Gruzijas latvieši kļūst pieauguši

Palielināt / Enlarge

Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde apsveic Gruzijas latviešu biedrību jubilejā.

Palielināt / Enlarge

Gruzijas latviešu biedrības latviešu valodas svētdienas skolas bērni priekšnesumā lasa Jāņa Raiņa dzejoļus latviešu valodā.

Palielināt / Enlarge

Maza pateicības dāvana Latvijas vēstniecei Gruzijā Elitai Gavelei.

Palielināt / Enlarge

Akadēmiskais koris „Latvija“ dzied par godu Gruzijas latviešiem.

Pateicoties laikrakstam Latvietis, Gruzijas latvieši ir iekļāvušies globālā latvieša pasaulē, un mūsu eksistence vairs netiek uztverta kā kaut kas ļoti eksotisks.

Gruzijas latviešu biedrība Ave Sol! neiederas nevienā no ierastajām latviešu diasporas kopienām, mūs nekā nevar uzskatīt par trimdiniekiem. Gruzijas latvieši gandrīz visi ir jauktu ģimeņu locekļi, un līdz Padomju Savienības sabrukumam un neatkarīgas Latvijas un neatkarīgas Gruzijas izveidošanai mēs dzīvojām vienā valstī, un kontakti ar Latviju bija intensīvi un ļoti dabīgi.

Toties 90-to gadu sākumā mēs pārdzīvojām īstu šoku, jo negaidīti kļuvām par ārzemniekiem Latvijai, un arī Gruzijā mūs sāka uzskatīt par ārzemniekiem, un drīz vien mēs uzzinājām, ka esam krievvalodīgi mazākumtautību pārstāvji. Pretenzijas pret mums izvirzīja abas mūsu Dzimtenes, radās liels diskomforts. Ģimenes sāka jukt masveidā, jo negaidīti viens ģimenes loceklis otram uzdeva retorisku jautājumu – „kas tu tāds?“ Protams, šajā jautajumā bija jāsadzird tā cilvēka pārākums, kurš jautājumu uzdod. Tāpēc daudzas ģimenes izira.

Daudziem no mums likās, ka tie, kas saglabāja savas ģimenes un izturēja brīža smagumu ir pēdējie no mohikāņiem. Bet tā nav. Ja 90-tajos gados latviešu skaits samazinājās, tad šobrīd mūsu skaits aug. Rodas jaunas ģimenes, latvieši brauc strādāt dažādās starptautiskajās organizācijās, vairāki uzņēmīgi cilvēki nodarbojas ar biznesu, daži meklē piedzīvojumus utml.

Gruzijas latviešu biedrība Ave Sol! kā juridiska persona tika reģistrēta 1994. gada vasarā, un galvenais tās uzdevums bija – pārvarēt to visaptverošo izolāciju, kurā mēs bijām iekļuvuši. Viens no otra mēs uzzinājām, kas notiek Latvijā, uzzinajām, kā jābrauc uz Latviju, jo jau 1992. gadā Latvija bija ieviesusi vīzu režīmu visiem bijušajiem padomijas iedzīvotājiem, tas nozīmē – arī mums. Uz mājām varēja tikt tikai, izmantojot Gruzijas pasi, jo vīzu taču kaut kur vajadzēja iespiest. Un braukt varēja tikai caur Maskavu, jo tuvāk mums LR vēstniecību nebija. O, tas bija kas fantastisks: tranzīta vīza caur Krieviju, milzīgas rindas pie Vēstniecības Maskavā, blandīšanās pa Maskavu, kamēr vīzu iedod, stāvēšana dzelzceļa biļešu kasēs dažas stundas pirms vilciena atiešanas, jo biļeti nedeva, kamēr pasē nav vīzas. Un visam tam pievienojās mūsu vecāku dzenāšana pa Latvijas iestādēm, lai vispirms uzzinātu, kur jākārto ielūgums un pēc tam – kā jākārto ielūgums.

Šodien jāsecina, ka mēs esam izturējuši smagu eksāmenu, esam nodibinājuši pastāvīgus kontaktus ar Latviju, var teikt, ka esam pierādījuši, ka esam savējie. Un it kā ir izdevies Gruzijas sabiedrībai ieskaidrot, ka mēs neesam krievi, kaut arī komunicējam galvenokārt krievu valodā. No pēdējā fakta grūti norobežoties, fakts ir fakts. Šī problēma risinās pati par sevi nākošajās paaudzēs, mūsu bērni vairumā gadījumu ir mācījušies gruzīnu skolās, nemaz nerunājot par mazbērniem. Pēdējiem tas ir patīkams pārsteigums, ka vecmāmiņa nav gruzīniete un nav arī krieviete.

