Par ko vēlējām

Nespējot sagaidīt vecās jaunās valdības sastādīšanu, teju visa sabiedrība metusies pie valdības veidošanas un ministru meklēšanas. Tāds iespaids vismaz rodas, pārlūkojot Latvijas plašsaziņas telpu. Vēl pat īsti nenosaukti, iespējamie ministru kandidāti jau tiek ķidāti plašsaziņas līdzekļos, sabiedriskajos tīklos un dēvēti par jokiem un pārpratumiem.

Tomēr vairāk par atsevišķu cilvēku apgānīšanu šajā gadījumā bīstamāks liekas domu gājiens, kas pavīd teju katrā diskusijā par valdības veidošanu un ministru meklēšanu – gan klucīšu stumdīšanā Dombura studijā, gan Sastrēgumstundā par ministru algu iespējamo paaugstināšanu, gan citās sarunās par šo tēmu.

Proti, no ļoti dažādiem stūriem un nostūriem skan aicinājumi par ministriem izvēlēties nozaru profesionāļus, augsta līmeņa menedžerus un citus speciālistus, kuriem nav nekāda sakara ar tik nīstajiem politiķiem un kuru rīcībā taču laikam ir kādas īpašas brīnumnūjiņas, kas ļaus visu sakārtot rīt uz brokastlaiku.

It kā var saprast sabiedrības tieksmi pēc pārmaiņām, kā arī neapmierinātību ar to, ka nepilnā ceturtdaļgadsimtā atjaunotās demokrātiskās valsts laikā tomēr neesam panākuši nedz Zviedrijas, nedz Vācijas dzīves līmeni. Tomēr nevajadzētu steigties no vanniņas kopā ar ūdeni izliet arī bērnu jeb atteikties no demokrātiskās un parlamentārās iekārtas būtības, kur sabiedrība sevis pārvaldīšanu caur vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanām uztic pašu izvēlētiem tautas pārstāvjiem. Viņiem tad arī jāveido valdība, jāstrādā parlamentā un nākamajās vēlēšanās par savu darbu jāatbild vēlētāju priekšā. Viņiem, nevis profesionāļiem, kuri caur vēlēšanām nav gājuši un nekādu vēlētāju uzticību nav guvuši.

Nopietni politikā

Piemēra pēc paraudzīsimies tepat kaimiņos. Igaunijas pašreizējā valdība, ko veido Reformu partija un Sociāldemokrātiskā partija, sāka strādāt šā gada maijā un tajā kopumā ir 14 locekļu. Caurskatot ministru dzīves gājumu aprakstus, var secināt, ka tikai divi no tiem nav bijuši ievēlēti parlamentā, lai gan viens no tiem ir bijis ilgus gadus pašvaldību vadītājs, tajā skaitā lielā pilsētā Tartu. Taču arī šie divi valdības locekļi var lepoties ar iepriekšēju pieredzi ministrijās, premjera birojā vai pašvaldībā.

Kopumā visiem Igaunijas valdības ministriem un ministrēm ir vairāku gadu, un dažiem pat ļoti ievērojama, pieredze partijas darbā, pašvaldībās, parlamentā. Dažs labs no tiem sācis kā žurnālists vai policists, taču par ministru kļuvis pēc politikas garozas pagaršošanas sabiedrības pārvaldē. Dažs labs politikai profesionāli pievērsies jau no 25 gadu vecuma jeb uzreiz pēc studijām augstskolā.

Igaunijas valdībā ir gan ārlietu ministrs, kurš savulaik bijis kultūras ministrs un pašvaldības izpilddirektors, gan finanšu ministrs, kurš bijis arī aizsardzības ministrs. Pats valdības vadītājs iepriekš bijis gan padomnieks Sociālo lietu un Tieslietu ministrijās, gan sociālo lietu ministrs. Zemkopības ministrs iepriekš pasēdējis gan finanšu ministra, gan Eiropas parlamenta deputāta krēslā.

