Intervija ar Māri Branci

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jelgavas pavasaris. 2009. g. 22. apr. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Vija Vētra, Ivars Klaperis, Māris Brancis Pētera baznīcā 2010. g. 3. jūnijā. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ar Andri Ķesteri 2010. g. 13. martā I. Vīksnas 90 gadu jubilejā Toronto. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

I. Vīksnas 90 gadu jubilejā Toronto 2010. g. 13. martā – ar Silviju Miezīti. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis (no kreisās) kopā ar Jelgavas mākslinieku Raiti Junkeru. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

2011. maija beigās. Darbistabā. FOTO no Māra Branča personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Māris Brancis un Gunārs Nāgels PBLA konferencē „Latvijas ārpus Latvijas“ 2014. g. okt.

Ilze Nāgela: Lūdzu, iepazīstini mazliet lasītājus ar sevi! No kuras puses nāc – pilsētnieks, laucinieks? Kur pavadīji bērnības un skolas gadus?

Māris Brancis: Lai cik tas izklausītos dīvaini, uz šo jautājumu nav tik viegli atbildēt. „Es nāku no savas bērnības...“ skan man galvā dzejas rinda. Jā, esmu laucinieks. Vecākiem es piedzimu bēgļu gaitās, kad, karam beidzoties, mūsu dzimtas mājas Ģibeikas Līvbērzes pagastā pagadījās ceļā zenītartilērijai, tās sāka degt, un vecāki ar diviem dēliem – maniem brāļiem sāka klīst pa Kurzemi. Nezinu, kādēļ viņi nedevās kā citi uz Vāciju vai Zviedriju.

Viņi palika šeit un dzīvoja te un tur, līdz nokļuva Irlavā, kur liktenis bija lēmis man ieraudzīt dienas gaismu un sākt dzīves gaitas. Tas notika Staļina terora laikā – 1947. gadā. Viņi strādāja Irlavas slimnīcas palīgsaimniecībā. Slimnīcu tolaik vadīja, kā tagad zinu, slavenais ārsts un gleznu kolekcionārs Krišjānis Katlaps, kura vērtīgo kolekciju pēc viņa aresta 1948. gadā un deportācijas uz Sibīriju pievienoja Tukuma muzejam. Skolas ceļus sāku mīt Zantē, tomēr pamatskolu beidzu Strutelē, bet vidusskolu – Jaunpilī. Lai arī dzīvoju no tās 9 kilometrus, tomēr daudz kas sākās Jaunpilī. Pils toreiz nebija atjaunota, toties skolā bija lieliski skolotāji, kurus joprojām ar pateicību atceros.

IN: Par Tavu izglītību un kas Tevi pamudināja izvēlēties tieši šo profesiju?

MB: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāturpina iepriekš stāstītais. Uz Jaunpili aizgāju mācīties tādēļ, ka biju jau saindējies ar teātri. Tur bija ļoti spēcīgs skolas dramatiskais pulciņš, tādēļ izvēlējos Jaunpils un nevis Irlavas vidusskolu. Skolu beidzot, aktieros nebija uzņemšana, tad nu iestājos Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagad Kultūras koledža). Pēc kāda pusotra gada vajadzēja doties praksē. Tā kā brālis Jānis strādāja Jelgavā, tad sarunāju, ka to mēnesi pavadīšu tur. Pilsētā jau tolaik bija lielisks Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātris, kura valgos iekritu un ārā vairs netiku. Mācības pārtraucu un sāku strādāt, brīvajā laikā iestudējot dažādas lomas. Mēģināju stāties aktieros, taču paša vainas dēļ izkritu eksāmenos. To pārdzīvoju tik ļoti, ka šķita nav vairs dzīvei jēgas.