20 gadu jubileja, kuru mēs svinam, ļauj secināt, ka esam izauguši un esam nobriedusi, darbaspējīga organizācija, kuru atpazīst Gruzijā un kurai ir autoritāte gan Gruzijā, gan Latvijā.

Tos cilvēkus, kuri identificē sevi kā latvieti, apvienoja ideja – mūs vieno Latvijas svētais vārds. Latvija bija tas magnēts, kas saveda kopā cilvēkus, kuri dzīvoja un strādāja Gruzijā jau gadu desmitus, bet nebija mēģinājuši meklēt viens otru. Neparasta veiksme bija saistīta ar to, ka mana ģimene ļoti pozitīvi uzņēma faktu, ka latvieši draudzējas un meklē iespējas satikties. Mans dzīvoklis kļuva par latviešu biedrības centru. Un kad es kļuvu 1997. gadā Latvijas Goda konsule, mans birojs kļuva arī par Biedrības ofisu. Tikšanās bija biežas un regulāras, tās palīdzēja izdzīvot, palīdzēja atrast un atrisināt kopējas problēmas, mēs ļoti sadraudzējāmies. Un ja mans vīrs vienmēr ir uzskatījis, ka visi latvieši ir radi, jo viņu ir tik maz, tad tagad mēs tiešām esam gandrīz radi, daudz ko zinam viens par otru, palīdzam, kad vajag palīdzēt, un esam atbalsts katram un visiem.

Pamazām no 90-to gadu izdzīvošanas problēmas Biedrība uzsāka nopietnus projektus: radās latviešu valodas svētdienas skola, kurā mācījās 11 pusaudži un kura regulāri nostrādāja 7 gadus. 9 no šiem bērniem repatriējās uz Latviju. No 2013./14. mācību gada skola strādā jaunā sastāvā, un bērni ir jau no trešās paaudzes. Skolā mācās 15 bērnu no 6 līdz 15 gadiem un 5 pieaugušie. Uz šo brīdi tieši skoliņa ir tā, kas apvieno tautiešus un rada tuvības sajūtu. Skolu vienmēr esmu vadījusi es pati, bet mums vienmēr ir palīdzējuši cilvēki, kuri brīvprātīgi nāk palīgā. Vairākus gadus ar mums strādāja Laura Vecvanaga, kura pēc profesijas ir skolotāja. Daudz laika mums ziedoja Ligita Grigule, kura Gruzijā strādāja projektā, kurš bija saistīts ar divvalodīgo izglītību. No Eiropas brīvprātīgā darba jauniešiem ar mums strādāja Inga Soma. Nupat mums radošu darbnīcu novadīja Gulbenes Mākslas skolas direktore Sandra Dikmane, kura kopā ar Gulbenes Domes darbinieci Edīti Siļķēnu bija mūsu jubilejas svētku viesi. Nodarbība patika gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo mūs iepazīstināja ar jaunām tehnoloģijām un parādīja mums jaunas iespējas.

Pateicoties jauniešiem, kuri bija Gruzijā Eiropas brīvprātīgā darba darītaji, mēs ieguvām kvalificētu palīdzību mājas lapas izveidē, to mums izdarīja Agate Zālīte, bet Kaspars Kapenieks un Elīna Veide, kuri realizēja projektu par vietējo pašvaldību darbinieku apmācīšanu, pie reizes arī mums novadīja apmācības, kuru rezultātā daudzi mūsu Biedrības jaunieši un arī vecākās paaudzes cilvēki ieguva vismaz saprašanu, kas ir dators un kā ar to jāstrādā. No Latvijas nāca veselīga informācija un ļoti labi cilvēki.

