Kā es ieaugu Latvijā

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis Melburnā. FOTO Andris Atvars.

Latviešu apvienībā Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) šogad aicināja mākslas zinātnieku un bijušo Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītāju Māri Branci sniegt svētku runu Valsts svētku sarīkojumos lielākos latviešu centros Austrālijā.

18. novembris ir laiks, kad vairāk kā parasti domājam par Latviju. Bieži uzdodu sev jautājumu – kas man ir Latvija? Kad un kā tā manī sākusies? Kurā brīdī esmu sevi apzinājies, ka esmu latvietis? Kad sākums manam latviskumam? Arī šoreiz, kad viesojos Austrālijā, vēlos dalīties ar jums pārdomās par mani pašu tajos laika lokos, kādos ritējis mans mūžs līdz šai dienai. Tādēļ tā būs ļoti personiska un pat intīma pašatklāsme. Varbūt jums būs interesanti ielūkoties tāda cilvēka dzīvē, kurš pasaulē nācis padomju okupācijas gados, precīzāk, Staļina totalitārā režīma apstākļos. Tas bija laiks, kad vērsās pret citām tautām ar nolūku iznīcināt to saknes, kas iezemējušās nacionālajā pagātnē, un kad visus gribēja pārvērst pēc viena ģīmju un līdzības, bezveidīgā paklausīgā masā, ko sauktu par padomju tautu, patiesībā – par krieviem.

Vai bērns piedzimst mātei ar ģenētiski iekodētu noteiktu tautību? Nezinu, bet māte ar bērnu runā savā valodā. Valodas mūzika ietek ausīs, iesēžas dvēselē un tur paliek. Zinu gadījumu no Kanādas dzīves, kad mans paziņa, cietis negadījumā, pēc samaņas atgūšanas runāja tikai latviski, piepeši angliski nesaprotot ne vārda, ko žēlsirdīgās māsas viņam bilda. Pat bijis nepieciešams tulks līdz brīdim, kad galvā viss sakārtojās.

Par to, ka esmu latvietis, pēckara gados, sevišķi Staļina laikā, vecāki nemēdza runāt. Varbūt baidījās, bet visticamāk tēvs un māte joprojām sevi apzinājās kā Latvijas pilsoņus, jo viņi brīvajā Latvijā bija dzīvojuši savus zaļoksnos jaunības un brieduma gadus pavadījuši, bija cienījami Līvbērzes vecsaimnieki, kuru saknes Ģibeikās iestiepās vēl 1820. gados, kad mājas saimniekam Jānim vēl nebija uzvārda. Tas, ka viņi un līdz ar to arī viņu trīs dēli ir latvieši, maniem vecākiem bija pašsaprotama lieta.

Pašās kara beigās dzimtas mājās trāpīja zenītartilērijas šāviņš, Ģibeikas dega, un vecāki ar diviem puikām, maniem brāļiem, devās bēgļu gaitās uz Kurzemes pusi. Kādēļ tēvs ar māti neaizbrauca prom līdz ar visiem, nezinu. Varbūt kāda nelāga sagadīšanās, jo papus ļoti baidījās, ka ģimenei Sibīrija ir garantēta. Bez tā nozieguma, ka viņš ir vecsaimnieks, tēvs vēl bija aizsargs, māte – aizsardžu priekšniece, kuras vadībā Pikšās dēstīja bērzus. Tādēļ viņš, kamēr vien elpoja, neuzdrošinājās pat Līvbērzei tuvoties, bīdamies, ka kāds viņu pazīs un nodos varas iestādēm. Tā nu klīdām no mājas uz māju. Tēvs kolhozā ne par kādu naudu nevēlējās strādāt, labāk palika vienkāršs mežstrādnieks vai zivkopis. Par pagātni tolaik runāja maz. Bijās dzirdīgu ausu. Zināju, ka esmu saimnieka dēls, bet šis fakts likās līdzīgs teikai, tādēļ nereāls.

