Atvasara Rundālē un Bauskā

Palielināt / Enlarge

Rundāles pils un dārzs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rundāles pils dārzs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rundāles pils, koku aleja un dīķis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rundāles pils. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Bauskas pils. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Bauskas pils. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats no Bauskas pilsdrupām uz Mūsas tiltu. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Bauskas pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Bauskas pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Šogad atvasara mūs lutina, tik daudz siltu un saulainu dienu ar rīta miglu un rasu. Gulētāji jau nezin ne par rasu, ne par miglu, bet pietiek tā saulainā prieka jau no jūtami īsākas dienas.

Nolēmu apskatīt dažas konkrētas vietas vēl līdz īstajām salnām, kamēr puķes nav nokostas un kamēr dominē zaļie toņi. Lai savos pārgājienos justos maksimāli neatkarīga, attālumus veicu ar sabiedrisko transportu, tā īsti proletāriski. Vispirms devos uz Rundāli un tieši un tikai uz pils parku. Internetā izpētīju autobusu sarakstus, un mans ceļojums sākās Rīgas autoostā ar autobusu uz Bausku.

Biju pārsteigta, ka šādu ceļošanas veidu izvēlējušies arī ārzemnieki – daļa runāja franču mēlē, bet viena grupa ar savu vadītāju latvieti – krieviski, taču savā starpā viņi sarunājās citā valodā. To visu konstatēju jau autobusā. Autobuss liels un ērts, aiz loga skaisti skati ar gubu mākoņiem, mežmalā redzēju dažas stirniņas.

Bauskā nopirku biļeti līdz Pilsrundālei, autobuss devās uz Jelgavu. Zemgales līdzenumā aiz vecāku un jaunāku dzīvžogu stādījumiem patvērusies vesela valstība – Rundāles pils. Pēc iepriekšējo dienu lietusgāzēm māls spīd un slīd, smaržo āboli un pļauts mauriņš. Kases un informācijas centrs no pils staļļiem pārgājuši uz pašu pili.

Es vispirms devos uz to staļļu daļu, kur ir darba telpas ilggadējai fotogrāfei, manai senai paziņai Veltai. Telpa iespaidīga, arī tehnika. Parunājām par dzīvi un darbu, tad devos gar pils kreiso pusi uz ieeju parkā, tur arī ir kases namiņš. Par cik šī bija darba diena, tad parkā apmeklētāju nebija īpaši daudz, uz to es arī cerēju. Redzēju piedāvājumu apmeklētājiem – iespēju uzvilkt senus tērpus un nofotografēties uz pils fona pie rožu dobēm. Bija ļaudis, kas šo iespēju izmantoja, kā arī grupas vizināšanos ar elektromobīli un gida stāstījumu dažādās valodās. Uz vairākiem celiņiem bija iekārtojušies mākslinieki, saslējuši molbertus, savas mantas izlikuši izklaidus uz grantētā celiņa, daži jaunākie bučojās, un viņu audekli tā arī palika tukši līdz manai promiešanai.

Bet franču dārza kopskats ļoti skaists – cirpti bukši, zāliens, tenisīta sarkanais un marmora baltais ornaments apjozts ar ziedošu puķu joslām, strūklaka un rožu dobes. Rozes, ne tikai tās modernās un košās, bet vēsturiskās krūmrozes, vestas un dāvinātas no dažādām valstīm – Anglija, Holande, Beļģija... ziedēja pa otram lāgam. Pa gabalu skaisti, bet ar to fotografēšanu bija tāpat kā ar mani, – pa gabalu nekas, bet tuvplānus taisīt nevar. Toties to kompensēja nepārspējamie rožu auglīši – koši, melni, spalvaini un punktaini. Lielās alejas ar vīnogu apaudzētām pergolām izskatījās iespaidīgi, tiesa vīnogu ķekari karājas tikai pašā augšā, jo rokas stiepiena augstumā vīnogas jau apēstas – tas nozīmē, ka garšīgas.

Dārza plānojums protams ļoti skaists un iespaidīgs, tāpat kā gubu mākoņi virs galvas. Tempā izstaigāju parka lielāko daļu, tad meklēju izeju, kur tikt aiz robežgrāvja, jo sen jau man bija interese par spoguļdīķi ar pils atspulgu. Sacēlās vējš, un sāka līt. Pa mālaino ceļu gāju kā pa slidotavu. Nonācu pie spoguļdīķa un, klausot Veltas norādījumiem, centos nokāpt pa slideno nogāzi tuvāk ūdens līmenim, lai gan uzskatīju, ka vienalga nekas nebūs redzams. Manas mokas pārtrauca viens gida teikums no elektromobīļa – šis ir spoguļdīķis, tajā ir redzams pils atspulgs, bet tikai tad, kad tas ir pilns vai vismaz līdz pusei ar ūdeni, bet tas pēdējo gadu laikā nav bijis... šobrīd bļodā ūdens bija tikai pašā apakšā. Ak, to atvieglojumu, jo nebiju tikusi pat līdz pusei, pēc tam sākās šīs epopejas grūtākā daļa – tikt augšā, neizmērot dīķa dziļumu.

