiediena gadījumā no kaut kā atsakāmies, tad ir jāsaprot, cik būtiski tas ir brīvas un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai. Atteikšanās no materiālās labklājības vai papildus peļņas, saglabājot demokrātiskās pamatvērtības, ir viena lieta, kamēr atteikšanās no savas un valsts brīvības abstrakta miera vārdā ir kaut kas pavisam cits.

Ja visi ļaudis Latvijā padomju verdzības pusgadsimtā principu ka tikai nebūtu kara un ka tikai maize un izpriecas vārdā būtu atteikušies no atmiņām par brīvvalsti un sapņa par tās atjaunošanu, mēs šodien Latvijā varbūt vairs nerunātu latviski un pilnīgi noteikti nebaudītu tās brīvības un iespējas, kādas baudām, būdami ES un NATO saimē.

Pie pirmās izdevības pirms gadsimta ceturkšņa Latvijas tauta – jā, tā pati vienkāršā tauta – ļoti apzināti pati uzņēmās atbildību par savu nākotni un to ir noturējusi savās rokās joprojām, tāpēc Latvijas gadījumā mēs nevaram un nedrīkstam atdalīt tautu no tās priekšstāvjiem. Būtībā jebkurai tautai ir jābūt spējīgai atbildēt par savu vadītāju un priekšstāvju rīcību, pretējā gadījumā pasaule neko neiemācīsies no nacisma un komunisma sērgu nodarītā posta. Tā arī ir mana atbilde uz jautājumu, vai ir nošķirama tautas atbildība no tās vārdā pastrādātajiem noziegumiem.

Visbeidzot es nedomāju, ka mēs dzīvojam grūtākos laikos nekā mūsu priekšteči pirms gadiem pussimts vai simts. Pat ja šodien nejūtamies tik droši kā vēl pirms gada, arī tad mēs dzīvojam nesalīdzināmi labāk nekā mūsu vecāki un vecvecāki. Turklāt mums ir priekšrocība mācīties no viņu kļūdām un vienlaikus pienākums neaptraipīt viņu piemiņu. Jau tas vien, ka, izsprukuši no cietuma brīvībā, mēs neesam pilnībā tikuši vaļā no domas, ka vispār jau dzīve cietumā ir tīri laba, liecina, ka mēs tomēr pilnībā neapzināmies, par kādu ciešanu un asiņu cenu ir iegūta mūsu šodienas brīvība.

Sanita Upleja,
neatkarīgā žurnāliste