Tautas deju uzvedums Kultūras dienās – Intervija

Palielināt / Enlarge

Iveta Rone deju uzvedumā par godu „Jautrā pār“ 60 gadu jubilejai. FOTO no Ivetas Rones personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Sarma Strazda ar ar ģimeni – Aleksi un Miku. FOTO no Sarmas Strazdas personīgā arhīva.

Tikai pēc dažām nedēļām Sidneju noteikti varēsim saukt par vislatviskāko Austrālijas pilsētu, kad jau 55. reizi latvieši pulcēsies vienkopus ar mērķi svinēt un uzturēt vairāk nekā pusgadsimtu ilgušo Austrālijas latviešu kultūras dienu tradīciju. Lai kā arī Kultūras dienu sarīkojumu kvalitāte, kvantitāte, stils, noformējums un citas nianses nebūtu mainījušās, tautas deju uzvedumu noteikti varam saukt par vienu no šo svētku pamatakmeņiem. Mēs varam būt pateicīgi tiem, kas šos pamatakmeņus sākotnēji ielika, tiem, kas, gadiem ritot, tos uzturēja, un atcerēties tos, kas šodien turpina šo maratona skrējienu.

Svētki nāk un ātri aiziet, tāpēc nereti tieši to gaidīšanas laiks šķiet tas pats labākais. Tāpat šajā laikā mums ir vairāk vaļas mazliet vairāk uzzināt par tiem, kuru pienesums un laika ieguldījums mums dod tādus svētkus, kādus tos redzam un svinam šodien.

Tēlaini izsakoties, 55. Austrālijas Latviešu Kultūras dienu tautas deju sarīkojuma maratona lāpa šobrīd atrodas pie Ivetas Rones un Sarmas Strazdas, kuras ne jau pirmo reizi ir uzņēmušās tautas deju uzveduma vadības grožus.

Rita Vīksniņa: Droši vien esi piedalījusies daudzās Kultūras dienās. Vai vari saskaitīt, cik un kā, tavuprāt, tās, gadiem ritot, ir mainījušās?

Iveta Rone: Jau bērnībā, kad Sidnejā bija Kultūras dienas, gāju vecākiem līdzi uz sarīkojumiem un piedalījos bērnu rītu uzvedumos. Pirmās Kultūras dienas, kurās piedalījos kā dejotāja, bija AL25.KD Brisbanē, kad dejoju tautas deju kopā Rota. Toreiz mūsu ģimene vasaras brīvdienās vienmēr brauca uz Kultūras dienām un pie viena apskatījām arī ļoti daudz ko no Austrālijas. Varētu teikt, ka Kultūras dienas man deva lielisku iespēju apceļot savu dzimto zemi.

Tātad, laikam esmu aktīvi piedalījusies 30 Kultūras dienās. Tai laikā divas visievērojamākās maiņas ir bijušas dalībnieku un skatītāju skaits, un Latvijas latviešu līdzdalība.

Kad pirmo reizi dejoju Kultūras dienās, Rotas dejotāju skaits bija gandrīz tikpat liels kā tagad tautas deju dejotāju kopskaits. Publikas bija tik daudz, ka varēja piepildīt lielos pilsētas namus un sporta stadionus. Tomēr, lai gan tagad cilvēku skaits ir sarucis, līmenis, ko sagaidām no tautas deju uzvedumiem ir pieaudzis. Liels nopelns šai ziņā man liekas ir Saules jostas ansamblim – Austrālijas latviešu publikai tagad vairs nepietiek, ka sešas kopas reizē nodejo Sudmaliņas – tā tagad sagaida jaunrades dejas un izsmalcinātāku uzvedumu.

70s un 80s gados tas bija neiedomājami, ka Kultūras dienās būtu uzstājušies kādi mākslinieki no Latvijas, bet kopš 1989. gada gandrīz katrās Kultūras dienās ir bijuši viesi no Latvijas, un tagad tas liekas neiedomājami, ka tā nebūtu.

Rita: Kādas ir Tavas pirmās atmiņas saistībā ar latviešu tautas dejām?