Tolaik nesapratu kāda atgadījuma dziļāko būtību, kas ar mani notika pirmajos skolas gados. 2. klasē līdz ar visu klasi iestājos pionieros. Gribējās ar visiem būt kopā. Pārnācis mājās, saņēmu no tēva vienu no vissmagākajiem bārieniem visā bērnībā. Tagad zinu, viņam ar šo iekārtu nekas nebija pa ceļam, viņš dzīvoja, varbūt būtu pareizāk teikt, eksistēja tajā, jo citas iespējas nebija. Vēlāk gan kaklautu slēpu, līdz ko izgāju no skolas vai tai tuvojoties uzsēju (tā darīja lielākais vairums). Vienkāršiem ļaudīm, kas bija piedzīvojuši gan brīvās Latvijas gadus, gan vairākkārtējās deportācijas, pionieri (viņi taču ir padomju ideju sekotāji) droši vien sagādāja rūgtas un sāpīgas atmiņas – vai katra ģimene bija cietusi.

Arī to, ka pastāv dažādas tautības, iepazinos vēl pirmskolas vecumā, kad uz Plāņu dīķsaimniecību Zantē atsūtīja jaunu speciālisti – krievieti, kura tikko bija beigusi kādu tehnikumu vai institūtu Krievijā. Viņa ne vārdiņa neprata latviski, mani vecāki atkal krieviski. Kaut kā jau sazināšanās notika, bet to, ka viņa nāk no pavisam cita, mums svešas sadzīves kultūras loka, pierādīja kāda triviāla detaļa. Ziemas toreiz bija aukstas, bet, kā manā pusē teica, ķemertiņš atradās, kā jau tas Latvijā pierasts, patālāk no dzīvojamās mājas. Šai krievietei ziemas aukstumā tik tālu bija grūti aizstaigāt, tādēļ pēc viņas nakts pastaigām uz lieveņa baltā sniega palika dzeltenas pēdas. Sievas un vīri šausminājās par šādu nekulturālību, bet tad smiedamies atcerējās pirmās okupācijas laiku, kad krievu virsnieku sievas gājušas uz ballēm naktskreklos, noturēdamas tos par smalkām kleitām. Šis notikums nostiprināja pārliecību, ka kultūru jau nu jaunā vara neatnes un ka latvietis ir citas raudzes, citas pasaules un kultūras cilvēks, piemetināšu, augstākas kultūras piederīgais. Šī krieviete audzēja manī lepnumu par piederību latviešu tautai.

Apzinīgā vecumā sākās lasīšanas kāre. Lauku māju bēniņos bija saglabājušies vecie žurnāli, kurus ļoti rūpīgi sargāja. Tā 50. gados vai 60. gadu sākumā manās rokās nonāca Atpūtas. Atmiņā saglabājusies saulaina vasaras diena, kad bija mūsu kārta iet ganos. Tur arī lasīju šo tautā reiz populāro žurnālu. Lasīju un nevarēju vien beigt brīnīties, ka reiz patiesi Latvija ir bijusi neatkarīga valsts, kurā viss notiek latviski, izceļ latviešus, runā par latviešiem. Biju gan par Latvijas laikiem dzirdējis vecākus runājam ar kaimiņiem, bet vai tad pusaudzim pieaugušo sarunas ir svarīgas? Viņam visa pasaule griežas ap viņu pašu, viņš un neviens cits ir dzīves viducī. Bet Atpūtas vārdu spēks piepeši izsita no omulīgās pašpietiekamības. Žurnālā melns uz balta bija drukāts, ka Latvija kā neatkarīga valsts tomēr reiz pastāvēja, kuru pat lielas valstis cienīja un respektēja. Laikam jau tā arī būs bijis, ja žurnāla fotogrāfijās rādīja ļaudis, kuri bija ģērbti krietni labāk, izskatīgāk, nekā tagad redzams, bija kopti un labi safrizēti. Par frizieri 40. gadu otrā pusē un 50. gados laukos nebija pat ko sapņot. Sievas šajā ziņā piepalīdzēja viena otrai, kāds apkārtnē prata arī zēniem nogriezt matu ērkuļus līdz nullītei. Dažu labu skolasbiedru, kā varēja redzēt, apcirpa ar šķērēm, ja tādas bija atrodamas, un tas nevienam nebija pārsteigums.

