Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Drīz būs jau 3 nedēļas pagājušas kopš vēlēšanām, un jaunās valdības veidošana rit lēnām uz priekšu. Valdošā koalīcija būs tā pati, kā pirms vēlēšanām, ar izņēmumu, ka (Zatlera) Reformu partija nepiedalījās vēlēšanās – tā ir izjukusi, un aktīvie biedri pārgājuši citās partijas. Var teikt, ka gandrīz garlaicīga situācija – trūkst tās kaisles, ko bija izraisījušas 11. Saeimas vēlēšanas. Šoreiz nebija mēģinājumi par katru cenu iesaistīt Saskaņas centru valdībā.

Dīvaina tomēr liekas Latvijas varas maiņas sistēma, kad vecā valdība un iepriekšējā sasaukuma deputāti turpina darboties kādu mēnesi pēc vēlēšanām. Angļu valodā politiķis šādā situācijā, kuram pilnvaras tūdaļ beigsies, un kura pēctecis ir jau ievēlēts, tiek apzīmēts ar izteicienu kliba pīle (lame duck). Amerikas politikā tā ir parasta lieta, jo, piemēram, prezidenta pēcteci ievēl novembra sākumā, bet vecā, klibās pīles prezidenta pilnvaras beidzas tikai janvāra beigās.

Turpinās Latvijas teritorijas militarizācija, un turpinās Krievijas militārās provokācijas, un ne tikai pie mūsu robežām – ticami, ka Krievijas zemūdene iemaldījusies Zviedrijas teritoriālos ūdeņos, un, iespējams, cietusi bojājumus, kamēr atradusies starp zviedru salām. Pat Zviedrijā sāk runāt par iespējamu Krievijas uzbrukumu.

Šādā situācijā ir ļoti svarīgi, lai mēs saņemamies un saprotam, ka diez vai dziedoša revolūcija būs efektīgs līdzeklis pret tādiem spēkiem, ko mūsu kaimiņš pēdējā pusgadā ir izmantojis Ukrainā. Militārā vara un informācijas karš ir tā kombinācija, kas mums jāpārvalda, lai tiktu viņam līdzi.

Svarīga sastāvdaļa no mūsu kampaņas ir izglītība – izglītība skolās un izglītība, ko piedāvā ārpus skolām, kā, piemēram, muzejos vai Latvijas Institūta sagatavotos materiālos. Latvijas Okupācijas muzejs veic šo izglītības darbu ne tiki vietējiem skolēniem un muzeja kārtējiem apmeklētājiem, bet arī, sadarbībā ar Valsts protokolu, piedāvā sniegt ārzemju diplomātiem un valsts galvām ieskatu Latvijas 20. gadsimta vēsturē, lai tie paši var secināt, cik tālu mūsu austrumu kaimiņa rīcība atsauc atmiņas no ne tik senas darbības mūsu zemē.

Jaunā valdība bez lielām pārmaiņām pārņems varu no vecās valdības. Un tieši tādas ir mūsu demokrātiskās tiesības – ievēlēt to pašu valdību vai arī kādu citu. Atcerēsimies, ka šādas tiesības nav kritušas no debesīm, un ka to aizsargāšana ir darbs, kurš nepieļauj pārtraukumu.

GN
2014. g. 23. okt.