Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sirsnīgs un aizkustinošs

56. Daugavas skolas izlaiduma akts

Laikraksts Latvietis Nr. 339, 2014. g. 18. dec.
Daina Grosa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
MLBDaugavasSkola

Daugavas skolas absolventi un viņu skolotāji. No kreisās: Ilze Švarca, Aleksandrs Dārziņš, Kaspars Švolmanis, Līga Dārziņa, Ronans Lārmanis, Gita Meiere-Nestecka, Annalise Daliņa, Maija Drēziņa, Edgars Cīrulis, Evelīna Nestecka. FOTO Maksis Dārziņš.

Absolventu vecāki. FOTO Lija Rone.

Melburnas Latviešu nams sestdienās vienmēr ir kā bišu strops. Vecāki un skolotāji skraida šurp turp, organizējot, gatavojoties uz stundām, pildot savus daudzos un dažādos pienākumus gan kafejnīcas dežūrā, gan skolā. Šinī rītā tomēr īpaša rosība bija agrā rīta stundā – Lielajā zālē tika klāti galdi, zāle rotāta ar ozollapām, zāles priekšā svinīgais galds ar latvisko svečturi, priekšā krēsli, kas vērsti uz zāles pusi – absolventiem vienā pusē, skolotājiem otrā. Absolventi tērpušies svētku drēbēs, svinīgi noskaņoti. Saradās kupls skaits viesu – šoreiz ne tikai skolas bērnu vecāki un vecvecāki, bet arī vecāku draugi, latviešu organizāciju pārstāvji.

Zālē ienesa Latvijas karogu un Daugavas skolas svinīgais izlaidums sākās. Šogad skolu absolvē veseli 7 jaunieši – četri braši zēni un trīs daiļas tautu meitas. 2014. g. absolventi ir Annalīse Daliņa, Ronans Lārmanis, Kaspars Švolmanis, Edgars Cīrulis, Aleksandrs Dārziņš, Evelīna Nestecka un Maija Drēziņa.

Svētbrīdī mācītājs Dainis Markovskis dalījās ar vairākiem vērtīgiem domu graudiem, kas palīdzēs absolventiem turpmākajās gaitās: ka mēs dzīvē esam nemitīgā augšanas un mērķu sasniegšanas procesā, un, ja cilvēks domā, ka visu sasniedzis, viņš pārstāj augt. Mācītājs citēja bībeles pantu, kur mums kā kalpiem vajag attīstīt dzirdīgu ausi, – lai mēs citiem varētu palīdzēt, un kā trešo minēja atziņu, ka mums jāiemācās, lai mēs ne tikai zinām, bet arī darām; tā mēs nesīsim svētību.

Sekoja skolas pārzines Līgas Dārziņas uzruna, kurā pārzine sniedza pārskatu par skolas šī gada darbību. Skolu apmeklēja 49 audzēkņi, mācoties astoņās klasēs, tika apmācīta arī valodas klase. 7 Daugavas skolas audzēkņi ir dzimuši Latvijā. Šogad arī notika atvērto durvju diena, kur septiņas Dainas bērnudārza ģimenes iepazinās ar Daugavas skolu. Skola izmanto jaunākās tehnoloģijas – tagad jau skolai ir iegādātas 10 planšetes, ko var izmantot divās klasēs vienā laikā. Pateicība Latviešu valodas aģentūrai par naudu, kas palīdzēja papildināt tehnoloģijas resursu klāstu. Padome ir darbojusies, izdodot rokas grāmatu skolas ģimenēm, ir krāsots, tīrīts skolas telpās, ir iegādātas jaunas mēbeles, atjaunota sēta ar kaimiņu māju.

Par absolventiem runājot, pārzine vēstīja, ka jaunieši ir savos 9 gados Daugavas skolā sasnieguši laba līmeņa valodas, kultūras, vēstures un ģeogrāfijas zināšanas. Šogad īpašs pienesums bija Ilzes Švarcas mācītā Dzīvā valoda. Ilze arī ar savu piemēru iedvesmojusi skolotājus lietot skolas datu projektoru. Absolventiem šinī mācību gadā ir bijis jāsniedz ģimenes apraksti Mātes dienas sarīkojumā, skolas pēcpusdienā viņi uzstājās ar Dziesmu svētku skici, ko sarakstīja un palīdzēja iestudēt Bite un Andris Švolmaņi, 18. novembrī bija jāuzstājas ar patriotiskiem dzejoļiem. Kā katru gadu, absolventi arī uzstājušies korī un dejojuši tautas dejas sarīkojumos.