Līdz 4. klasei bieži zēni staigāja īsās bikšelēs, ko tagad sauc smalkā svešzemju vārdā par šortiem, un bomelenēs, kā tolaik saucām kokvilnas zeķes. Šādas zeķes, ko nēsāja arī sievietes, gan bija grūti nopērkamas, tādēļ lāpīja, līdz vairs nebija ko lāpīt. Savukārt īsās bikšeles visbiežāk pāršuva vai no vecāko brāļu biksēm, vai vecāku novalkātajiem mēteļiem un mātes vadmalas brunčiem, kas bija saglabājušies no labākiem laikiem.

Žurnāli Atpūta par šādu nabadzību nerunāja. Cilvēki likās paēduši. Tagad gan bija jāknapinās. Cik bieži dzirdēju vecākus satraucamies, vai varēs cūku nobarot un vai gaļa pietiks līdz nākamām suķa bērēm. Maizi cepa paši, visu paši izaudzēja un pārtika no tā, kas bija. Nereti cukura nebija, tā vietā lietoja sīrupu, ko vārīja no cukurbietēm, piesmirdinot visu māju. Gardākais saldais ēdiens bija rūgušpiens ar cukuru un kanēli. Pankūkas cepa reti, bet baltmaizi tikai pa Jāņiem, Lieldienām, Vasarsvētkiem un Ziemassvētkiem – bija jātaupa milti. „Tā nu gan būs bijusi Leiputrija, šie Latvijas laiki!“ klusībā spriedu.

Arī grāmatas reti dabūju. Manas pirmās grāmatas atveda krustmāte no Jelgavas. Tās es spilgti atceros – Kārļa Freimaņa ilustrēto Baltu sedzu villainīti un Kārļa Sūniņa zīmēto skaisto tautasdziesmu izdevumu bērniem Upe, upe, Daugaviņa. Kas tas bija par krāšņumu! Acis nebeidza vien atveldzēties un apbrīnot krāšņos tautas tērpus, plašās ainavas, bērzu birztalas, upes līkumus, puķēm piebērtās pļavas un putniem pieskandinātos mežus. Cik tā ir bijusi laimīga dzīve! Prātā iezagās vēl cita doma, ko gan nācās slēpt un klusībā auklēt – tā taču ir īstā Latvija! Es jutos tai piederīgs, es šo dainu Latviju uztvēru kā savējo. Tagadējā nebija īstā Latvija.

„Kur Latvija bija, kad tā nebija brīva valsts?“ nesen savai mātei prasīja mana mazmeita Dārta.

Jā, kur Latvija bija tad? Ieslēpta pašā visdziļākajā sirds kambarī, kurā i pats kambara īpašnieks reti ieskatījās. Baidījās šo dārgumu traucēt, lai paša sirds nesāpētu par tās zaudējumu.

Reiz, tas bija 50. gadu beigās vai 60. gadu pašā sākumā, brālis atveda no Jelgavas pavisam slepenu un drošu ziņu – drīz, pavisam drīz nāks vai nu angļi, vai amerikāņi (neatceros, kas īsti) un atbrīvos Latviju. Visi nodrebēja, saausījās, slepus sačukstējās un gaidīja, gaidīja. Cerības dzina asnus. Brīnums nenotika. Komunistu vara cilvēku apziņā uzbūvēja visstiprāko cietoksni. PSRS likās neuzvarama, nesagraujama, teju mūžīga. (Cilvēki jau no pagātnes nemācās un neatceras, ka pat visvarenākās impērijas reiz sabrūk. PSRS šī vēstures gudrība šķita nav pielietojama.)