Sarma Strazda: Manas pašas pirmās atmiņas būtu no tautas deju mēģinājumiem, kur sēdēju zem galda un skatījos, kā lielās kājas lec polku. Mana mamma un paps dejoja ar Jautro pāri un Saules jostu, un kad mani četru gadu vecumā ņēma līdzi Mārpuķītes turnejā ārpus Austrālijas, Skaidrīte Dariusa man uzrakstīja mazu lomu un deju, tādējādi iesaistot dejās ar lielajiem bērniem.

Rita: Zinu, ka esi sarakstījusi arī vairākas dejas. Kā tās top? Vai raksti dejas mūzikai, kas patīk vai tomēr viss sākas ar kādu zināmu vai iedomātu ornamentu/zīmi, kuru gribas uzzīmēt dejā?

Iveta: Jaunās dejas parasti rodas no vajadzības – pēc dejas, kas piemērota uzveduma tēmai, dejotāju skaitam un dejotāju spējām. Ir daudz jaunrades dejas, kas rakstītas ārpus Latvijas, bet lai gan ir iemīļotas dejas, ko vienmēr patīk dejot, gribas vienmēr arī kaut ko jaunu. Tātad – ir jāatrod piemērotu mūziku, un tad jāpielieto fantāziju.

Lielākā daļa dejas, kas tiek rakstītas Latvijā, protams, tiek rakstītas Latvijas vajadzībām –bieži lieliem ansambļiem un dejotājiem ar baleta treniņu. Tāpēc tās ne vienmēr ir piemērotas Austrālijas deju kopu vajadzībām. Austrālijā uzsvars ir uz tautas dejām un tautisko elementu saglabāšanu. Latvijā, īpaši izlases deju ansambļi, apzināti dejo visvisādas dejas. Līdz ar to, viena daļa jaunrades dejas no Latvijas ir skatuviski interesantas, bet nav rakstītas, lai līdzinātos tautas dejām. Ja arī tās šejienes tautas deju kopām ir pa spēkam, bieži ir lielas debates un grūtas izšķiršanās par to, vai ir piemēroti tās uzņemt kopu repertuāros un uzvest tautas deju uzvedumos.

Rita: Vai arī šajos svētkos varēsim redzēt kādu no tevis rakstītām dejām?

Iveta: AL55.KD tautas deju uzvedumā katrai kopai būs vismaz viena deja, ko rakstījuši kopas vadītāji (un dažreiz arī dejotāji). Vairākas no tām būs arī īpaši rakstītas šim uzvedumam, lai iederētos uzveduma tēmā. No manām dejām, būs arī viena jauna un viena jau redzēta.

Rita: AL55. Kultūras dienu deju uzveduma vadības grožus esi uzņēmusies kopā ar Sarmu Strazdu; kā šī sadarbība aizsākās un kā sadalāt darbus?

Iveta: Mēs ar Sarmu esam kopā dejojušas ilgus gadus – jau 1984. gadā kopā braukājām pa pasauli Saules jostas turnejā un vēlāk kopā dejojām Jautrajā pārī. Šai laika sprīdī Sarma ir vadījusi Jaunatnes dienu tautas deju uzvedumu, un es, gan atsevišķi, gan kopā ar Ruņģu Juri, esmu vadījusi vairākus Kultūras dienu tautas deju uzvedumus. Sidnejā, rīkojot tautas deju uzvedumus, vadītājiem ir vienmēr bijis liels atbalsts no tagadējiem un bijušajiem dejotājiem un vadītājiem. Viņu idejas un palīdzība ir bijusi ļoti svarīga un augsti novērtēta, un tā būs arī šoreiz. Man ir liels prieks, ka mums ar Sarmu tagad ir iespēja apvienot spēkus, lai kopīgi vadītu tautas deju uzvedumu. Lai gan Sarmai pašlaik ir pilnas rokas ģimenē, audzinot divus dēlus, viņai tomēr ir idejas, enerģija un dejas prieks, kas ir kritiski uzveduma veidošanā. Uzvedumā redzēsim arī Sarmas rakstītas jaunrades dejas.

Rita: Turpinot par AL 55. Kultūras dienām – kā nonācāt pie uzveduma tēmas „Mēs puisēni jaun' būdami“?

