Pertā svin Valsts svētkus

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis sniedz Valsts svētku runu Pertā. FOTO Jānis Vucēns.

Palielināt / Enlarge

Latviešu vainags pie mūžīgās uguns Pertā. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Latvijas goda konsuls Pertā, Jānis Purvinskis. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilmārs Rudaks (DV nod.) Rita Džonsona (Daugavas vanadzes), māc. Gunis Balodis, Ieva Vlahova (ev. lut. draudzes prieškniece), jubilāre Diana Miranda Albricha (priekšā), Harda Paparde (jubilāres meita) Roberts Paparde (mazdēls), Džosuva (Joshua) Paparde (mazmazdēls) un Jānis Purvinskis (Latvijas goda konsuls). FOTO Jānis Vucēns.

Māra Branča svētku runa

Pertā mūsu Valsts svētkus svinējām trīs dienas. Svinības sākām jau 9. novembrī, kad Latvijas viesis Māris Brancis mums sniedza valsts svētku runu. Tad 11. novembrī atzīmējām Lāčplēša dienu un 18. novembrī svinējām Latvijas 96. dzimšanas dienu.

Tā kā Pertā Valsts svētkus vienmēr esam svinējuši tieši 18. novembrī un svētku viesi pie mums 18.11. tik un tā nekad neatbrauc, esam jau pieraduši, ka viesu svētku runas ir atsevišķs sarīkojums, un to uzņemam vairāk kā referātu. Tomēr nākam ar nepacietību klausīties ciemiņus, kuri vienmēr mērojuši garus ceļa gabalus, lai šajā nomaļus pasaules stūrītī arī mums varētu sniegt kaut ko, par ko padomāt, kad domājam par mūsu valsti tās dzimšanas dienā.

Šoreiz bija interesanti noklausīties kaut ko nepolitisku, bet tomēr ar politiski saistītu dzīvi. Nekrīt svarā, kur mēs dzīvojam, taču visas mūsu dzīves ir saistītas ar politiku, bet bija interesanti dzirdēt cilvēka jūtas un iespaidus, kurš bija audzis Latvijā, kura, kā viņš izteicās, bija neīsta. Latvija, kura Staļina laikā dzimušam, pastāvēja melu un netaisnības dzīvē. Māris Brancis mums stāstīja, kā viņam slepus bija jāievilinās latvietībā, jo būt par latvieti bija bīstami un tajā sabiedrībā nepieņemts. Skolā bija vienkārši pieņemts stāvoklis, ka visi bērni saprotams iestājas pionieros. To nedarīt nozīmēja, ka esi kaut kur atkritis un nepiederi visu citu bērnu pulkā. Un tomēr mājās latvieši loloja to īsto Latviju, kuru valsts politika noliedza un kuru 20 vēstures gadu trūkuma dēļ bija jāizloba no noslēptiem žurnāliem un vecāku stāstiem. Šie paslēptie žurnāli Mārim Brancim rādīja īsto Latviju, Latviju, kuru tā laika valdība slēpa un apmeloja. Bija ļoti patīkami dzirdēt cilvēka stāstu, kurš runāja no saviem tiešiem piedzīvojumiem, no sirds un ne no politiska vai vēsturiska viedokļa. Tas bija atsvaidzinošs stāsts, kurš vēl turpinājās ar runātājam uzstādītiem vairākiem jautājumiem. Paldies, Branča kungs, un ceram, ka Jūs vēl kādreiz atcerēsities mūs apciemot!

Šogad bijām arī pagodināti ar to, ka šo referātu arī papildināja vēl otrs Pertā ļoti reti sastopams ciemiņš: LAAJ valdes priekšsēdis, šoreiz Pētera Strazda kunga personā, kurš mums pastāstīja par LAAJ darbu pagājušā gadā, par nupat notikušo PBLA sēdi Latvijā un par gaidāmajām pārmaiņām nākamgad. Jutāmies pagodināti, ka šogad pie mums jau bija ne tikai svētku runātājs, bet gan veseli divi ciemiņi. Sakām paldies par to un ceram, ka LAAJ arī turpmāk atcerēsies, ka arī Pertā dzīvo latvieši un ka arī mums ir aktīva latviešu sabiedrība, kurai interesē tas, kas notiek gan Latvijā, gan latviešu sabiedrībā citur pasaulē. Paldies LAAJ par šo izkārtojumu!

