Pārdomas par 18. novembri

1918. g. 18. novembrī, kad pasludinājām neatkarību, latviešu tauta cīnījās par savu valsti. Toreiz vēl cīņa bija sākuma stadijā, un tā bija jāizcīna ar asinīm, kamēr piepildījās latviešu tautas sapnis un cerība. Tas deva iemeslu mums svinēt 18. novembri cauri mūsu ziedu laikiem līdz krievu iebrukumam 1939. g. Nākošos 52 gadus mums nebija nekas ko svinēt; bija tikai skumjas sentimentālas atmiņas, ko pieminēt, un klusā lūgšanā izteikta nākotnes cerība.

Šodien, protams, varam atkal brīvi atzīmēt 18. novembri. Bet vai varam, redzot kas notiek pasaules politiskā arēnā un Latvijā, kur ārējie un iekšējie apstākļi apdraud latviešu tautas un tās valodas izdzīvošanu, ar prieku svinēt savus nacionālos svētkus? Mūsu lielais kaimiņš ir sācis jaunu auksto karu pret rietumiem. Lai atgūtu savu sabrukušo impēriju, tanki jau ir iebraukuši Ukrainā; nepārtraukta propaganda un materiāli atbalsti tiek iefiltrēti kaimiņvalstīs, kurinot nemieru minoritāšu grupās un sagatavojot piektās kolonas būt gatavībā izvest valdības gāšanu, sagrābjot varu savās rokās. To visu varam lasīt ārzemju presē; tas kļūst skaidrāk redzamāks ar katru dienu, bet nekas netiek darīts, lai draudus novērstu. Ir tikai izvairīšanās skatīties acīs vai stāties pretim nākotnes draudiem.

Latvieši izbrauc no savas zemes; NATO aizsardzības budžets nav izpildīts; drauds latviešu valodai nav mazinājies. Neņemot vērā labvēlīgo tautas rezultātu valodas referendumā, valsts vadošās personas nedara neko, lai celtu latviešu tautas apziņu un nostiprinātu latviešu valodu savā dzimtenē. Netiek nekas darīts, lai integrētu minoritātes latviešu tautas vidē.

Latvieši ir vienmēr respektējuši un cienījuši savus kaimiņus un viņu valodas – jā, ieskaitot krievu valodu! Bet beidzot ir pienācis laiks cienīt un cīnīties pašiem par savu tautu un valodu; mums nav ne jābaidās, ne jākaunas to darot pašiem savā zemē. Ja tās vadošās personas, kuras pēc valodas referenduma vēl neko nav sākušas darīt, nobīdīsim viņas pie malas un iecelsim jaunākas paaudzes vadoņus, kam izbijušie nomenklatūras laiki vai saraustā labklājība nestāv pāri latviešu tautai un tās valodai.

Par Latvijas valsti mums šodien nav jācīnās – tā droši vien paliks, jo par to ir izdevīgi cīnīties attiecīgām Latvijas minoritātēm – tā dēvētai Latvijas tautai. 1918. gadā cīnījāmies par Latvijas valsti; šodien latviešiem jācīnās par savas tautas un valodas izdzīvošanu. Šī cīņa ir nozīmīgāka kā tā, ko izcīnījām 1918. gadā. Ja pazaudēsim, Latvijas valsts, kā ģeogrāfisks rajons droši vien paliks – tāpat kā Īrija, Skotija un daudzas citas valstis pasaulē. To ir viegli izdarīt – jāaizmirst sava valoda un jāpārdod savas tautas dvēseli.

Lai mēs varētu ar prieku turpmāk svinēt 18. novembra svētkus, mums ir jābūt cerībai un gribai, ka latviešu tauta un tās valoda dzīvos. Cilāt nepārtraukti atkārtotus traģiskus vēstures notikumus tikai novērš mūsu uzmanību šodienai un nākotnei. Kad ejam uz 18. novembra aktu, mums ir jādzird runās un atsūtītos valsts apsveikumos šodienas notikumu apskatus un nākotnes prognozi par mūsu valsts, tautas un valodas likteni – tāpat kā tas bija 1918. gadā. Tikai tad mēs būsim iejaukti kopīgā darbā celt savu valsti un cīnīties par savas tautas un valodas izdzīvošanu. Tad mēs varēsim ne tikai atcerēties 18. novembri, bet to atkal svinēt.

Ivars Mirovics
30/11/2014
Laikrakstam „Latvietis“