Karoga sardzes maiņa ir Daugavas skolā īpaša tradīcija, kur tiek nodots tālāk karogs nākamajai klasei glabāšanā. Šo tradīciju godam veica jaunieši gan no 8. klases, gan nākamās, 7. klases četru zēnu sastāvā.

Sekoja apliecību un balvu pasniegšana un īpaša Daugavas skolas tradīcija ar piemiņas plāksnītes piestiprināšanu pie skolas karoga. 8. klase šogad bija izvēlējusies savu saukli ar pašu jauniešu izdomātiem vārdiem, ko piestiprināt pie karoga – Mirdzam Latvijai!

Absolventu klases audzinātāja Gita Meiere-Nestecka aprakstīja savus skolniekus, salīdzinot viņus ar nedēļas dienām. Katram absolventam, iepinot viņa rakstura īpašības, tika izveidots interesants un amizants apraksts, kā viņš salīdzinās ar izvēlēto nedēļas dienu.

Gitas runa Daugavas skolas izlaidumā

Labdien visi, mazliet gribēju ar jums padalīties par to, kādi tad šie jaunieši patiesībā ir. Tā kā šogad astotajā klasē bija septiņi jaunieši, un katrs no viņiem ir tik atšķirīgs, bet tajā pat laikā viens otru tik labi papildina, ka gribēju viņus salīdzināt ar nedēļas dienām. Visi kopā viens vesels, bet katrs atsevišķi – ļoti svarīgs un atšķirīgs.

Pirmdiena – Aleksandrs. Pirmdiena ir kā jauns sākums jaunai nedēļai, kā ideja jaunam projektam. Tad nu Aleksandru varu raksturot tieši tā – kā ideju ģeneratoru un piegādātāju. Viņš absolūti nebaidās no jaunā un ir pilns uzmanības brīdi, kad jārada kaut kas jauns un vēl nebijis.

Otrdiena – Maija. Otrdienā idejas pamazām pārtop realitāte, un Maija ir vienreizēja ideju un realitātes savienotāja. Tas tomēr ir ļoti atbildīgs uzdevums, bet Maija nemaz no atbildības nebaidās, tā arī ir viņas panākumu atslēga. Vēl viņai piemīt spēcīgas novērošanas spējas, kas veicina realizēt idejas un pārvērst tās iekš kaut ko pavisam taustāmu vai redzamu.

Trešdiena – Annalise. Trešdiena ir nopietna darba diena, jo ir taču nedēļas vidus. To pašu varu teikt par Annalisu; viņa strādā kā rūķītis, cītīgi un akurāti un, galvenais, daudz, bet tomēr pats labākais ir tas, ka šī darba rūķa strādāšana vainagojas ar panākumiem, un darbs tiek novērtēts un kārtīgi atalgots ar labām sekmēm vai pat ovācijām.

Ceturtdiena – Evelīna. Ceturtdiena ir diena, kad gandrīz jau viss darbs ir padarīts, bet atliek tikai pielikt skaisto un kārtīgo punktu. Evelīna ir lieliska organizatore, un viss tiek pabeigts un noformēts perfekti un laikā. Tomēr, darba pabeigšana nekādā mērā nespēj ietekmēt filozofiskās domas par brīvdienām. Arī brīvdienas ir jāprot sagaidīt un pavadīt ar vērienu un precizitāti.

Piektdiena – Kaspars. Piektdienu varētu saukt par praktisko filozofu dienu. Kāds ir arī Kaspars. Filozofiski pieiet pie praktiskām lietām un praktiski izpilda filozofiskos domu gājienus. Piektdiena ir darba diena, kurai piemīt brīvdienu šarms. Kasparam lieliski izdodas parastu un garlaicīgu teikumu pārvērst par burvju vārdiem, kā arī garlaicīgu darbu pārvērst par izklaidi.

Sestdiena – Ronans. Un nav jau tā, ka sestdienā neviens neko nedara. Mēs taču visi esam šeit – Latviešu skolā. Tā kā Ronanam lieliski izdodas darbus paveikt tā, it kā tie nemaz nebūtu darbi – ar tādu vieglu rokas vēzienu, bet gala rezultātā viss izdodas pārsteidzoši labi. Sestdienas relaksētais gaiss jau nemaz nav tik slikts, tas jau ir tomēr ļoti labi – atpūsties un ir arī labi visu uztvert ar vieglu prātu, bet tomēr nopietni.

Svētdiena – Edgars. Svētdiena ir patiesībā grūtāka diena nedēļā, bet Edgaru es uzskatu par vienu no mērķtiecīgākajiem. Sagatavošanās jaunai nedēļai ir ļoti svarīga, lai visa nedēļa būtu veiksmīga. Edgara nopietnā pieeja lietām vieš šo stabilitātes un pārliecības sajūtu it visā, ko viņš dara, bet tā kā šī tomēr ir brīvdiena, tad brīvdienas smarža gaisā ir manāma, bet tas jau arī labi, pārējo nopietnību var atstāt nākamai nedēļai.