Lāčplēša dienas atzīmēšana

Otrs sarīkojums notika jau divas dienas vēlāk, tieši 11. novembrī un kaut gan tas nebija Pertas latviešu rīkots, tas notika Pertas Karaļa parkā (King's Park), pie kritušo karavīru pieminekļa, Mūžīgās uguns. Latvijas Republikas goda konsuls Rietumaustrālijā, Jānis Purvinskis bija aicināts piedalīties Atceres dienas (Remembrance Day) svinībās, kur atcerējās Pirmā pasaules kara beigas un visus tos karavīrus, kuri tajā, un visos citos karos krituši. Tādā gadījumā Latvijas goda konsuls nolika skaistu ar sarkanbaltsārtām krāsām pušķotu vaiņagu latviešu karavīriem, kuri bija krituši visos karos cīņās par Latviju. Vainags atšķīrās no citiem un izraisīja jautājumus ar to, ka tas bija vienīgais greznots ar nacionālām krāsām. Tā arī Pertā mēs pieminējām Lāčplēša dienu.

18. novembra atcere Pertā

Vienu nedēļu vēlāk, 18. novembra agrā rītā, plkst. 7.00, parastā saujiņa Pertas latviešu atkal pulcējās pie Pertas Latviešu centra. Kā katru gadu, Pertas latvieši sāk mūsu Latvijas Valsts svētku svinības ar Latvijas karogu uzvilkšanu abos karogu mastos pie Latviešu centra. Pēc īsas Daugavas vanagu Pertas nodaļas priekšsēža Ilmāra Rudaka uzrunas un Dievs, svētī Latviju nodziedāšanas, Pertas Valsts svētku svinības bija sākušās un turpināsies, kad ar saulrietu karogus atkal nolaidīs no mastiem un sāksies Svētku akts.

Tā nu plkst. 18.00, tauru skaņām skanot, karogi lēnām noslīdēja no mastiem, un tauta atgriezās zālē. Mācītājs Gunis Balodis un DV Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks ieveda zālē Daugavas Vanaga Andra Vārpiņa un Daugavas Vanadžu pavadībā nesto Svētku karogu un novietoja to svētku vietā.

Mācītājs Gunis Balodis atklāja svinīgā akta svētbrīdi, mūs uzaicinot dziedāt pirmo dziesmu Vakars logos līgojas. Pēc svēto rakstu lasījuma no Bībeles, mācītājs aizlūdza par mūsu valsti. Viņš lūdza, lai Visu augstais Dievs stāv viņai klāt un to pasargā no draudiem, kuri ir atkal parādījušies ap mūsu valsts robežām, un lai palīdz tai un mūsu tautai augt Dieva mīlestībā un ticībā uz labāku nākotni. Svētbrīdi noslēdza, dziedot Dievs ir mūsu cerība.

Pēc svētbrīža DV Pertas nodaļas priekšsēdis Ilmārs Rudaks mūs sveica Latvijas valsts svētkos un savā uzrunā salīdzināja situāciju Latvijā tās dibināšanas laikā 1918. gadā ar to, kāda tā ir šodien. Viņš teica, ka tad, kad Latviju proklamēja par demokrātisku, neatkarīgu valsti, zemē vēl atradās gan krievu, gan vācu Pirmā pasaules kara armiju atliekas. Zeme bija karā izpostīta un svešu karaspēku varā. Toties izlietojot Krievijas sabrukumu, Latvijas vadoņi 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti, jo arī tajā politiski šaubīgajā brīdī viņi ticēja Latvijas nākotnei. Kamēr citas Rietumu valstis beidzot atzina Latvijas neatkarību, pagāja divi gadi, un daudz asinis tika izlietas Latvijas brīvības cīņās, kamēr naidniekus izdzina no mūsu zemes. Tomēr Latvijas pagaidu valdības ticība brīvajai, neatkarīgai Latvijai piepildījās, un līdz pat Otrajam pasaules karam Latvija plauka un izauga par citām Eiropas valstīm līdzvērtīgu Eiropas valsti.