Katrā ziņā neizskatās, ka Igaunijas valdībā būt kādi no malas meklēti lielu uzņēmumu vadītāji, augsta līmeņa menedžeri vai vēl kādi īpaši profesionāļi. Tie visi ir politisko partiju biedri, kam ir labi priekšstati un pieredze par to, kā darbojas sabiedrības pārvalde jeb politika.

Līdzīga aina ir redzama arī Baltijas jūras otrā krastā Zviedrijā, kuras jaunā valdība – sociāldemokrātu un zaļo koalīcija – sāka strādāt oktobra pirmajās dienās. No 24 valdības locekļiem lielākā daļa ir ar ievērojamu pieredzi partijas darbā, pašvaldībās vai parlamentā. Pat gados jaunākajiem ministriem ir jau uzkrāta zināma pieredze valsts pārvaldē, nevalstiskajās organizācijās vai pašvaldībās. Nemaz nerunājot par dažiem stipri pieredzējušiem ministriem, kuri jau savulaik ieņēmuši citus ministru amatus iepriekšējās valdībās. Kopumā – tie nav cilvēki, kas izceļas ar īpašām spējām un pieredzi menedžēšanā un lieliem panākumiem privātajā sektorā, bet gan tieši ar sūrā grūtā politiskā darba pieredzi.

Vienīgais vērtējums

Visticamāk, ka, tuvāk papētot, Somijas, Dānijas, Norvēģijas, Vācijas un citu Eiropas valstu, kurām taču gribam līdzināties dzīves līmeņa ziņā, pieredzi, aina būtu līdzīga. Tas vedina izdarīt secinājumu, ka valsts labklājības noslēpums neslēpjas tikai ministros-menedžeros vai nozaru profesionāļos. Drīzāk gan pareizā izpratnē par to, kā darbojas politika un kāda ir politiķu atbildība sabiedrības priekšā.

Galu galā politika ir sabiedrības pārvalde, ko mēs pastarpināti uzticam sevis izvēlētiem pārstāvjiem. Valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, tāpēc ministrs nav nekāds valdes priekšsēdētājs vai izpilddirektors. Ministrs nav arī nekāds nozares pārstāvis vai interešu lobētājs, bet drīzāk gan vienas nozares vajadzību un interešu saskaņotājs ar sabiedrības kopējām vajadzībām un iespējām. Ja ministrs grib pārstāvēt tikai savu nozari, tad viņam jāvada nozares arodbiedrība nevis ministrija.

Mūsu pašu nesenā vēsture liecina, ka, pat ienākot ministra amatā no malas nevis caur vēlēšanām un piederību partijai, kopumā veiksmīgāki izrādījušies tie ministri, kam ir iepriekšēja pieredze sabiedrības pārvaldē. Turklāt tas nav manis dots subjektīvs vērtējums, bet vēlētāju spriedums 12. Saeimas vēlēšanās par Laimdotas Straujumas, Edgara Rinkēviča, Anrija Matīsa, Daces Melbārdes darbu. Ne tik labi savulaik veicās ministriem, kas ienāca politikā bez iepriekšējas pieredzes sabiedrības pārvaldes darbā – Edmundam Sprūdžam, Robertam Ķīlim, Žanetai Jaunzemei-Grendei.

Latvija jau reiz, 2011. gadā, satricināja savu politisko sistēmu līdz pamatiem, atlaižot Saeimu un eksperimentējot ar jaunām asinīm politikā, līdz pārliecinājās, ka tas nav tas labākais veids kā prātīgi un kārtīgi pārvaldīt savu valsti. Tā vietā labāk ņemsim piemēru no kaimiņiem, kur par politiķiem, kam tauta gatava uzticēties atkal un atkal, izaug ilgā laikā un sūrā darbā.

Diezin vai mēs ātrāk sasniegsim kāroto labklājību, ja jau nākamajā rītā pēc vēlēšanām sāksim nīgroties par nekam nederīgo, svaigi ievēlēto Saeimas sastāvu un lūkosimies pēc ministru kandidātiem citās vietās. Tad jājautā, kam vispār vajadzīgas vēlēšanas un demokrātiska iekārta?

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums ir.lv