Absolventu pirmā skolotāja Jolanta Lārmane dalījās atmiņās par pavadīto laiku ar bērniem bērnudārzā – pirms desmit gadiem, tālajā 2005. gadā. Bērniem esot nesen gadījies ieiet bērnudārza klases telpā un viņi esot brīnījušies, cik telpa esot maziņa! Protams, ka telpa nav sarukusi, bet viņi, gluži kā Alise brīnumzemē, ir auguši, un nu var tikai apbrīnot izjusto perspektīvas maiņu. Jolanta priecājās, ka šī ir viena no vislatviskākajām, talantīgākajām klasēm, ko viņai piedzīvots mācīt un pauda cerību, ka draudzības šo bērnu starpā arī turpināsies.

Melburnas Latviešu nama kooperatīva priekšsēdis, kā arī Svētā Krusta baznīcas pārstāvis Kārlis Kasparsons savā uzrunā minēja, ka šis ir Daugavas skolas 56. izlaiduma akts, un šī skolai tik nozīmīgā tradīcija ir turpinājusies visus šos gadus bez pārtraukuma, un novēlēja, lai skola turpina tikpat sekmīgi darboties arī turpmāk.

Anita Andersone, pārstāvot Melburnas Latviešu organizāciju apvienību (MLOA), uzsvēra trīs lietas: ka skola ir veicinājusi izkopt kultūru, valodu un draudzības. Mudinājums bija turpināt draudzības izkopt un vēl, lai jaunieši iesaistās citās latviskās aktivitātēs – vai tas būtu tautas dejās, korī, sportā jeb citās nodarbībās, kas aizrauj.

Markus Dragūns sveica absolventus no Melburnas Latviešu biedrības un izteica lepnumu par absolventiem, kā arī pateicību visiem tiem, kas piedalījušies šinī svarīgajā darbā – bērnus mudinājuši nākt uz skolu līdz šim brīdim. Viņš pauda cerību, ka skatoties nākotnē varam redzēt mūsu priekšā jaunus, patiesi latviskus sabiedrības locekļus. Markus nobeidza ar mudinājumu neaizmirst paturēt sirdī cieņu un mīlestību pret savu tēvzemi.

Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas priekšsēdis Jānis Kārkliņš atminējās, ka viņš arī agrāk, pat līdzās vienam no absolventu vecākiem, ir sēdējis šeit zāles priekšā, absolventu rindās. Jānis izteica pateicību skolotājiem, vecākiem un vecvecākiem par to, ka viņi ir mēģinājuši ieaudzināt jauniešos latvietību.

Māra Lezdkalna, MLNK Dāmu kopas priekšniece minēja, ka bērni visi nāk no latviski noskaņotām ģimenēm, un izteica cerību, ka jaunieši turpinās vecāku pēdās.

Arnis Vējiņš pasniedza skautu tulka zīmi abiem skautiem – Edgaram un Ronanam un apsveica visus ar izturību un labiem panākumiem.

Eva Brennere no Latviešu ciema uzsvēra, ka pamats zināšanām ir ielikts – uz šī pamata var būvēt tālāk, apmeklējot Vasaras vidusskolu un Melburnas Latviešu vidusskolu. Brenneres kundze teica, ka skolas bērni Latviešu ciemā Ģimenes dienas sarīkojumā katru gadu ienes pavasara vēsmu dzīves rudenī, par ko viņa pateicās skolai. No Latviešu ciema tika katram absolventam uzdāvināts Māras Baumanes darināts trejdeksnis, kas gatavots no Latviešu ciemā augušā bērza.

Kārlis Brēmanis apsveica absolventus ar izdevību apmeklēt Melburnas Latviešu vidusskolu nākamgad, jo viņi ir vienīgie, kas to var, ņemot vērā, ka viņi ar vienīgie šinī vecumā Melburnā ar latviešu valodas spējām.

Valda Jefimova sveica absolventus no Melburnas Daugavas vanadzēm ar īpašu pateicību mātēm, kas ir bijušas galvenās stumdītājas bērnus dabūt uz skolu sestdienas rītos. Viņa nodeva ziedus absolventiem, lai tos pasniedz savām neatlaidīgajām mātēm.

Sekoja absolventu uzruna, kur katrs absolvents skaidrā latviešu valodā izteica savas domas par Daugavas skolā pavadītajiem gadiem. Kaspars Švolmanis atzinās, ka iešana skolā ir bijis burvīgs ceļojums un ka nav bijis viegli mācīt viņu klasi.