Kad atguvos un sāku domāt par turpmāko, sapratu, ka kaut kas jāmācās. Praktiskas lietas neinteresēja. Tobrīd cieši draudzējos ar savu latviešu valodas un literatūras skolotāju Dzidru Dombrovsku. Viņa mani atrunāja studēt filoloģiju, bet ieteica apgūt mākslas vēsturi. Joka pēc sāku iet sagatavošanas kursos Latvijas Mākslas akadēmijā. Kad kļuvu students, piepeši jutu, ka esmu atradis savu īsto vietu šai pasaulē. Dabūju darbu LPSR Mākslas muzeju un izstāžu direkcijā, kurā ietilpa Mākslas muzejs un tā filiāles, kā arīdzan Izstāžu daļa, kas rīkoja lielās republikāniskās izstādes; 1980. gadā tai pievienoja izstāžu zāli Latvija.

Pamazām kāpu pa karjeras kāpnēm un, kad 1980. gadu vidū krievu karaspēks atteicās no Arsenāla, kļuvu par Mākslas muzeja Arsenāls pirmo direktoru. Vēlāk, reorganizējot muzeju sistēmu, Arsenāls kļuva par izstāžu zāli. Tad jau gan es dažādu apstākļu dēļ biju kļuvis par, kā tolaik sauca, A. Upīša Literatūras, valodas un mākslas institūta darbinieku.

1993. gadā Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa mani uzaicināja vadīt Kultūras dokumentu daļu, kas vēlāk pārtapa par Personu fondu un trimdas dokumentu daļu. Direktore man uzdeva meklēt kontaktus ar tā saucamo trimdu. Kā liekas, man šis darbs šķīrās: ieguvu daudz draugu un lielisku paziņu. Man pavērās plaša pasaule, tik plaša, kādu nevarēju iedomāties esam. Kartē tā bija skatīta, filmās redzēta, grāmatās par daudzām zemēm lasītas, bet nu tā atvēra savas skavas, apkampa mani un vairs ārā nelaida. Par to esmu gandarīts un bezgala pateicīgs. Kopā ar Dainu Kļaviņu un kolēģiem vācām ne tikai arhīva dokumentus, bet rīkojām izstādes, konferences un publikācijas. Arhīvā nostrādāju 16 gadus, līdz pienāca pensionēšanās laiks, tomēr sakarus ar latviešiem visā pasaulē neesmu zaudējis joprojām.

IN: Latvijā (un arī ārpus tās), diemžēl, joprojām notiek „strikta“ dalīšana – Latvijas (vietējie) – mēs un ārzemju latvieši – viņi. Tavs darbs ir bijis 16 gadu garumā saistīts ar darbu, sadarbošanos ar trimdas latviešiem jau arhīvā. Ko Tu tur īsteni darīji? Kas bija Tavi pienākumi? Kā Tu jūties: vai jūti sevī šo atšķirību kā Latvijas (vietējais) latvietis atšķirībā no ārzemju latviešiem?

MB: Daļēji es jau atbildēju uz šo jautājumu. Tātad, meklējot vārtus uz latviešiem tālās zemēs, rakstīju latviešu avīzēm Austrālijas Latvietim, Latvijai Amerikā, Laikam un Brīvajai Latvijai, aicinot nodot arhīvus Latvijai. Sūtīju vēstules dažādām biedrībām, ja vien gadījās adreses. Pagāja liels klusuma laiks, līdz pirmie atsaucās: Jēkabs Leitītis no Vācijas un Gunnardess Zilberts no Austrālijas, ar kuriem sākās gara un ārkārtīgi saistoša vēstuļu apmaiņa, kas man pavēra tādus apvāršņus, par kuriem nebiju sapņojis. Es neesmu vēsturnieks, tādēļ daudz kam studiju gados bija pārskriets pāri, bet vēl svētīgāk bija tas, ka man atklājās pavisam cita Latvijas vēsture – mums Latvijas vēsturi padomju okupācijas gados nemācīja, un, ja arī par to runāja, tad sagrozītu, nepatiesu. Gan viens, gan otrs stāstīja par savām leģionāru gaitām, kas ir plašu romānu vērtas, sacerot jaunus Dvēseļu puteņus.