Sapni par Latviju un latviskumu palīdzēja uzturēt un saglabāt arī teātris un mūzika. Vēl tagad ar sirds drebēšanu atceros ansambļa Sakta koncertu 50. gadu vidū, kad mācījos pirmajās klasītēs Zantes vidusskolā. Zāle toreiz bija pārpildīta. Visi, man šķiet, neelpoja, vismaz man mute nevērās ciet no brīnumiem. Pēc tam tādu emocionālu pārdzīvojumu esmu sastapis vienīgi Dziesmu svētkos, bet jau krietni vēlākos laikos, kad tajos nebūt bija kauns, ja esi latvietis. Toreiz Zantē pirmo reizi redzēju dzīvus krāšņos tautas tērpus, dzirdēju no skatuves skanam latviešu tautas dziesmas, kuras dziedāja pie svētku galda ģimeņu saietos. Dziedāja ar lepnumu. Koncertā sajūsminājos par muzikantu neparastajām garajām tāšu taurēm, kas stiepās no mutes līdz grīdai un izdvesa tik samtaini dziļu skaņu, kas iekāpa dvēselē un ārā vairs nenāca. Un kur vēl cēlās, svinīgi grieztās dejas! Tautu meitas un tautu dēli krāšņajos tērpos likās ir princeses un prinči, par ko stāstīja pasakas.

Es toreiz nedomāju, kāda man ir tautība, bet zināju, ka tā ir mana, mana tēva un manas mātes dziesma, mana, mana tēva un manas mātes deja. Mans tēvs un māte savā jaunībā arī dziedāja un dejoja, tērpušies cēlajos Zemgales tautastērpos. Par to liecināja fotogrāfijas, kas nesaprotamā kārtā tomēr bija paglābtas no ugunsgrēka. Viņiem šīs dziesmas un dejas bija tuvas, tāpēc arī viņi bija klāt un ilgi pārsprieda koncertu. Un lepnumu arī deva, ka es esmu tās tautas loceklis, kam pieder tik skaistas garamantas.

Naidu pret latviešiem sajutu jau pusaudža gados, kad pārcēlāmies uz Struteli. Kaimiņš, latviešu sarkanais strēlnieks, bija noprecējis krievieti. Viņiem bija kupls bērnu pulciņš. Divas vecākās meitas bija krievu virsnieku sievas, bet dēls un jaunākā meita dzīvoja šeit pat, gāja mūsu skolā. Viņi abi bija tādi paši, kā mēs, īsteni latvieši. Bet, kad atvaļinājuma laikā atbrauca abas vecākās meitas ar saviem vīriem, šķelšanās bija acīm redzama. Viņas staigāja augstu paceltām galvām un nolūkojās uz mums no augšas kā uz zemākiem radījumiem. Viņu māte pat nekautrējās paziņot, ka latviešu valodu jau nu šī nemācīšoties. Šis paziņojums dziļi jo dziļi iedūra krūtīs, un šī sāpe nav rimusi šobaltdien. Bet šī sāpe darīja arī labu – latvietības apziņa tikai pastiprinājās, tā kļuva par aizsargvalni pret lielās brāļu tautas uzmācīgajiem, nekaunīgajiem uzbrukumiem. Šķiet, tas bija 70. gados, kad pazibēja ziņa, ka latviešiem, igauņiem un leišiem būs jāseko moldāviem un jāpāriet uz slāvu alfabētu. Šis jaunums likās kā spriedums latviešu tautai. Paldies Dievam, šī slepkavība nenotika.

Viens no latviskās pašapziņas uzturētājiem ir bijusi literatūra. Šo domu divsējumu izdevuma Tilti atvēršanas vakarā Rīgas Latviešu biedrībā uzsvēra arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Manā skolas laikā 50.-60. gados daudzus autorus neapskatīja, ignorēja vai viņu darbi bija aizliegti. Tomēr latviešu dzeja darīja savu slepeno, svētīgo darbu. Tolaik bieži sarīkojumos daiļrunātāji runāja dzeju. Lūk, viens ļoti populārs dzejolis, ko bieži skandēja. To 1958. gadā sarakstījis Arvīds Skalbe:

Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl tādu otru dos:
Kalnam pāri pretim panāk
Bērzi tāšu zābakos:

Panāk pretim lepni, stalti,
Augsti celtu galvu tur, –
Citur bērzi nav tik balti,
Un tik lepni nav nekur.

Arī manī lepnums sakarst.
Kur tāds lepnums visiem mums?
– Tas no tevis! – bērzi saka,
– Bērziem bilstu: – Tas no jums! –

Zaros zaļa migla vijas
Un man tieši sirdī plūst,
Bērzi šie pie šūpļa bija,
Laikam ir pie kapa būs...

Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl tādu otru dos:
Kalnam pāri pretim panāk
Bērzi tāšu zābakos.

Oficiālie darboņi varbūt šajā dzejolī saskatīja slavinājumu PSRS, bet mums tas bija pavisam kas cits – mēs tajā sadzirdējām latviešu intonācijas, redzējām cildinām dzimto zemi – Latviju.

Līdzīgi tā bija ar dzeju vēlākos gados, kad Latvijā labus dzejoļu krājumus ļoti lielos metienos izpirka teju vai pāris stundās.

Kad 1965. gadā beidzu Jaunpils vidusskolu, aizgāju mācīties uz Kultūras un izglītības darbinieku tehniku (tagad Kultūras koledža). Runas pedagogs mums atklāja dzeju, par kuras eksistenci mēs neko nenojautām. Šos dzejniekus zinājām tikai vārda pēc. Aleksandrs Čaks, Austra Skujiņa, Rūta Skujiņa, Jānis Ziemeļnieks, arī Kārlis Skalbe un Fricis Bārda kļuva par mūsu dzejniekiem, kas runā par mums svarīgo, tuvo, dārgo. Tas jau vien, ka par viņiem tikpat kā neko vai nemaz nemācīja, iekaroja mūsu dvēseles. Kad izlasījām, ieauga mūsos vēl dziļāk – šie dzejnieki taču runāja par Latviju, kuras nav, mācīja patstāvīgi domāt. Šādas dzejas lasīšana bija slēptais disidentisms, pretestība, kā mēs sadzīvē teicām, krievu varai. Klusa pretošanās.

To veica arī teātris. Nerunāsim par aizliegtajām izrādēm, kurās saskatīja atklātu dumpošanos. Pats daudzus gadus darbojos Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātrī. Gunārs Priede mums bija devis pirmizrādes tiesības lugai Smaržo sēnes. Kā zināms, to neatļāva iestudēt. Nepietika ar to. Režisore Lūcija Ņefedova iecerēja uzlikt uz skatuves sen nerādīto Aspazijas Sidraba šķidrautu. Šo drāmu mums skolā mācīja kā revolucionārās ideju sekmētāju 1905. gada revolūcijas laikā, mēs to analizējām no visām pusēm. Jelgavai Sidraba šķidrautu aizliedza iestudēt – sākšot propagandēt nevēlamas idejas. Un vēl smieklīgākais, ka toreiz apstiprināšanai Kultūras ministrijā bija iesniegta arī Šekspīra komēdija Liela brēka, maza vilna. Arī to pie reizes neļāva spēlēt.

Pašdarbība – kori, deju kolektīvi, lietišķās mākslas pulciņi, teātri – padomju okupācijas gados bija latviskuma saliņas, kas uzturēja mūsos nacionālo pašapziņu. Uz Dziesmu svētkiem mēs gājām kā uz svēto misi. Mēs pacēlām galvas, bijām lepni, vareni, spēcīgi. „Dziesmu svētki ir latviskās dvēseles dievkalpojums,“ teica Inta Purva (Kanāda) konferencē Trimda, kultūra, nacionālā identitāte, ko sarīkojām Rīgā 2004. gadā.

Trimda manī ienāca 1993. gadā, kad sāku strādāt Latvijas Valsts arhīvā un nodarboties ar tā saucamās trimdas arhīvu vākšanu. Pirms tam par tautiešiem svešumā dzirdēju no radio programmas Dzintarkrasts, vēlāk lasījis avīzē Dzimtenes Balss, ko arī mēs Latvijā ar laiku varējām nopirkt, vēlāk arī abonēt. Tiesa, tās jau bija tikai sēnalas, kas mums tika atmestas, bieži vien meli. Latvieši ASV, Kanādā, Eiropā vai Austrālijā pašā būtībā palika sveši – neko jaunu jau neuzzinājām, netuvināja mūs, kompartijas ideoloģija pārgūlās pāri laipai, kam būtu jāvieno abas tautas daļas.