Iveta: Kultūras dienas ir priecīgi svētki, un tautas deju dejotāji ir galvenokārt jaunieši – enerģijas un dzīves prieka pilni. Tādēļ meklējām tēmu, kur dejotājiem būtu iespēja izrādīt savu dejas prieku ar jautrām dejām un līdz ar to veicināt publikai jautru omu. Bet nebūs tikai prieki vien, šai tēmai ir arī nopietnā puse, un publikai būs drusku ko padomāt.

Rita: Tātad AL 55. Kultūras dienās piedalīsies vairāk nekā simts dejotāju no Austrālijas. Vai, salīdzinot ar pēdējām divām kultūras dienām, šis skaits ir pieaudzis, palicis nemainīgs vai tomēr sarucis?

Iveta: Beidzamajos pāris gados skaits ir bijis diezgan līdzīgs.

Rita: Kura daļa tev pašai patīk visvairāk, organizējot KD TD uzvedumu? Vai tas ir pats koncerts, gadu garais gatavošanas process vai varbūt apkūlības?

Iveta: Man vislielāko prieku sagādā dejotāju entuziasms un rosība, gatavojoties uz uzvedumu – kad nāk Kultūras dienas, tiem rodas jauna enerģija. Protams, ir arī ļoti laba sajūta, kad redzu dejotāju prieku, ja uzvedums labi izdodas.

Sarma: Man vislabāk patīk lielie kopmēģinājumi, kur var satikties ar draugiem no citāmdeju grupām un salīdzināt kādas dejas mēs visi esam iemācījušies. Tas ir brīdis, kad vēl nav jāuztraucas paruzstāšanos, bet gaisā ir jūtams prieks un sajūsma.

Rita: Šobrīd redzam dejojot jau trešās paaudzes Austrālijas latviešus, vai domā, ka dejosim arī ceturtajā, piektajā un sestajā paaudzē?

Iveta: Es domāju, ka droši vien dejos vismaz ceturtā un piektā paaudze – latvieši jau ir dziedātāju un dejotāju tauta. Kā un ko dejos nākošās paaudzes, to redzēsim.

Lai gan dejotāju skaits pēdējos 60 gados ir sarucis, tautas deju kustība Austrālijā vēl ir ļoti spēcīga. Par to ir jāizsaka lielu pateicību ilggadīgajiem tautas deju vadītajiem, kā Skaidrītei Dariusai un Jurim Ruņģim, kas ir piestrādājuši, lai ne tikai mācītu dejas, bet arī audzinātu jaunos dejotājus (un publiku), līdztekus mācot par tautas tērpiem un latviskām tradīcijām. Ir arī veselīgs sacensības gars starp tautas deju kopām, un jauniešiem noteikti vēl ir interese gan dejot, gan pašiem veidot jaunas dejas.

Rita: Kas tev liek iet un darīt lietas latviešu sabiedrībā? Varētu taču mest mieru un koncentrēties uz citām lietām?

Sarma: Manuprāt, cilvēkiem vajag kādu sakarīgu sabiedrisko dzīvi, draugus, izdarības. Citi tos atrod baznīcā, sporta grupās, krogos utt. Esmu laimīga, ka latviešu sabiedrībā mums vēl ir šādas nodarbības, draugi un saites. Ar šīm kultūras bagātībām esam uzauguši, pat ja pašas sabiedrības mērķi laika gaitā ir mainījušies. Šo bagātību gribētu nodot arī saviem bērniem, lai tas viss turpinātos arī nākotnē, bet lai tas notiktu, visiem kopā ir pie tā jāturas un jāpiestrādā.

Šo nedarot, mēs noteikti zaudējam ko burvīgu no mūsu dzīvēm.

Rita: Kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem būtu jānāk uz Tautas deju uzvedumu šī gada decembrī?

Sarma: Tautas deju uzvedums ir viens no vispieejamākajiem sarīkojumiem skatītājiem – bērniem un tiem, kas latviski nerunā. Tas ir krāšņs un jautrs uzvedums, un, protams, ar savu klātbūtni ir jāatbalsta arī mūsu dejotāji! ■