Trimda pamazām panāca pretim un sāka uzticēties mums. 1990. gadu vidū vasaras mēnešos satikos vai ik dienas ar mūsu tautiešiem. Sūtīja arī arhīvus, līdz 1996. gadā varējām sarīkot pirmo izstādi un konferenci Trimdas arhīvi atgriežas un ar Latvijas citiem arhīviem, muzejiem un bibliotēkām izdot tāda paša nosaukuma uzziņu krājumu. Ar to slūžas bija atrautas vaļā no abām pusēm. Vairojās uzticēšanās, nostiprinājās kontakti, nodibinājās draudzības saites.

Rast uzticēšanos un draugus nemaz nebija tik viegli; sevišķi 1990. gados. Mēs nākam no divām vai vairākām pasaulēm, mums katram ir cita pagātnes ēna aiz muguras. Ārzemju latvieši atbrauca iekšēji brīvi, krietni pašapzinīgāki, stabilāki attieksmē pret notiekošo, harmoniskāki. Kaut arī daudzi bija dzimuši Latvijā, taču dzīve ASV, Kanādā vai Austrālijā un Eiropā viņiem uzspieduši savu zīmogu. To noteikuši apstākļi, kādos viņi dzīvojuši vairāk nekā 50 gadus.

Sākumā varēja noteikt, no kādas zemes katrs nācis. Amerikāņi brauca ar savai zemei raksturīgo sajūtu, ka viņi ir pasaules centrs, kanādieši likās saprotošāki, bet austrālieši draudzīgāki. Turpretim, vai nu to katram Latvijas latvietim patīk dzirdēt vai ne, mēs, šejienieši, esam kautrīgāki, klusāki, pieticīgāki, nu īsteni kautrīgie latvieši.

Ja kāds bija vadošā amatā padomju okupācijas laikā, taču vienalga mēs tiešāk vai pastarpinātāk jutāmies kā mazais brālis. To mums uzspieda padomju ideoloģija. Mūždien tika daudzināts, ka krievi ir lielie brāļi, kas bija gudrāki, varenāki, spēcīgāki. No tā izrietēja secinājums – mēs esam otrās šķiras cilvēki. Tā slāpēja mūsu pašnovērtējumu, pašapziņu, jā, daļēji arī nacionālo identitāti. Ar to negribu teikt, ka vairs nebijām latvieši. Bijām, bet mēs to nedemonstrējām, drīzāk parāvāmies maliņā.

Sirdī mēs dumpojāmies, taču tas ne vienmēr izpaudās kā ārēja pretišķība. Mēs drīzāk sevī stiprinājām savu latviskumu. Tādēļ dziesmu svētki, daiļamatniecības izstādes, koru un tautas deju kolektīvu (Zinu, ka šis vārds daudziem trimdiniekiem izsauc šermuļus, bet Latvijas latvieši šo vārdu nesaista ar kolektīvo saimniecību, kolhoziem un padomju saimniecībām; kolektīvs ir lielāka vai mazāka ļaužu grupa ar kopējām interesēm, līdzīgām domām un vienādām idejām; patiesībā pašdarbības kolektīvi bieži vien bija latviskuma sargātāji un uzturētāji.) koncerti un citi līdzīgi notikumi un izdarības allaž izvērtās klusā protestā. Vajadzēja dzirdēt, kas notika tramvajos, ielās un laukumos pēc koncertiem lielajā Dziesmu svētku estrādē! Visu Rīgu pieskandināja latviešu dziesmas. Mēs ar dziesmām skaļi apliecinājām, ka esam latvieši un ar to lepojamies. Latvietis mūsos gruzdēja kā karsta ogle, kuru slēpām no jebkuriem vējiem un svešām acīm. Mēs bijām iemācījušies klusu ciest un pastāvēt. Tikai tādēļ 80. gadu beigās Latvijā varēja notikt dziesmotā revolūcija. Tad mēs atrāvām krūtis vaļā un ļāvām apslāpētām liesmām iedegties un iededzināt pasauli.

Tautieši no tālām zemēm nāca no turīgākām valstīm, viņu maciņi bija biezi vai biezāki, kamēr mūsu algas bija tikai tik lielas, lai mēs izdzīvotu, nevarētu atļauties ko lieku savam priekam. Atceros, cik pazemojoši jutos, kad ciemiņš uzaicināja uz kafejnīcu vai restorānu, bet es nevarēju rēķinus samaksāt, ļaujot to darīt viņam. Un tā notika ilgus gadus. Tikai tad, kad mūsu algas pacēla, varēju izslieties un lepni izgriezt krūti, paziņojot, ka šoreiz maksāšu es.