No Latvijas 1999. gadā atnāca arī pasta sūtījums no Laimas Kļaviņas ar lūgumu – palīdzēt mākslinieka Jūlija Straumes mantojuma pētīšanā Gruzijā. Tas bija sākums milzīgam darbam, ļoti nopietnam un ilggadīgam. Es domāju, ka laikraksta Latvietis lasītāji atceras manus rakstus par mūsu pētījumiem un to rezultātiem (LL134, LL253, LL279). Uz ēkas, kurā bija pirmā Latvijas diplomātiskā misija 1922. gadā un kurā konsula pienākumus pildīja mākslinieks J. Straume, tagad ir memoriālā plāksne, pie kuras mēs pulcējamies katru reizi, kad svinam svētkus. Arī mūsu 20 gadu jubilejas svētku ietvaros bija pasākums, veltīts Jūlijam Straumem – Gruzijas lietišķās mākslas muzejā pirmo reizi bija izstāde, veltīta tikai viņa mantojumam. Oficiāli tika atzīmēta J. Straumes 140 gadu jubileja. Tam par godu mēs uzaicinājām uz mūsu jubileju Laimu Kļaviņu, grāmatas Jūlijs Straume. Mākslinieks autori. Tāpat kā mūsu viesi no Gulbenes, arī L. Kļaviņa pastrādāja, un Muzejā novadīja semināru priekš Muzeja darbiniekiem un arī mums, kuri jau 15 gadus slavē un kopj šī mākslinieka piemiņu gan Gruzijā, gan Latvijā.

Kā es jau atzīmēju, Laimas Kļaviņas lūgums un piedalīšanās Jūlija Straumes mantojuma pētīšanā bija ļoti nopietna darba sākums, jo tad, kad pie mums atnāca Igors Parastajevs un paziņoja, ka viņa vecaistēvs ir Roberts Kupcis, mēs bijām gatavi sākt jaunu darbu. Par laimi ģimenē bija saglabāts ļoti daudz vērtīgu lietu, un mēs ātri atradām Gruzijas Politehniskās universitātes profesoru Rezo Shiladze, kurš vienā brīdī salika visus punktus uz i, jo viņš jau daudzus gadus pēta un raksta par mūsu tautieti. Mēs kopā novadījām konferenci, mēs atklājām piemiņas plāksni uz nama, kur bija Laboratorija, kuru Roberts Kupcis vadīja gandrīz 40 gadus. Roberta Kupča zinātniskais mantojums nav zaudējis savu nozīmīgumu vēl šodien, jo viņa autoritāte ķīmijas un farmācijas jomā izpaužas tajā faktā, ka viņš ir visbiežāk citējanais autors šajās nozarēs arī šodien.

Tagad mēs stāvam uz jauna sliekšņa – no gruzīna Badri Goguadze ir ienākusi iniciatīva pētīt Latvijas republikas pirmā admirāļa Teodora Spādes to dzīves posmu, kuru viņš pavadīja Gruzijā, konkrēti Melnās jūras kara flotē, kura bāzējās pilsētā Batumi. Darbs rit pilnā sparā, un droši vien drīz mēs būsim gatavi kaut ko stāstīt par rezultātiem. Plānu ir daudz.

Jubileja ir nosvinēta, tās organizēšanā bija iesaistīti daudzi cilvēki, taču visvairāk pateicības vārdus ir pelnījusi Latvijas vēstniece Gruzijā Elita Gavele. Viņa saplānoja notikumus septembra beigās tā, ka mūsu jubileja iekļāvās Latvijas kultūras dienās Tbilisi pilsētā. Gruzijas Lietišķās mākslas muzejā Jūlija Straumes izstādi atklāja Latvijas kultūras ministre Dace Melnbārde, un mums bija tas gods iepazīties ar viņu personīgi. Nākošajā dienā, 25. septembrī Tbilisi valsts Konservatorijas Lielajā zālē bija akadēmiskā kora Latvija un Gruzijas tautas ansambļa Didgori kopējais koncerts, uz kuru bijām uzaicināti arī mēs, avesolieši. Jādomā, ka nav vajadzīgi komentāri par to sajūsmu, kuru mēs baudījām. Vēstniece bija ieplānojusi arī speciālu kora uzstāšanos mūsu jubilejas pieņemšanā 26. septembrī. Es domāju, ka neviena latviešu Biedrība ārzemēs nav saņēmusi tādas dāvanas, tas bija kaut kas fantastisks.

Regīna Jakobidze
Gruzijas latviešu biedrības „Ave Sol!“ Valdes locekle
2014. gada 15. oktobris
Gruzija, Tbilisi