Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Lāčplēša diena un Varoņu piemiņas diena. Abas dienas ar piecu mēnešu intervālu atzīmē uzvaru pret vācu spēkiem, un norāda uz, iespējams, liktenīgāko posmu Latvijas Republikas izveidošanā. Atcerēsimies, ka Latvijas bruņotie spēki 1919. gada sākumā bija sadalīti starp Oskara Kalpaka vadīto Latviešu atsevišķo bataljonu (jeb Kalpaka bataljonu) un Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas armiju (jeb brigādi).

Zināma nosaukuma simetrija nostiprinājās 1919. gada 21. martā, kad Latvijas Pagaidu valdības apsardzības ministrs Jānis Zālītis Latviešu atsevišķo bataljonu pārdēvēja par Latvijas armijas dienvidu grupu.

Abas armijas daļas cīnījās varonīgi – ziemeļnieki kopā ar igauņiem un dienvidnieki kopā ar vāciešiem. Sabiedrotie bija ģeogrāfijas un apstākļu spiesti, bet ātri kļuva skaidrs, ka vācieši bija gan cīņas biedri, bet nekādi sabiedrotie.

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada maijā vācieši neturpināja cīņu pret padomju spēkiem, bet virzījās uz ziemeļiem. Un tur notika pirmais militārais brīnums – Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar igauņu spēkiem Cēsu kaujās izcīnīja izšķirošu uzvaru pret vāciešiem. Šo dienu, 22. jūniju, atzīmē kā Varoņu piemiņas dienu. Sekoja pieci sarežģīti mēneši, līdz kamēr Lāčplēša dienā – 11. novembrī – Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu.

Diemžēl, nepagāja pārāk ilgs laiks, un vācu spēki atgriezās, pirmā mirklī kā šķietamie atbrīvotāji no Padomju terora, bet tomēr ātri apstiprinādami savus īstos nolūkus – iekaroto teritoriju izmantot savām, bet ne mūsu vajadzībām.

Mums jāatceras, ka mūsu Lāčplēša dienas pašas par sevi nenodrošinās Latvijas valsts pastāvēšanu. Tās ir drīzāk atgādinājums, ka, ja mēs saņemamies, tad ar kopīgiem spēkiem varam izcīnīt mūsu neatkarību.

Bet izcīnīt ir viena lieta, bet noturēt ir cita. Draudi visu laiku pastāv, un šis gads ir bijis kā modinātājzvans, lai paskatītos uz reālo pasauli ar atvērtām acīm. Informācijas karš plosās nežēlīgi visā pasaulē. Kanāls Russia Today izplata Maskavas propagandu ļoti profesionālā veidā, un ar simtiem miljonu dolāru budžetu tas cenšas graut rietumnieku uzticību demokrātijai un rietumvalstu iestādēm.

Nav pietiekami, ka tikai skatāmies uz NATO sabiedrotiem un militārām garantijām. Šodienas Lāčplesim būs jāplēš lācis ne tikai fiziski, bet arī vārdu cīņā. Vārds ir patiešām spēks.

GN
2014. g. 11. nov.