Ar baudu novērtēju horizontālu pamatu zem kājām un priecājos par skaisto medību parku ar ozolu aleju, puķēm un sēnēm. Visa ceļa mala aiz pils aizsarggrāvja apstādīta rožu krūmiem, veselīgiem un smaržīgiem. Pils dārza skābaržu dzīvžogi figurāli izcirpti, pār tiem redzami paviljonu cakainie jumti un Piemiņas bosketa obeliski. Biju apgājusi pils parku, un grāvis tapa arvien platāks, līdz saplūda ar lielu dīķi. Caur kokiem bija redzama Rundāles pils un staļļi, saviesīgām izpriecām paredzēta ostiņa. Ļoti skaisti skati, bet arī ļoti aizdomīgi mākoņi; pēc brīža, kad biju tikusi zem šķūnīša jumta, īsu brīdi gāza kā no spaiņa.

Atkal saule, svaigums un arī autobuss uz Bausku jau klāt. Palūdzu šoferim, lai mani izlaiž ārā pirms tilta, lai no labākā skatpunkta varētu nofotografēt Bauskas pili. Seno pils mūru jaunākā daļa ir restaurēta, pielietojot vecīga izskata akmens mūra apšuvumu, sarkanie jumti spīd pa gabalu, virs centrālā torņa plīvo valsts karogs. Restaurētajā daļā iekārtots muzejs, un būvdarbi vēl rit lielā apjomā, nopirku biļeti tikai skatu tornim.

Biju vienīgā ziņkārīgā visā kompleksā un lepni kāpu augšā viena pati. Kāpšana droša, pakāpieni paaugsti – tak jau priekš bruņiniekiem mūrēti, skats no augšas lejā uz torņa iekšpagalmu ļoti iespaidīgs. Kāpnes uz torņa ārpusi iziet tikai kādus pārdesmit metrus un ir nodrošinātas ar sietu no visām pusēm. Toties pašā augšā – vējš svilpo gar ausīm. Skaists skats – vienā pusē pilsētas jumti, citā plaši lauki, bet aiz pils mūriem redzami Mēmeles un Mūsas līkloči, tomēr skatu ar to saplūšanu Lielupē aizsedz pussalas stipri saaugušie koki. Man nez kāpēc atmiņā no skolas laiku ekskursijām ir skats ar lielāku redzamību. Kāpjot lejā, vēl izteiktāk ir jūtams pakāpienu augstums, bet vislielāko iespaidu atstāj skats uz pakāpieniem no apakšas – cik tie ir smagu zābaku izdeldēti.

Lejā parunājos ar vīru sargbūdiņā ar rokturiem – aiznest nevarot, par smagu, bet skats senatnīgs, tāpat kā moku dēlim un arbaleta šaušanas mērķim. Tālāk jau dodos uz pilsētas viduci, ik pa laikam ieskatoties pulkstenī. Apskatu 1864. gadā celto un nesen rekonstruēto katoļu baznīcu ar atsevišķi stāvošu zvanu torni. Ēkas un dārzs perfekti kopti. Toties luterāņu – Sv. Gara baznīca, kā jau tas piedien vecākajai pilsētas ēkai, celtai 1591. gadā, stāv starp simtgadīgiem kokiem vienkārša un pamatīga. 1813. gadā baznīcas torņa smaili nopostīja zibens, nevis karš, kā tas parasti ir noticis ar citām Latvijas baznīcām. Pēdējais, ko gribu apskatīt ir Bauskas rātslaukums un rātsnams. Pats laukums rakstaini bruģēts, bet senais vienstāva nams ir pieņēmies augumā un ļoti piesaista skatu; ir gan pulkstenis, gan zvans. Tā vien liekas, ka laukums ir randiņu vieta.

Biju visu plānoto izdarījusi, zināju, ka Rīgas autobuss pietur arī pie rātslaukuma, bet izrādījās, ka ne vienmēr, jo šeit nav viņa pieturvieta. Tikko viens aizbrauca garām. Iet uz autoostu jau nu nemaz vairs negribējās. Kāds vīrs labākajos gados, mani brīdināja par šo situāciju, piebilstot, ka tūlīt ies mazais buss (neoficiālais), ja grib, var braukt. Es, kā apzinīga, saku – nē, nekādā gadījumā. Bet ja nu arī nākamais nepietur, – tā nu es pirmo reizi mūžā atbalstīju šādu pasažieru zvejotāju, jo viņš brauc tieši pirms reisa autobusa. Izmaksāja tas mazliet lētāk, un maksāju tikai izkāpjot. Mūžu dzīvo, mūžu mācies – vajag iet uzreiz uz autoostu. Diena arī galā, un bija tik daudz redzēts un piedzīvots.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“