Edgars Cīrulis stāstīja, kā bērnudārza klasē viņi ir bijuši septiņi, vienīgi Evelīnas vietā bijusi Natalie Clucas. Viņš stāstīja, ka bērni skolotājai Jolantai sekojuši kā mazi pīlēni, un ka pat zēniem bija jāsadodas rokās ar meitenēm. Tajā laikā neviens vēl nebija minējis vārdu gramatika, un viņi neapzinājās, cik viegla dzīve bija. Valdas Jefimovas klasē bija jāmācās pareizās burtu skaņas – u-u-ū un la-la-lā, un ap to laiku arī sākās bērnu mīlestība ar kafejnīcu. Tad arī sākās skolas bibliotēkas apciemošanas gaitas, kad soma katru nedēļu pēc skolas kļuva smagāka, lai gan aizņemtās grāmatas bieži vien dienasgaismu neredzēja.

Ronans Lārmanis atcerējās, kā 2. klasē, lai gan gadi šķiet tā kā miglā, no skolotājas Vairas Ziedares mācījās, kā skaidri runāt latviski, un 3. klasē Daila Ziedare arī pielaboja viņu latviešu valodu.

Maija Drēziņa par 4. un 5. klasi atceras kā gramatikas gadus, – kad Andris Ziedars un vēlāk Karīna Jaunalksne ir uzsvērusi gramatiku un domrakstus. Bija arī jāraksta projekts: Kas mums ir latvietība?

Kaspars turpināja, ka 6. un 7. klasē mācoties, bija sajūta, ka ceļojums drīz varētu beigties un ka būs cerība tikt līdz galam. Skolotājs Žerārs ir bijis foršs skolotājs, kas koncentrēja savas mācību stundas uz mūziku, filmām, spēlēm un iemācījis bērniem starpību starp vārdiem kāpnes un trepes. Ilze Kasparāne ir bijusi mīļa, ar skaistu latviešu valodu un labi sagatavojusi klasi uz pēdējo gadu.

Evelīna, par 8. klasi runājot, minēja, ka skolotājas klasei līdz gada beigām bija veselas trīs – Gita Meiere-Nestecka, Līga Dārziņa un Ilze Švarca; – katra ar savu pieeju un uzsvaru. Kā jau vienmēr, pateicība pienācās kafejnīcas dāmām par pīrāgu sagādāšanu, kā arī vecākiem par naudiņas piegādāšanu, lai pīrāgi varētu nonākt arī bērnu vēderos. Tautas dejas tika pieminētas ar daudzu skolotāju vadību un to, ka sākumā nebija viegli tikt galā ar to, ka grūti bija dejot ar tiem puišiem. No dziedāšanas stundām visspilgtāk atmiņā paliks kora piedalīšanās Melburnas Kultūras dienās, kā arī dziesma Kur tad tu nu biji, āzīti manu? – kas bija dzeltenajā (dziesmu) grāmatā.

Aleksandrs vēl beigās pateicās specialitāšu skolotājiem – vēstures, ģeogrāfijas, folkloras, ticības mācības, kā arī sabiedrības mācību skolotājiem, kas ir dalījušies ar savām zināšanām, īpaši pēdējos pāris mācību gados.

Tad vārds bija vecāku pārstāvim Pēterim Daliņam, kurš pateicās skolotājai Gitai (un viņas papildspēkiem), kā arī Līgai Dārziņai par sekmīgi novadīto skolas gadu gan kā pārzinei, kā arī skolotājai. Pateicība pienācās skolotājiem par sarežģītiem uzdevumiem, kas pat vecākiem bijuši labs izaicinājums. Pēteris pateicās vecākiem par neatlaidību, – viņaprāt, viņiem pienākas zelta zvaigzne par vešanu. Tagad absolventiem pamatzināšanas apgūtas, tagad valodu jāturpina uzturēt, jo bez valodas nav tautas, bez tautas nav valsts. Pēteris uzsvēra, ka Latvija ir skaista zeme ar bagātīgu kultūru un vēsturi, to bērniem nevajag aizmirst.

Sekoja 7. klases liecību izsniegšana, kam sekoja kopīgi dziedātais Daugav' abas malas un karoga iznešana.

Svinīgā sarīkojuma daļa beigusies, sekoja neformālā daļa ar ēšanu, fotografēšanos (ģimenēm, absolventu vecākiem) un pārrunām pie kafijas tases. Varam lepoties par tik brašu, latvisku absolventu klasi! Lai viņi turpina mirdzēt Latvijai!

Daina Grosa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com