Šodien Latvijas ekonomija ir labākā stāvoklī nekā daudzās citās Eiropas Savienības valstīs, kuras vēl cīnās ar globālo finansiālo krīzi. Latvija sastāv Eiropas eiro zonā, rietumu pasaules uzņēmumi ir ieguldījuši lielus kapitālus Latvijā, Latvija sastāv NATO aliansē, amerikāņu kara vienības piedalās NATO militāros manevros Latvijā. Mēs neesam atstāti vieni. Latvieši ar lielu pārspēku nobalsoja par vienīgo – latviešu valodu – kā valsts valodu Latvijā. Pēdējās Saeimas vēlēšanās Maskavai simpatizējošās partijas saņēma sešas vietas mazāk nekā iepriekšējā Saeimā. Putinam ar vien vairāk jācīnās ar nemieriem pašā Krievijā, un lai paliktu pie varas, jāturpina melu propaganda pret rietumiem.

1918. gadā Latvijai pat nebija savas kārtīgas armijas un kur vēl ekonomijas un militāras aizstāvības, bet Latvija tomēr pastāvēja un izauga par labu valsti sev un savai tautai.

Arī mums, pa visu pasauli izkaisītai tautai, nedrīkst zust ticība labākai Latvijas nākotnei. Ilmārs Rudaks mūs, bet it sevišķi latviešus Latvijā, aicināja uzturēt ticību un pārliecību labākai, spožākai Latvijas nākotnei. Kopējiem spēkiem mēs vēl varam celt skaistu, labu un labvēlīgu Latviju.

DV priekšsēža uzrunai sekoja Latvijas goda konsula Pertā, Jāņa Purvinska Svētku runa, kurā viņš, pēc Latvijas sveikšanas tās 96. dzimšanas dienā, īsumā atskatījās uz tuvo pagātni. Kopš neatkarības pasludināšanas Latvija ir pārdzīvojusi 20 uzplaukuma un brīvības gadus, trīs okupācijas: krievu, vācu un 50 gadus atkal krievu okupāciju, un tagad 23 gadus valsts otrās atdzimšanas gadus. Tagad jau skatāmies uz to, kā mēs svinēsim mūsu valsts simtgadi. Viņš lēsa, ka šie 23 gadi nav bijuši visai sekmīgi, jo krievu okupācijas sekas tautai ir atņēmušas pašcieņu, pašlepnumu uz savu valsti un savu valodu. Tie gadi Latvijā ir radījuši krāpniekus, viltniekus un cilvēkus, kuriem tikai interesē ko ielikt savā kabatā, un ko valsts var viņiem dot, bet nesaprot to ka, ja viņi valstij nedos, tad valstij nebūs ko viņiem dot.

Valsts esam mēs paši, mēs, pa pasauli izkaisītā latviešu tauta, un bez mums nav Latvijas valsts. Viņš mums atgādināja, ka viena Latvijas valdība daļu mūsu senču zemes atdeva krievam par velti, bet tagad krievi to nopērk par naudu. Kaut arī dzīvojam tālu no dzimtenes, mums tomēr kremt tas, kas notiek Latvijā, mūsu dzimtenē. Latvijā tagad lēš, ka ārzemēs dzīvo ap 370 000 Latvijas pilsoņu, un to starpā arī tūkstošiem emigrējušo latviešu. Arī Pertā varam rēķināt vismaz 200 pilsoņus, bet cik vēl ir latviešu pēcteču un tādu, kuriem vēl vienkārši nav Latvijas pases? Tātad, cik īstenībā skaitliski liela tad ir latviešu tauta? Laikam nemaz tik maz mēs tomēr neesam. Ja mēs, trimdinieki, bēgām no nāves briesmām un vergu nometnēm, arī jaunie emigranti bēg, bet viņi bēg no bezdarba, un kā Sprīdītis, nāk meklēt laimi un labākus dzīves apstākļus. Un tieši tas ir Latvijas valdības galvenais uzdevums: radīt tādu Latviju, kāda tā bija 1930os gados, kad neviens neemigrēja prom no kaut kādām briesmām. Nebēdāsimies par briesmām no ārpuses, bet bažīsimies par briesmām Latvijā.

