Daugavas vanagu izbraukums Pertā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Izbraukuma vieta. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Izbraukuma dalībnieki. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Pusdienas. FOTO Jānis Purvinskis.

Šogad biedru vakara vietā vanadzes bija izvēlējušās, lai mēs braucam kādā izbraukumā, nekā sēdēt mūsu klubā un mieloties ar dažādiem ēdieniem un nu droši vien jau ar cepeti. Pārmaiņas pēc tā arī nolēmām, bet nu tikai – kurp brauksim: minēti tika Hilerija (Hillery), jau kādreiz laikam bijām. Fremantlē arī esam bijuši. Nu brauksim uz Manduru, tur vēl neesam bijuši. Laba ideja; Purvinskis tur dzīvo, lai aizrunā vietu pie Ciccirello Fish un Chips zvejnieku veikals; tāds pats kā Fremantlē: svaigas zivis un kartupeļi, kā jau pierasts.

Nu labi, Jānis jau tur iet katru piektdienu, un tad varēs sazināt, kas un kā. Pēc pāris nedēļām, viss ir nokārtots: būs mums rezervētas vietas un ēdienus varēsim izmeklēt, braucot pa ceļam, no jau piegādātas ēdienkartes. Ilmārs varot sarunāt autobusu apmēram mūsu vajadzību lielumā. Esot samērā lēti, ja paši šoferē. Jā, tā nav problēma, jo Imants pats to varot darīt, un tad nekādu svešinieku šoferi mums nevajaga.

Pienāk jau tikai nedēļa pirms paredzētā brauciena, un nelaime klāt: tur esot sliktas zivis, tur visiem jāstāv garās rindās (neko tādu Jānis nebija gan piedzīvojis un tur jau ēd vairākus gadus), bet ja nu nepatīk, tad jāmeklē kaut kur citur. Toties galvenā nelaime atgadās ar to, ka tieši mūsu izredzētajā dienā Mandurā ir lielie laivu svētki, kad gandrīz visi Pertas laivinieki sabrauc izmeklēt tās lētākās un tās labākās laivas, kuras tieši šodien demonstrē un piesola ar lielām atlaidēm. Mandurā būs tik daudz cilvēku, ka nevarēs ne pagriezties, ne kur paiet. Mandura nu gan vairs neder, jāatsauc pieteikums un jāpasūta kaut kur citur.

Brauksim uz Augšgulbi (Upper Swan). Pirmkārt, tur ir daudz restorānu, no kā izvēlēties, tur esam jau arī bijuši, bet varam iet citā restorānā, ne vecajā. Ir tur arī citas vietas, ko redzēt un darīt. Rita ar Nikolāju sarunās, kur un ko. Labi, lai iet.

Pienāk svētdienas, 12. oktobra, rīts; jau pirms 9.30 (kad bija jābūt) pie Latviešu Centra un nu jau labu laiku visi sapulcējušies, Ilmārs piebrauc ar autobusu un vēl viens otrs ierodas, sakāpjam busā un braucam. Nolemjam, ka Ilmārs strādā nepareizā darbā, jo kā autobusa šoferis viņš brauc tā kā it kā tas būtu viņa maizes darbs; nu baigi forši. Viņš zina ne tikai ceļu, bet arī kur un kad tur jābrauc, jo braucot uz vienu galu mēs izbraucām viegli, bet braucot atpakaļ mums bija patukšs, bet otrā pusē mašīnas nemaz nekustējās uz priekšu. Es tikai nodomāju: vai te nav tikai Mandura, ka tik daudz mašīnu.

Tā kā nu jau labs laiks pagājis kopš brokastu laika, tā kā vajadzētu kaut ko ieēst. Iebraucam kur? Iedomājies tieši šokolādes fabrikā un te, brālīt, nu šokolādes, kā nevar izvēlēties: lielas, mazas, ar šādiem riekstiem un ar tādiem riekstiem, ar rozīnēm un ar ķiršiem. Paņem šo, paņem to; nē, tā būs labāka, apmaini. Nu lai nu paliek, visas taču ēdamas. Kad esam sapirkušies gan sev, gan ko mājās nest, sēžamies atkal autobusā un paļaujamies, ka Ilmārs mūs aizvedīs atkal skatīties kādus brīnumus. Tā arī bija.

Pa mazu taciņu mūsu busiņš ieripo sapņu pasaulē. Sapņu, jo te viss ir kā sapnī. Tas ir skulptūru un gleznu izstādes parks. Vispirms ejam apskatīt gleznas. Nu tās jau kā kuram pa gaumei, gandrīz visas asās krāsās un gudro pats, ko tas nozīmē. Ja nu pastāvi un kādu laiku paskaties, tad jau kaut ko vari arī saskatīt, bet ja tā tikai pavirši paej garām, tad nu gan tur nekā saprotama neredzi.

