Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Daces Bobetas zīmējums tautas deju ansambļa „Saules josta“ pasaules turnejai „Upmaļu saimniece“. 1982.

PBLA Kultūras fonda priekšsēdei Vijai Zuntakai-Bērziņai, sākot rīkot II kultūras konferenci Latvija ārpus Latvijas, radās doma, ka bez visa cita tās laikā ir jārunā par Čikāgas Piecīšiem, kuriem bija ļoti liela loma nacionālās pašapziņas uzturēšanā, un par karikatūristiem.

Par viņiem – māksliniekiem karikatūristiem – allaž piemirst, runājot par latviešu mākslu ārpus dzimtenes robežām, lai gan viņi ar savām karikatūrām un šaržiem atklāja latviešu ārzemēs vitālo garu. Vēl joprojām ir atmiņā saglabājies viņas priekšlikums, ka vajag uztaisīt grāmatu par Eduardu Keišu, šo izcilo humoristu. Grāmata joprojām nav tapusi, taču Vija Zuntaka-Bērziņa šo ideju laiku pa laikam izsviež gaisā. Šoreiz viņa uzrunāja Čikāgas Piecīšus, un tā nu ir tapis neliels ieskats latviešu karikatūristu devumā DVD formātā Trimda smejas. To varēja skatīties konferences laikā.

Sagatavot grāmatu vai plašāku pārskatu par kāda karikatūrista daiļradi ir milzu darbs. Zīmējumus parasti sagatavo un aizsūta žurnālu un avīžu redakcijām, kur tos iespiež, bet kas notiek ar oriģināliem? Tas nav zināms, vai vienmēr tos saglabā. Zīmējumi tak ir nelieli, tie nomētājas un tad pazūd. Neesmu arī dzirdējis, ka būtu kāds kolekcionārs, kurš vāktu karikatūras un šaržus, it kā tie būtu mazāk nozīmīgi vai nemaz nav māksla. Taču karikatūras ir ļoti svarīga laikmeta liecība, kas atklāj, kas tobrīd zīmētājam un arīdzan lasītājiem licies svarīgi.

Domāju, ka Čikāgas Piecīšiem nebija tik viegli savākt karikatūras, kas izkaisītas pa sen aizmirstām avīzēm un žurnāliem. Viņu uzdevumu sarežģīja arī tas, ka visi šie deviņi karikatūristi ir strādājuši ne tikai latviešu presē. Viņi ir publicējušies tāpat savu mītnes zemju izdevumos, un ne vienā vien, bet daudzos. Gods kam gods, bet Albertam Legzdiņam un Armandam Birkenam (un viņu tehniskajai palīdzei Silvijai Kļaviņai-Bāršnijai (Barshney) ir jāatdod gods, ka šāds īss pārskats ir tapis. Kas zina, varbūt ar laiku entuziasts uzradīsies, kurš uzņemsies nepateicīgo darbu – apkopot katra karikatūrista devumu, jo ikviens no viņiem ir atstājis nozīmīgas pēdas latviešu mākslā.

Vismazāk pazīstama (vismaz Latvijā) ir Dace Bobeta (de Deckker) no Austrālijas, dizainere, kura bijusi saistīta ar Kanberas deju kopu Sprigulītis un tās vadītāju Skaidrīti Dariusu. Viņa stāsta jautrus stāstiņus par dejotājiem, kuri pārtapuši par ķenguriem un, kā izrādās, nēsā latviskus tērpus, un labprāt piedalās latviešu izdarībās.

Ar Čikāgas Piecīšiem 1960. gados bija cieši saistīts gleznotājs Ģirts Puriņš (1937–2004). Būdams ansambļa dalībnieks, viņš zīmēja skaņu platēm, programmām un afišām jautrus un asprātīgus sižetus iz Piecīšu brīnišķīgo piedzīvojumu pilnās dzīves.

Latvijā 1920.-1930. gados bija pazīstami trīs citi karikatūristi – aktieris un lielais smējās Reinis Birzgalis (1907-1990), Ernests Rirdāns (1901-1954) un Eduards Keišs (1909-2006).

Būdams izcils Dailes teātra aktieris, tikpat dziļas pēdas Reinis Birzgalis atstājis grāmatu ilustrāciju un karikatūru jomā, zīmēdams humoristiskas ainas iz tautas pagātnes. Kodīgs un ass viņš kļuva, kad pieskārās politiskiem notikumiem, kas atnesa traģēdiju latviešu tautai pasaules politiskajā arēnā.

Ernests Rirdāns ātri ieguva savu rokrakstu, taču vislielāko ievērību ieguva ar politiskajām karikatūrām, kas vērstas pret padomju okupāciju un kara laika notikumiem. Pārcēlies uz dzīvi Anglijā, viņš izdeva divas grāmatas. Viena no tām Tētiņš Josifs zīmējumos (1949), kas dzēlīgi izsmēja Staļinu, izdota arī angļu valodā.

Eduards Keišs tāpat savu vietu izkaroja pirmskara Latvijā 1930. gados, taču laikam īsto elpu viņš ieguva Kanādā un Amerikā, kur publicējās kā latviešu avīzēs Latvija Amerikā un Laiks, tā mītņu zemju izdevumos. Sevišķi ievērību pelna viņa asprātīgie, ar slaidu līniju veidotie, raksturīgie šarži.

Ar šaržiem kļuva slavens arīdzan Harijs Bergs (1919-2006), kurš sāka zīmēt karikatūras Vācijas bēgļu nometņu laikā. Dzīvodams Amerikā, viņš strādāja gan amerikāņu presei, gan latviešiem. Viņš pat vēstulēs sūtīja karikatūras ASV prezidentiem Eizenhaueram un citiem, atgādinot par latviešu tautas beztiesisko stāvokli Latvijā.

Šogad Saules dārzos aizgāja sērst divi izcili karikatūristi – Vitālijs Sarkans (1925-2014) un Elmārs Dambergs (1924-2014).

Vitālijs Sarkans mūža lielāko daļu pavadīja Londonā, ar pseidonīmu SAX publicēdamies vispopulārākajās Anglijas avīzēs, kā Daily Mirror un citās. Joprojām Daugavas Vanagu Fonda klubā Londonā redzams viņa gleznojums uz sienas, humora garā stāstot par Jāņu izdarībām.

Nesagaidījis savu 90. dzimšanas dienu, zīmuli pameta vienu uz galda karikatūrists Dadzis (īstajā vārdā Elmārs Dambergs). Viņš bija populārs kā humora pilnu zīmējumu autors latviešos un kanādiešos. Pat starptautiski bija guvis atzinību, bet 2000. gadā viņš saņēma PBLA Kultūras fonda Goda balvu par karikatūrista darbību.

Visjaunākā no visiem ir gleznotāja un Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības valdes priekšsēde Linda Treija, kura sagatavojusi humoristiskus zīmējumus un karikatūras nule iznākušajam Čikāgas Piecīšu dziesmu grāmatai Hei, laili un citas Čikāgas Piecīšu dziesmas, kuras atvēršanas svētkus piedzīvoja konferences pēdējā dienā.

Garajos trimdas gados latviešu presē parādījās arī citu autoru karikatūras, bet šoreiz pieminēti tikai deviņi mākslinieki, un, kā minēts šī DVD titros, tas ir mazs piemineklis mūžībā aizgājušajiem māksliniekiem, bez kuriem latviešu prese un kultūra nebūtu tik krāšņa. Lai tas ir atgādinājums, ka mums jāprot arī par sevi pasmieties, tā pierādīdami, ka esam garā stipri.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“