Latviešu māksla 101

Palielināt / Enlarge

No kreisās: referente Līga Ejupe, sarīkojuma organizētāja Astra Kronīte. FOTO Imants Kronītis.

„No mākslas nekā nesaprotu, bet zinu, kas man patīk.“ Cik bieži dzirdam par mākslu šādu spriedumu? Pēc Līgas Ejupes referāta Adelaides Latviešu biedrības namā 29. septembrī klausītāji varēja paust jau daudz izglītotāku pieeju, jo sākām saprast, ka nav svarīgi, vai mums kaut kas patīk vai nepatīk; svarīgi ir neizņemt mākslas darbu no vēsturiskā konteksta, jo tikai tādā veidā var sākt to novērtēt un saprast.

Lai saprastu latviešu mākslu, jāatgriežas tajos laikos, kad Krievijā valdīja cars Pēteris Pirmais, cariene Katrīna Otrā un Napoleons, ceļā uz Maskavu, uzturējās Latvijas teritorijā. Jāatgriežas laikos, kad vācu baroni bija kungi Latvijā, pirmie mākslinieki Latvijas teritorijā bija baltvācieši, un latviešiem nebija laika domāt par mākslu, jo tie vergoja saviem virskungiem vāciešiem. Par pirmo latviešu mākslinieku tiek atzīts vācietis Johans Kristofs Broce, kurš sīki un smalki sazīmēja cilvēkus viņu ikdienas dzīvē un tērpos, tā dokumentēdams sava laika sabiedrību.

Tādā vēsturiskā skatījumā, referente izveidoja pamatu tai latviešu mākslai, kas mūsu prātos saistās ar vārdiem kā Jānis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Ludolfs Liberts, Niklāvs Strunke, Kārlis Zāle u.c. Katrs bija sava laikmeta bērns, kas smēlās iedvesmu sava laikmeta stilā – gan arhitektūrā, gan mākslā, bet viņu viela, krāsas un dekoratīvie elementi atbalsojās latviešu skatītāja dvēselē.

Trimdas gadi ir izkaisījuši latviešus pa visu pasauli, un viņu darbi iespaidojas no viņu apkārtnes ne tikai stilā, bet arī saturā. Padomju okupācijas laikā Latvijā māksla kalpoja politiskai ideoloģijai, tātad cieta no nebrīvības un to par latvisku nevar saukt.

Līga Ejupe ir mākslas vēsturniece un Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) Kultūras nozares vadītāja. Viņa viesojās Austrālijā, lai piedalītos skolotāju konferencē Melburnā, un pie reizes, iegriezās Adelaidē, lai apgaismotu adelaidiešus par mākslu.

Referāts bija tik ļoti piesātināts ar informāciju, ka no tā varētu izveidot veselu lekciju ciklu, un beigās pacēlās interesants jautājums: Vai šodien var runāt par latviešu mākslu? Latviešu izcelsmes mākslinieki strādā visos kontinentos, bet vai viņu māksla ir specifiski latviska? Tas tomēr laikam ir neatbildams jautājums.

Paldies viešņai par saistošu un izaicinošu referātu.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“