Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Valsts svētki Minsterē

Runa, himna un koncerts

Laikraksts Latvietis Nr. 336, 2014. g. 26. nov.
Zuze Krēsliņa-Sila -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Valsts svētki Minsterē. FOTO Zuze Krēsliņa-Sila.

Valsts svētki Minsterē. FOTO Zuze Krēsliņa-Sila.

Izgaismotas Latvijas robežas. FOTO Zuze Krēsliņa-Sila.

No būvputām veidotas Latvijas robežas. FOTO Zuze Krēsliņa-Sila.

Auseklītis Valsts svētkos. FOTO Zuze Krēsliņa-Sila.

Līnijdeju uzvedums. FOTO Ingūna Šķestere.

Tautas deju uzvedums. FOTO Ingūna Šķestere.

Koklētāja. FOTO Ingūna Šķestere.

Tautas deju uzvedums. FOTO Ingūna Šķestere.

Tautas deju uzvedums. FOTO Ingūna Šķestere.

Tuvojoties valsts svētkiem, sākam jau laikus domāt, ko un kā varētu šogad izdarīt, lai arī 96. dzimšanas diena Latvijai būtu interesanta un īpaša diena Minsterē. Domas par valsts svētkiem savlaicīgi notiek visādos ansamblīšos – dejotāji gatavojas, koklītes skaņojās, skoliņā saliek Latviju no kastaņiem, grāmatu lasītāji saraksta pat savu grāmatu Es un mana Latvija – vēl vienīgi jādomā, kurš gan šogad varētu nospēlēt Dievs, svētī Latviju uz klavierēm? Jau pieņemts, ka būs arī vizuāls pārsteigums. Tikai dāvanu papīru mēs gan vēl nevelkam ārā, lai, kā daži akciju mākslinieki, varētu iepakot Latviju dzimšanas dienā...

Šogad Vācijā televīzijā rādīja daudz par Berlīnes mūra krišanu – interesantas tēmas, jo 25 gadi jau pagājuši kopš mūrkriša. Runāja par robežām, norobežošanos, brīvību. Iecienītos sociālos tīklos varēja apskatīt foto no bijušo MLĢ skolēnu (ne-) vai reāli (diž-) darbiem, apkrāsojot ar politiskiem tekstiem tālaika pelēkās, drūmās mūra sienas. Vācijā piemiņas veidotāji bija sadomājuši ievilkt Berlīnes mūra vecās robežas iezīmējot tās ar baloniem, kurus akta laikā palaida brīvībā, resp., palaida gaisā, tā vēlreiz likvidējot mūri.

Un tā sanāca, ka šoreiz pie Latviešu centra Minsterē (LCM) uztaisījām no būvputām sarkanas Latvijas robežas, kam par vidu mirgoja baltas lampiņas, kā karoga lentīte. Te jāsaka paldies Lindai Miškei un Santai Čokai. Pie mūsu Latvijas varēja fotografēties, un tas mums ļāva sadziedāties ar ļoti jauko filmiņu, kur noburoši vienkārši dzied tauta visādos Latvijas robežpunktos Imanta Ziedoņa vārdiem un Iļģu mūziku Mīl katrs baltu maizes riku, es mīlu lauku rudens pliku, kad tas stāv kluss un atbrīvots, kad beidzies apkūlību gods, nekas nav palicis vairs topus…: http://www.youtube.com/watch?v=R0j0Nd7cbcg Drusku izbaudot retro domas, sadomājām uz mūsu LCM karogu kalniņa ar svecītēm izlikt auseklīti. Toreiz, kad Latvija atmodās uz jauno brīvību, auseklis bija gaišs simbols, un mums Latviešu Centra Minsterē 15. novembrī svinētos valsts svētkos arī sveču auseklis izgaismoja vidi.

No rudenīgā āra ienākot siltās telpās, apmēram, 150 cilvēku pilda tās, un gaidot skatās, kā vienas sienas garumā lielais karogs izrotā zāli. Daudzi – gan lieli, gan mazi ir tautas tērpos, jo spēlēs vai dejos. Taču, kā katru gadu parasts, iesākam aktu ar svētbrīdi. Draudzes valdes locekle Lilija Tenhagena runā par bailēm – esam jau visi informēti par robežu trauslumu citās pasaules malas, bet ceram, ka ar Dieva palīdzību, mums nav ko baiļoties, ne par sevi, ne par Latviju.

Latviešu preses biedrības vārdā Viktors Kangeris prezentē jauniznākušo grāmatiņu Es un mana Latvija. To sarakstījuši Minsteres latviešu bērni Dinas Krastiņas un Ingas Pētersones vadībā. Katram autoram Preses biedrība dāvina autora eksemplāru, jo bez Preses biedrības atbalsta nebūtu iespējams grāmatiņu nodrukāt.