Ar laiku šī atšķirība mazinājās, īpaši pēdējā laikā, kad esmu uzzinājis, ka ne visi tautieši pelna zelta kalnus, ka viņi tāpat skaita monētas un papīrīšus, kas ir viņu maciņā.

Jā, mūsu atšķirības ir tikpat kā zudušas. To jūtu no saviem mazbērniem, kuri dzimuši brīvā Latvijā. Viņiem ir liela pašapziņa, iekšējs lepnums. Vecākām paaudzēm tādas vēl nav un nebūs – psiholoģija mainās lēni, arī pagātne kā nenovēršama šlepe velkas līdz pret pašu gribu. Īsti brīva un demokrātiska Latvija būs tikai tad, kad vecākās paaudzes savas zemes gaitas beigs, neuzspiežot savu domāšanu un pasaules izpratni pēcnācējiem.

IN: Kas Tevi pamudināja pievērsties tieši trimdas latviešu mākslas pasaules izzināšanai, dokumentēšanai, ko Tu tik ilgi un tik rūpīgi esi veicis?

MB: Vispirms mana izglītība – esmu taču ieguvis maģistra grādu mākslas vēsturē. Kad mācījos Mākslas akadēmijā 1970.-1980. gadu mijā, latviešu mākslas vēsture beidzās ar 1944. gadu, kurai sekoja dižais un varenais padomju laiks, kur viss bija brīnišķīgi un lieliski. Par daudziem māksliniekiem tik dažkārt minēja, ka tas un tas aizbēdzis. Akadēmijā, būdama brīvdomātāja, kur pat kompartijas vēsturi nemācīja kā citās augstskolās, neviens pedagogs neteica, ka, piemēram, Ludolfs Liberts ir kļuvis par tautas nodevēju tādēļ, ka aizbraucis no Latvijas, vienīgi palika iespaids, ka viņš vai nu ir miris, vai arī vairs neglezno. Vienīgi, kad strādāju pie monogrāfijas par profesoru Jāni Robertu Tillbergu, atklāju, ka daži viņa skolnieki joprojām ir dzīvi un pie pilnas veselības. Taču tas jau bija Gorbačova laiks, kad kļuva vaļīgāk, un tad mēģināju ar viņiem uzsākt saraksti.

Kāds visai grods piemērs. 1970. gados manā redzeslokā parādījās Zentas Mauriņas grāmatas. Tās alpām lasīju, studēju, apjūsmoju viņas neparasto rakstības stilu, valodu, domu un kultūras plašumu. Visas šīs grāmatas bija izdotas starpkaru posmā. Cik žēl, ka viņas vairs nav, nodomāju. Kad sāka uz arhīvu sūtīt dokumentus, žurnālus un grāmatas, pārsteigts konstatēju, ka tolaik, kad iedziļinājos viņas sacerējumos, viņa vēl dzīvoja. Jutos kā mucā audzināts un pa spundi barots, apkrāpts, apzagts. Un, kad Tadeušs Puisāns no Kanādas atsūtīja kastes ar literatūrkritiķa Hieronima Tihovska manuskriptiem, vēstulēm un citiem materiāliem, to vidū atradu arīdzan Zentas Mauriņas vēstules. Paņēmis tās rokās, man likās, ka viņa tās ir rakstījusi man. Un jutos lepns.

Sāka pienākt arī mākslas izdevumi. Saņēmām lielo Augusta Annusa atstāto dokumentāro mantojumu, arī daļu Sigismunda Vidberga materiālus. Aizgūtnēm lasīju Arnolda Sildega rediģēto Latvju Mākslu, kur atklājās, cik plaša un bagātīga bijusi latviešu mākslas dzīve Amerikā, Austrālijā, Kanādā un Eiropā.