Toties skulptūru parkā pa lielākai daļai milzu lielas statujas, abstrakti veidojumi gan no dabiska materiāla, gan no metāla, akmens un granīta, bet cirsts borēts un kalts un, pulierēts, liekas gadiem ilgi, lai dabūtu tik gludu un spīdīgu. Tādas milzu lielas un acij pieņemamas skulptūras ir jāredz, jo tā kā neesmu mākslinieks, neesmu spējīgs tās izskaidrot. Ir arī latviešu mākslinieku skulptūras, un vairāki mākslinieki šai galerijā arī esot izstādījuši savas gleznas. Te nu vēl kādu laiku staigājām starp šiem mākslas darbiem, uzņemam pa kādai bildei, jo šos pieminekļus nevar izskaidrot, un tad kāpām atkal mūsu karietē un braucām tālāk.

Laiks nu arī liekās it kā būtu jāmeklē kur kaut ko ieēst. Pēc necik KM iegriežamies pie Edgara. Virs vārtiem, ar lieliem burtiem tā tur rakstīts. Redz kur labi iebraukuši, te tāds patukšs nav daudz mašīnu, būs daudz vietas kur sēdēt, būs ātra apkalpe. Labi būs! Drīz vien varēsim mielotie pie eiropiskiem ēdieniem, jo šīs vietas īpašnieks esot vācietis un darot pats savu alu un gaumīgus ēdienus. Drīz arī atrodam ka jā, var dabūt vairākas šķirnes alus, bet visas tikai pašbrūvētas. Tas nekas, jo smeķē tīri labi. Es gan iztaisīju kļūmīti un paņēmu tādu alu, kurš izskatījās līdzīgs jau pierastajam austrāliešu alum, bet tas tomēr bija citādāks. Citi bija izvēlējušies tādu melnu, nu tādu kā, kafija. Viņi dzēra un slavēja. Tā nu man bija jāpasteidzas izdzert savējo, nepareizo, lai tad varu iet un nogaršot nu to kafijas alu. Paspēju gan un nu pēc kafijas jau gan viņš nemaz negaršoja un tiešām bija tīri labi dzerams.

Visi gan bijām (nu gandrīz visi) bijām pasūtījuši to vācu desu ar skābiem kāpostiem un citām piedevām. Nu un kad piedzēra klāt to alutiņu, tad jau viss bija kā pienākas. Ar to dzeršanu jau arī bija jāuzmanās, jo dažiem no mums vēlāk vēl vajadzēs braukt ar mašīnu mājās. Vēl taču bija jāēd saldais ēdiens.

Tas gan esot obligāti, un nekrīt svarā, cik daudz vai maz tu esi ēdis, labu maltīti esot jānobeidz ar saldo ēdienu. Visam pa virsu vēl krūzīti kafijas, un nu gan varam braukt mājās.

Iznākot ārā no restorāna, pirmīt tukšā auto stāvvieta nu ir pavisam pārpildīta un priekšā stāv liels autobuss ar skaistām jaunām, priecīgām meitenēm. Uzzinu, ka tie ir kāzinieki, kuri braucot svinēt kāzas. Tad nu pieklājības pēc bija jāiekāpj autobusā, un jānovēl lielu laimi . Viss izraisīja skaļus un priecīgus smieklus, un priecīgais autobuss aizbrauca. Arī mēs nu bijām gatavi ceļot tālāk. Tā kā vēl jau agrs, tad brauksim uz, šeit pat tuvējo, tūristu parku. Kādu laiku neesam tur bijuši un tur varēsim pastaigāt un šo to apskatīties.

Aizbraucām. Daži pabraukāja ar tramvaju, citi apskatīja auto muzeju, citi tikai tāpat pasēdēja un papļāpāja, kamēr laiks bija atkal doties tālāk, bet šoreiz atpakaļ uz Latviešu centru un tad uz mājām. Vucēnu Jānis, kā jau mūsu kora vadonis, bija paņēmis līdz dziesmu grāmatas. Tās tūlīt izdalījām, un dziedāšana gāja vaļā pilnā jaudā... Nezinu, kā tas viss izklausījās ārpus mūsu autobusa, bet iekšā bija tīri labi. Mūsu pusstundu vairāk ceļš uz mājām bija tiešam jauki pavadīts, un jaukais izbraukums brīnišķīgi izdevies un Manduru nemaz pat nepieminējām. Paldies Ilmāram par labu autobusa un maršrutu vadīšanu un visu jauko dziedāšanu un omulīgo sadzīvi. Vai nākamgad atkal? To rādīs nākotne. Paldies visiem darītājiem un braucējiem.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“