Seko LCM valdes priekšsēža Arņa Drilles runa. Šai runā arī par robežām atsauce uz Berlīnes mūri. Brīvība tieslietu filozofijā tiekot definēta tieši nosakot robežas. Un ja ir valsts, tad ir robežas, un valsts robežās ietilpst tauta – tātad mēs, klausītāji. Esot valsts pilsoņiem, mums uzliek pienākumus un atbildības, bet dod arī privilēģijas. Tā dubultpilsoņiem, kāds ir dažs labs publikā, ir dubultā viss!

Runa iesākās ar Berlīnes mūra robežas pieminēšanu, un jāsaprot, ka robeža gan šķir, gan vieno, noliek vienā pusē vai otrā pusē. Lomas un puses dažreiz mainās – kurā pusē atrodamies, piemēram, attiecībā uz Latvijas robežu. Vienalga, kurā robežas pusē esam, aicinājums ir nenīst otro pusi, svarīgi – nepieiet Latvijai naidīgi un apzināties, ka esam latvieši ārzemēs, nevis ārzemju latvieši. Tāpat kā toreiz, veidojot centriņu, viegli būtu bijis iekļauties musturī Minsteres Latviešu centrs, līdzīgi kā Minsteres Latviešu ģimnāzija, bet nē, toreiz nosauca par LATVIEŠU centru Minsterē uzsverot, ka visiem latviešiem, ne tikai minsteriešiem domāta šī ēka.

Un lai būtu tā, ka LCM pļaviņā esošie lielie Latvijas laukakmeņi, kurus pirmsbrīvības laikos atveda no Džūkstes, mums atgādina, kā to licēji vēlējās, ka vajag veidot savu garīgo pasauli, kalt pašiem nākotni un dzīvot cerībā uz tādu Latviju, kādu mēs to vēlamies, to veidojot. Te seko mude – veikt sabiedrisko darbu, piedalīties sabiedrības veidošanā, kā tas jau redzams daudzo nodarbību ietvaros, kas notiek LCM.

Kā izcilu paraugu pāri ikdienas robežām darba darītāju PBLA 2014. gadā godalgo Gunti Šmidchenu, kas izveidojis Vašingtonas Universitātē Amerikas rietumkrastā Baltijas studiju programmu. Tā pastāv vismaz 20 gadus, līdzizveidota arī 24 000 vienību bibliotēka un savākti 2,5 miljons dolāru.

Runa, kā parasts, nobeidzās ar himnas Dievs, svētī Latviju nodziedāšanu, kas ik reizes izraisa svētsvinīgu sajūtu, jo katrs tai brīdī stāv mazliet taisnāk un savā prātā nodomā mazliet vairāk apņemties Latviju mīlēt un kļūt mazliet stiprāks savā latviskumā.

Seko koncerts – ievads ar koklēm un flautu, tad mazie sirsnīgie, dūšīgie bērneļi dejo, tad lielie ritmiskie Miladeko puiši dinamiski sit spriguļus uz priekšu un atpakaļ. Vēl dejo līgani līnijdejas Balzams, sievietes labākos gados. Un tad atkal bērniņi, Dancītis, bet Minsterē vēl neredzētas tautas dejas dejo lielais ansamblis Miladeko visādos variantos un dažādos sastāvos. Tiešam iespaidīgi un labi. Dace Višķe visu kopā savij pavisam veiksmīgi un skaidri ar labi izdomātiem tautiskiem tekstiņiem.

Pa vidu ir debija Minsteres koklētājiem – publika dzied līdzi Māte savas meitas sauca – un nemaz ne pārāk rāmi, lēnām! Kokles vada Inga Grīnberga no Piņķiem, dejotājus vada Inga Pētersone, mazos – Dancīti – un lielos – Miladeko – vada Inese El Tavila. Cik tur daudz pēcpusdienu un vakaru ieguldīti! Mēģinājums ir viena lieta, bet saorganizēt visus tērpus līdz pēdējai saktiņai vai sasietai pastalai ir otrtik liels darbs, kā arī līdzekļi. Taču kā kādā senā skautu dziesmā teikts – grūtībās aug spēks un spars!

Pēc tam sabīdīja galdus, salika katrs savu groziņu un sēdēja un dejoja vai runājās līdz vēlai vakara stundai! Jānis Leišavnieks gādāja par mūziku.

Zuze Krēsliņa-Sila
Latviešu Centrs Minsterē
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com