2002. gadā avīzes Laiks redakcija pārcēlās uz Rīgu. Tās korespondente Irēna Lagzdiņa man palūdza laikrakstam uzrakstīt par kārtējo rudens izstādi. Pēc kāda laika vēl kaut ko, vēl un vēl; tā rakstu Laikam joprojām. Kad viesojos Toronto, arī Amerikas Latvietis izteica vēlēšanos saņemt rakstus par mākslas dzīvi Latvijā. Divus rakstus katram laikrakstam savu par vienu un to pašu tematu nebiju spējīgs sacerēt – nebūtu nekam citam laika. Vienojāmies, ka sūtīšu viņiem to pašu, ko Laikam. Kad Gunārs Nāgels vadīja Austrālijas Latvieti, pēc viņa lūguma to pašu rakstu sūtīju arī tam. Kad internetā (un arī drukātā versijā) sāka iznākt laikraksts Latvietis, arī tur lasāmi mani apcerējumi. Ilgi nemaz neapzinājos, cik daudz tautiešu mani pazīst no maniem rakstiem. Es viņus bieži nezinu, viņi mani gan, vismaz vārda pēc.

Protams, patlaban Latvijā ir tik daudz izstāžu, ka visas nevar ne apskraidīt, ne aprakstīt. Izvēlos sev tuvākos autorus vai tādas izstādes, bez kuru recenzēšanas nevar iztikt. Protams, cenšos apmeklēt visas trimdas latviešu mākslinieku izstādes.

IN: Cik monogrāfijas, apcerējumu un, grāmatas par trimdas latviešu mākslu un māksliniekiem esi jau uzrakstījis? Kuru no tām Tev pašam bija interesantāk rakstīt? Kas bija populārākā pēc publicēšanas? Par rakstiem – cik tie būtu jau uzrakstīti? Droši vien ļoti daudz...

MB: Dienas gaismu ir ieraudzījušas četras grāmatas – par Edgaru Krūmiņu, Gunu Ikonu un Jāni Zuntaku no Kanādas un Laimoni Mieriņu no Anglijas. Savu stundu gaida izdevums par Kanādas gleznotāju Gundegu Cenni. Esmu uzaicināts iedziļināties tēlnieka Augusta Kopmaņa daiļradē. Arhīvs man jau ir atsūtīts, tik jāatrod laiks.

Iepazīstoties ar ļoti bagātīgo latviešu mākslu ārpus Latvijas un apzinoties, cik maz plašāka publika dzimtenē zina par tautiešu glezniecību, grafiku un tēlniecību ārzemēs, biju iecerējis sagatavot un izdot rakstu kopojumus Trimdas māksla rakstos un attēlos par mākslu atsevišķās zemēs. No šīs sērijas iznākuši divi krājumi. Vienā no tiem apkopotas kanādieša Nikolaja Bulmaņa, otrā Eleonoras Šturmas izstāžu recenzijas un apcerējumi par atsevišķiem māksliniekiem ASV. Esmu savācis arīdzan Mārtiņa Gaujas un Gunāra Jurjāna rakstus no Austrālijas, taču saņēmu atteikumu. Diemžēl Latvijā tikpat kā neiespējami atrast finansējumu šādiem izdevumiem. Daugavas krastos joprojām valda uzskats, ka letiņi ārzemēs ir pietiekoši bagāti, lai ziedotu nauda viņu grāmatām. Bez naudas tomēr neko nevar sagatavot un izdot.

Pateikt, kura no grāmatām man tuvāka, nevaru. Grāmatas ir kā ģimenē ar vairākiem bērniem – visi mīļi. Katram ir savs raksturs, savs smaids, katrs prasa glāstu, labu vārdu un pacietību. Nekas nerodas tāpat. Pie ikviena apcerējuma ir daudz domāts, lasīts, skatīts, savas sāpes izciestas, varbūt pat asaras rītas. Katra grāmata prasa savu formu, savu valodu un tēlu izteiksmi. To atrast vajadzīgs laiks – īsāks vai garāks. Izgudrot to nevar, tam jārodas pašam. Lasītājs neredz un droši vien nesajūt, ko autors ir tajā ielicis. Grāmata ir arī izaicinājums, vai spēšu šim putras kalnam izēsties cauri. Ikviens mākslinieks ir jāsaprot. Katram ir bijusi sava dzīve un motīvi, kādēļ viņa gleznas ir tieši tādas un nevis citādas. Ceļi ir dažādi, līdz nonāc līdz galamērķim. Pat visīsākais rakstiņš prasa garīgu piepūli, kaut arī var šķist, ka tas uzrakstījies tikpat viegli kā elpot. Kādā epifānijā Imants Ziedonis ir teicis, ka skatītājam nav jāzina, cik balerīna sviedrus lējusi, lai sasniegtu piruešu vieglumu. Ar rakstiem un grāmatām ir tāpat.