Latvijas dzīves apstākļi pašlaik pamazām uzlabojas, bet latviešiem Latvijā ir jāapzinās, ka mums ar visu varu ir jāsargā mūsu valoda, mūsu kultūra un mūsu zeme. Paši savā zemē runāsim tikai latviešu valodā, lai tie, kuri dzīvo mūsu zemē, zina, ka beidzot arī viņiem, ja viņi grib dzīvot mūsu zemē, būs jārunā latviski.

Nu ko tad lai novēlam Latvijai viņas dzimšanas dienā? Vēlēsim, lai latvieši Latvijā apzinās savu pienākumu pret savu valsti, un lai liek valsti augstāk par partiju, augstāk par savu kabatu un augstāk par iztapšanu savam draugam vai kaimiņam. Latvija ir un vienmēr būs latviešu zeme, kurā dzīvo latviešu tauta, kura pati spriež par saviem likumiem. Mums ir tikai viena dzimtene – Latvija, citas dzimtenes mums nav; visi, vienalga kurā pasaules stūrītī esam, strādāsim kopā un celsim tādu Latviju, ar kuru varam atkal būt lepni un kur mēs vēlētos atgriezties un dzīvot līdz mūža beigām.

Pēc savas svētku runas goda konsuls pieteica Latvijas Valsts prezidenta runu, kuru noskatījāmies Jāņa Vucēna ieskanētu un uz viņa uzstādītā ekrāna. Runai sekoja mūsu visu nodziedātā Latvijas valsts himna. Kā katru gadu, arī šogad LAAJ vicepriekšsēdis Pertā Jānis Vucēns nolasīja atsūtītos valsts svētku apsveikumus.

Tagad zāles priekša stājās DV Pertas nodaļas dziesmu ansamblis un mūs iepriecināja ar četrām dziesmām: Kur tu biji, bāleliņi; Dziesma dziesmai; Skaista, skaista tēvu zeme un nobeidzot ar Tev mūžam dzīvot, Latvija. Pēdējai dziesmai izskanot, Latvijas svētku karogs atkal atstāja Pertas latviešu zāli.

Sekoja glāze vīna ar mūsu dāmu pagatavotām uzkodām.

100 gadu jubileja Pertā

Vīna un uzkodu laikā saņēmām ziņu, ka mūsu vidū ir viena liela jubilāre. Pertā šī gada 6. novembrī 100. dzīves gadu ir sasniegusi Diana Miranda Albricha. Miranda (kā viņa mums, lielākai latviešu daļai Pertā ir pazīstama) ir dzimusi Kalniņa 1914. g. 5. novembrī Salacgrīvā, Latvijā. Abi – viņas tēvs un vectēvs – bija kuģu kapteiņi un braukājuši gan pa Baltijas jūru, gan pa plašajām pasaules jūrām. Kalniņa jaunkundze apprecēja Robertu Grīnbergu, un viņu meita ir mums pazīstamā Harda Paparde. Vēlāk, kad Miranda ar Robertu izšķīrās, viņa apprecēja Albricha kungu, kurš nu jau sen ir aizgājis mūžībā.

Šai jubilejā Mirandu Albrichu jau bija sveikuši Rietumaustrālijas premjers, Austrālijas ģenerālgubernators un Anglijas karaliene Elizabete II; viņiem visiem pievienojāmies arī mēs visi Mirandai dziesmā vēlot Daudz baltu dieniņu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“