Strādājot arhīvā sākumā bija grūti rast kontaktus – neuzticēšanās bija tam šķērslis. Pamazām ledus kusa starp mums, un tad atklājās man neticamas lietas. Es tik latviskus latviešus diez vai daudz būšu sastapis. Esmu daudz ticies un runājies ar tautiešiem ārzemēs, un man vienmēr pārsteidz Jūsu latviskums. Nerunāsim par grandiozo darbu, ko veicāt, lai savu nacionālo identitāti saglabātu. Domāju, ka vēl joprojām daudziem jo daudziem Latvijā nav ne mazākā priekšstata, kādas pūles bija jāpieliek, lai, dzīvojot starp lielām tautām, paturētu tīru latviešu valodu, lai svešatnē radītu lielas nacionālas nozīmes kultūras vērtības literatūrā, mākslā, mūzikā un citās jomās. Cik liels iekšējais garīgais sasprindzinājums ir bijis, lai iekļautos vietējā dzīvē, tomēr saglabātu savu tautību. Tagad man pat liekas, ka Rietumu pasaulē tā ir ierasta, pašsaprotama lieta, kamēr bijušajā PSRS pastāvēja tikai lielā krievu tauta un pretstatā – padomju tauta.

Te kāds atgadījums no dzīves, ko stāstīja skolotāja, kura devusies uz Kazaņu pie Volgas uz kādu tur semināru. Viņa paņēmusi līdz savu mazgadīgo dēlēnu. Māte, kā ierasts, ar viņu aprunājas dzimtajā valodā. Vietējā paziņa nevarējusi vien nobrīnīties, starp citu, viņa bija tatāriete: „Tik maziņš un jau prot latviski?!“

Tāda bija izslavētā komunistu nacionālā suverenitāte. Latviešu grāmatas PSRS teritorijā varēja parādīties tikai Latvijā un nekur citur. Trimdā, kā zināms, katrā vietā, kur apmetās latvieši, cik bija iespējams, iznāca laikraksti vai apkārtraksti, žurnāli, grāmatas.

No sacītā secinājums ir viens: nacionālā kultūra – valoda, folklora, literatūra, teātris, daiļas mākslas un izglītība – mums, latviešiem abās dzelzs priekškara pusēs, palīdzēja saglabāt latvisko identitāti.

Tādēļ mani satrauc tas, ka triviālās masu kultūras ofensīvas laikā Latvijā kā atsevišķu priekšmetu nemāca Latvijas vēsturi.

Augstskolās latviešu valodu nemāca ne vēsturniekiem, ne juristiem, ne politologiem. Tāpēc nav brīnums, ka valoda piemēslota ar nevajadzīgiem svešvārdiem, žargonu. Valoda ir pirmā, kas apliecina mūsu tautību.

Bet nav jau tik bezcerīgi un liktenīgi neatgriežami. Paskatieties uz mūsu koriem, tajos lielākoties dzied jaunieši. Jelgavā ir tuvu pie diviem desmitiem tautas deju kopu, kuros dančus griež pārsvarā bērni un jaunatne, un ne jau pienākuma spiesti (tas šodien vairs nav iespējams), bet tāpēc, ka tā ir viņu nepieciešamība. Arī latviešu izceļošana uz svešām zemēm peļņas nolūkos nav mūžīga.

Kad mana mazmeita Dārta mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas, viņas klasesbiedrs Guntis Zondaks avīzē Jelgavas Vēstnesis raksta:

„Man patīk šī valsts... Jā, tagad ir grūti laiki, bet tāpēc jau man nezūd mīlestība pret šo valsti – zeme jau nav vainīga, ka mums ir krīze! Es katrā ziņā vēlētos dot savu ieguldījumu tam, lai Latvija pārvarētu šos grūtos gadus un cilvēki atkal bez domāšanas varētu teikt, ka mīl dzīvi šeit.“

Pasaules plašumi, kas mums tagad ir pavērti, pasaules kultūra, kas iespiežas visādos veidos, nenozīmē, ka tāpēc latvieši, latviskums izzudīs. Reakcija izsauc pretreakciju. Kosmopolītisms diedzē nacionālismu, spiež ikvienam apzināties nacionālo piederību. Pasaule mainās, mainās arī ceļi, kā cilvēki apjauš savu tuvošanos vai ceļu pie latvietības.

Dievs, svētī Latviju!

Māris Brancis