Cik pa šiem gadiem uzrakstīts rakstu? Nezinu, neesmu skaitījis, bet daudz. Publicēties esmu sācis 1981. gadā, vēl būdams students. Dažbrīd ik nedēļu kāds tapis, citreiz neviens mēnesī.

IN: Tev kā jelgavniekam, zinu, nav vienaldzīga savas pilsētas Jelgavas vēsture? Ko esi paveicis šajā laukā?

MB: Jā, Jelgava man ir īpaša. Ģimenē par to runāja, to atcerējās. Te dzīvoja radi. Pirmo reizi ierados 1950. gadu sākumā, kad no tantes mājas loga redzēju vienīgi drupas, reta māja pagadījās skatam. Jelgavā dzīvoju kopš 1967. gada. Ar to esmu saaudzis, kaut arī lielāko daļu darba mūža esmu pavadījis Rīgā. Kad pensionējos, mani ievēlēja par Jelgavas Mākslinieku organizācijas vadītāju. Tuvojoties tās jubilejai, izveidojām Jelgavas Mākslinieku biedrību. Kā nevalstiskai biedrībai tai ir vieglāk dabūt papildus finansējumu. Taisām izstādes gan pilsētā, gan ārpus tās, dodamies plenēros, uzņemam sadraudzības pilsētu māksliniekus. Šogad rīkojām keramikas simpoziju un arī II starptautisko šamota skulptūru simpoziju. Kad Jelgavas mākslinieku organizācija atzīmēja 40 gadu jubileju, izdevām grāmatu Jelgavai azotē, kurā reproducējām visu šolaiku pilsētas mākslinieku darbus. Pēc tam ik gadu esmu uzrakstījis pa grāmatai par kādu mūsu mākslinieku. To bez Jelgavas pilsētas domes finansiālā atbalsta nebūtu iespējams izdarīt. Jelgavā atbalsta kultūru, kur liels nopelns ir mūsu pilsētas galvam Andrim Rāviņam un pilsētas kultūras ministram Mintautam Buškevicam.

IN: Latviešu un Latvijas sabiedrības saliedētība; vai uzskati, ka kļūstam draudzīgāki savā starpā? Galu galā, dzīvojam taču ar vienu domu, lai Latvijai kā valsti un mums, tās pilsoņiem, visiem būtu labāka dzīve.

MB: Es šeit varu dot tikai apstiprinošu atbildi. Divu domu te nav. Mēs savas dzīves veltām Latvijai. Tai mūsu domas un darbi, sapņi un lūgumi pēc Dieva svētības, kaut arī dzīvojam katrs savā malā.

IN: Lielā mērā, pateicoties darbam arhīvā, Tev, kā jau minēji, ir izveidojušies ļoti plaši sakari ar latviešiem visā pasaulē. Kādās pasaules zemēs esi bijis? Kādu zemju latviešu centrus apmeklējis?

