Miķeļa Nila Svilana piemiņas stipendija

Miķelis Svilans.

„Cilvēka prātam ir trīs atslēgas, ar kurām var atslēgt visu. Tās ir – zināt, domāt, sapņot.“ (Viktors Igo)

Zināt, domāt, sapņot – to allaž prata Miķelis Svilans, zinātnieks, profesors, pārliecināts latvietis, kurš mūža nogalē īstenoja sapni dzīvot un strādāt Latvijā, savu vecāku dzimtajā zemē. Oktobrī viņš devās Aizsaules ceļos, bet nepiepildītos sapņus turpmāk īstenot būs lemts tiem jauniešiem, kuri studēs, pateicoties Miķeļa Svilana piemiņas stipendijai.

Miķelis Svilans piedzima 1949. gada 1. februārī Itzehoe, Vācijā. Viņš bija trešais bērns Henrika un Helēnas (dzim. Vovers) Svilanu ģimenē. Vecāki bija no Latgales – Henriks dzimis un uzaudzis Dekšāru pagastā, skolojies Varakļānos, bet Helēna bija no Stirnienes. Henrika studijas Rīgā pārtrauca karš, bet Helēna beidza Rēzeknes Skolotāju institūtu un strādāja par mūzikas skolotāju Stirnienē, vadot arī vietējo kori.

1950. gadā Svilanu ģimene mēroja ceļu uz tālo Austrāliju un apmetās uz dzīvi Adelaidē, Dienvidaustrālijā. Pasaulē nāca vēl pieci bērni. Ģimene nebija turīga, tomēr visi bērni tika izglītoti gan mūzikā, gan savā izvēlētajā profesijā. Starp viņiem ir skolotājas, zobārste, ārsts, inženieri, advokāts, profesionāla tulkotāja.

Miķelis Svilans uzauga un izskolojās Adelaidē, iegūstot bakalaura grādus elektroinženierzinātnēs un datorzinībās, kā arī maģistra grādu elektroinženierzinātnēs. Doktora grādu pusvadītāju (angl.: semiconductor) elektroinženierzinātnēs viņš ieguva Āhenē, Vācijā. Mūzika tomēr arī bija ļoti tuva Miķeļa sirdij, un studiju gados Adelaidē viņš nodibināja un vadīja jauniešu koklētāju un dziedātāju ansambli, kā arī spēlēja vijoli stīgu ansamblī Sidraba stīga.

1980. gadā Miķelis pieņēma darbu lielajā telekomunikāciju uzņēmumā Bell Northern Research (vēlāk Nortel Networks) Otavā, Kanādā. Pēc 19 gadiem viņš pārgāja strādāt JDS Uniphase uzņēmumā, kur turpināja iesākto darbu kā pētnieks telekomunikāciju inovāciju laukā. Miķelis Svilans strādāja arī par asociēto profesoru Lavalas universitātē Kvebekas pilsētā, un pie viņa laboratorijā regulāri mācījās doktoranti no šīs universitātes.

1981. gadā Kanādā Miķelis nodibināja ģimeni, kurā uzauga pieci bērni, kas arī ir izglītoti mūzikā un absolvējuši vai vēl mācās augstskolās. Līdztekus darbam viņš bija ļoti aktīvs vietējā latviešu sabiedrībā – dziedāja koros, mācīja koklēšanu bērniem un jauniešiem, vadīja Otavas Latviešu biedrību, piedalījās Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā darbā. Vairākus gadus visa ģimene piedalījās 3x3 nometnēs Katskilos, ASV. 2007. gadā viņš bija viens no mūzikas grupas Tērvetes trubadūri dibinātājiem. Miķelim bija ļoti svarīga latviešu valodas un kultūras uzturēšana, un pie tā viņš strādāja ar visu sirdi un dvēseli.

2010. gadā Miķelim piedāvāja iespēju strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē, ko viņš labprāt pieņēma. Šis bija pirmais solis, lai pārceltos uz dzīvi Latvijā, bet veselības problēmas lika šo lēmumu vairākkārt pārdomāt. Tomēr viņš strādāja kā vadošais pētnieks LU Cietvielu fizikas institūtā, Rīgā. Diemžēl veselība strauji pasliktinājās, un Miķelis aizgāja Dieva mierā 2014. gada 22. oktobrī Rīgā.

Viņa dzīvesbiedre Sarma vēlējās saglabāt Miķeļa Svilana piemiņu, tāpēc ģimenes draugi ieteica dibināt stipendiju mazturīgu, bet centīgu un talantīgu jauniešu atbalstam. Šī stipendija novēlēta jauniešiem no Varakļānu novada, jo savulaik tieši tur aizsākās Miķeļa tēva ceļš uz izglītību. Sarmas Svilanes uzticēšanās Vītolu fondam ne tikai ļaus Latvijai kļūt par kādu jaunu, izglītotu speciālistu bagātākai, bet arī apliecinās senzināmo patiesību, ka visskaistākais piemineklis ir tas, ko cēlusi mīlestība un pateicība.

Vita Diķe
www.vitolufonds.lv
Laikrakstam „Latvietis“