MB: Jā gan, esmu diezgan krietni paceļojis. Bieži vien, kā saka, darba darīšanās. Pirmo reizi biju Amerikā 1990. gadu vidū, kad Čikāgā notika Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongress. Toreiz braucām kopā ar Dainu Kļaviņu, tad viesojāmies Kalamazū, Minesotā, Vašingtonā un Rokvilā. Vairākkārt esmu bijis Ņujorkā. 2008. gadā pēc Gunas Ikonas un Edgara Krūmiņa uzaicinājuma devos uz Toronto, lai ar viņiem iepazītos un par viņiem vēlāk rakstītu grāmatu. Pēc tam vēl reizes trīs vai četras esmu bijis Kanādā. Devos savulaik uz Otavu pie Gundegas Cennes, vēl pēc gada arī uz Montreālu. 1996. gadā biju arī Minsterē, kad gatavojām izstādi un konferenci par bēgļu nometnēm Vācijā. Viesojos pie Laimoņa Mieriņa Šiplejā, Lielbritānijā, kad vācu materiālus grāmatai par viņu; tad arī Londonā dažas dienas padzīvoju un apstaigāju Nacionālo galeriju un citus muzejus. Allaž mani ceļojumi ir bijuši nevis izpriecu dēļ, bet vienmēr ir bijis jāstrādā – ne fiziski, bet garīgi. Vienīgi ekskursijā esmu bijis Grieķijā un šopavasar Turcijā. Tā nu ir sanācis, ka neesmu bijis ne Parīzē, ne Madridē, ne renesanses šūpulī Itālijā, kur mākslas zinātniekam gan vajadzētu reiz pabūt.

IN: Cik, Tavuprāt, līdzīgi vai dažādi mēs esam, dzīvojot Austrālijā, Amerikā, Brazīlijā, Zviedrijā, Vācijā un Latvijā? Kas Tavuprāt ir tas, kas mūs vieno, kas šķir vai dala?

MB: Šīm līdzībām un atšķirībām jau nedaudz pieskāros. Lai arī mēs nākam no viena celma, tomēr lielākā daļa mūža mums aizritējušas savā zemē, tās vidē un domāšanā. Tas mūs visus kā personības ir veidojis un ietekmējis. Vide mums ikvienam uzspiež savu zīmogu, atzīstam to vai noliedzam. Vienmēr esmu priecājies, ka austrālieši ir saglabājuši vistīrāko latviešu valodu, protams, vecākās paaudzes. Jaunākajām angļu valoda uzspiedušas dažu patskaņu un līdzskaņu izrunu. Bet viss jau ir bijis atkarīgs, cik nozīmīga bijusi latviskā vide ģimenē un sabiedrībā.

IN: Pavisam drīz Austrālijā dzīvojošie latvieši Tevi satiks, jo sniegsi uzrunu Valsts svētku sarīkojumos. Šis būs Tavs pirmais Austrālijas apciemojums. Ar kādām domām tam gatavojies?

MB: Vai, esmu ļoti satraucies. Tagad jau nožēloju, ka devu savu piekrišanu. Dzīve būtu mierīgāka, mazāk uztraukumu, pienākumu. Dzīvotu, kā saka, cepuri kuldams. Tagad domā un domā, ko teiksi, kā būs svešā vidē, svešos cilvēkos, vai attaisnošu uz mani liktās cerības. Bet kad tad vēl, ja ne tagad?

IN: Ko gribētu pateikt par gaidāmo tikšanos?

MB: Man ir parādīts ārkārtīgi liels gods piecās Austrālijas pilsētās uzrunāt tautiešus 18. novembra svētkos. Nevaru iedomāties, kā tos svin šajā tik tālajā kontinentā. Toronto tā bija diena, veltīta Latvijai, kad agri no rīta pie Latviešu centra uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, tam sekoja uzrunas, koncerti, tikšanās un noslēgumā liela balle. Kā būs Jūsu pusē, kur katrā vietā svinēs savā laikā gandrīz mēneša garumā? Tas ir neparasti.

Gribu atgādināt, ka neesmu politiķis un vēsturnieks, tādēļ negaidiet no manis šāda veida runas. Man mūžs ir paskrējis ciešāk vai tālāk kultūrai. Ar politiku esmu saskāries tikai tik daudz, cik katrs cilvēks ikdienas gaitās. Tad nu negaidiet no manis politiskās dzīves analīzi.

IN: Varbūt vēl kaut ko vēlies pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem Austrālijā un citur pasaulē?

MB: Dzīve ir tik īsa! Tad nu dzīvosim tā, lai atstājam pēdas tautā, Latvijā! Esiet laimīgi! Es jūs mīlu! ■