|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 330, 2014. g. 12. okt.
Dr. Uldis Ozoliņš -
Uldis Ozoliņš balso Melburnā. FOTO Ilze Nāgela.
Komentētāji vairākumā drusku izmisuši par vēlēšanu iznākumu – galvenais, runā ap to, ka diezgan vienlīdzīgi panākumi vadošām koalīciju partijām laikam nozīmē, ka lietas turpināsies līdzšinējā gaitā. Turpinās stiprs proeiropeiskais ceļš, turpinās lēna, bet varbūt vairs ne tik lēna atveseļošanās no bijušās ekonomijas krīzes. Daži aiziet tik tālu, ka turpināsies Latvijas neatkarība.
Bet turpināsies atkal tas, kas dažus baida: turpinās elites pašapmierinātība un pašsaimniekošana Saeimā, turpinās tehnokrātiska un neuzmundrinoša politika un tautas vadība; turpināsies garlaicība, jo turpināsies ierastie kašķi koalīcijas starpā un – nu, valsts apmēram malsies uz vietas. Pēdējais uzskats nāk no nu jau profesionāliem gaudotājiem, bet arī no daudziem vienkāršiem vēlētājiem, ko atspoguļo viszemākajā piedalīšanās jebkurās Saeimas vēlēšanās – nepilni 59% no balsstiesīgajiem aizgāja balsot.
Šādi secinājumi vilinoši, bet nepietiekoši. Šīs Saeimas vēlēšanu iznākumi norāda uz ievērojamām tendencēm, kustībām un jaunumiem Latvijas politikā, un tur ir gan saules puses, gan ēnas puses.
Par to, ka koalīciju sastādīs tagad ļoti vienlīdzīgas partijas, un ka tas nozīmē Vienotības ietekmes mazinājumu, ir daudz komentēts. Vēl tikai jāpiemin, ka tas nāktu pa labu, cerams, kopējai atbildības sajūtai, jo pēdējās valdības laikā spilgti parādījās tendence NA un ZZS uzgrūst visu vainu par nepopulāriem lēmumiem Vienotībai. Tagad būs grūtāk iztēloties, ka lielais brālis (māsa?) vainīgs par visu. Lielākais jautājums – kas vadīs valdību? Ja neatsauc kādu no Briseles, izvēles liekas ierobežotas.
Liela uzmanība ir pievērsta Saeimas spīkera un Vienotības vadītājas Solvitas Āboltiņas neiekļūšanai Saeimā svītrojumu dēļ. Viņai arī pievienojās šinī kārtā bijusī izglītības ministre Ina Druviete un Rīgas Domes deputāte Sarmīte Ēlerte, kā arī ne tik krasi bijušais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Nevarētu pārmest ne Āboltiņas, ne Duvietes profesionalitāti, bet abas apsūdzēja par augstprātību, pamācīgo toni un nespēju tuvināties vienkāršiem ļaudīm; Āboltiņai arī gan par draudzēšanos ar Lembergu. Bet kā viens komentētājs rakstīja: „Labāk kāds zaķis lai vada partiju, ka tikai ne sieviete ar stāju, viedokli un pozīciju.“ Un tieši, runājot par Zaķi, galīgi pretēji augšminētiem piemēriem, Latgalē Vienotības kandidāts Dzintars Zaķis, noķerts nodokļu nemaksāšanā un ar šaubīgiem oligarhu sakariem, tika no trešās vietas sarakstā uz, tieši vēlētāju plusu dēļ. Nu, lūk, ne augstprātīga sieviete, bet džeks, kas prot sarunāties ar vietējiem čomiem, sadalīt mantu, ļaut visiem pelnīt no viņa darba – un panākumi gan.
Ja nodokļu nemaksāšana un citi ētikas pārkāpumi negādā neērtības Latgales vēlētājiem, tad tomēr paturēt tādu kleptokrātu savās ierindās atspoguļojās negatīvi uz Vienotību vispār. Un arī atspoguļojās negatīvi uz Saeimas ētikas komiteju, kas ne šai gadījumā vien ir sevi parādījusi kā bezzobainu. Bet vai tagad glābiņš ir klāt? – Sudrabas partijā ievēlēts ir bijušais tiesnesis Gunārs Kūtris, un ja viņš, kā paredzams, iekļūtu tieslietu vai ētikas komisijā, vai mēs redzētu stingrāku pieeju deputātu pārkāpumiem; tad redzēsim, vai Kūtris ir godīgs jurists, vai tikai pelēks sekotājs.
NSL ar savu liekulīgo nosaukumu izraisīja daudz negatīvu komentāru. Viskrasākie uzskati pauda, ka Sudrabas partija ir atkal tikai Maskavas pasūtījums, un šis varbūt iespaidojis neuzsvērt Saskaņas vājāku iznākumu, par 7 deputātiem mazāk nekā iepriekšējā Saeimā, jo Sudrabas 7 deputāti, ja biedrotos ar Saskaņu, dod promaskaviešu partijām līdzīgu skaitu kā Saskaņai iepriekš. Bet pirmsvēlēšanu gaitā Sudrabai arvien vairāk bija jāaizstāv savu nacionālu stāju – par Latvijas neatkarību, eirovirzienu, valsts valodu utt. Sudrabas pašas galīgi idiosinkrātiskās uzstāšanās un īpatnējas melošanas un nemāka izteikties varbūt arī liecina par politisko naivitāti, ne ļaunumu. Īpaši gan uzkrita, ka bijušā itin veiksmīgo Valsts kontrolieri, visā kampaņā par valsts uzraudzību un ekonomisko efektivitāti dzirdēja vismazāk, bet tukšus saukļus par sociāliem trūkumiem (līdzīgi Saskaņai) un salkanus uzskatus par valsts glābšanu gan nemitīgi.
Maskavas rēgs tātad cik daudz samazinājies; šo rindu autoram gan Sudrabas partija vairāk atgādina bēdīgi slaveno Saimnieks partiju, kas ienāca 6. Saeimā (līdz ar Zīgeristiem), kuru sastādīja vairāki vadošie rajonu un bijušo Padomju uzņēmumu vadītāji, solot kārtīgu profesionālu, ekonomisko kārtību un valsts pārraudzību, bet kas izlidoja ar blīkšķi nākamajās vēlēšanās. Vai Sudrabas personīgā pievilcība sola ko citu, redzēsim. Par personīgo pievilcību nav šaubas – gandrīz 77% NSL piekritēji Rīgā grozīja savu balsošanas zīmi; gandrīz visi, lai piešķirt Sudrabai plusus. Citos vēlēšanas apgabalos sekotāji maz grozīja ko – kā partija lika, tā pieņēma.
Kā spilgtu pretstatu Sudrabas partijai, no demokrātiska politikas viedokļa, ārkārtīgi interesanta bija LRA veidošana un sekmes. Partiju dibināja tikai 2014. g. sākumā, un šis mēģinājums iegūt atbalstu no provinces pašvaldībām neko neimponēja Rīgā mītošiem komentētājiem – bijušais Šlesera politehnologs Jurģis Liepnieks pat smējās, ka „diez vai Madonas mežos dzīvo profesionāļi, kuri nāks un kļūs par spējīgiem ministriem.“ Tagad Liepnieks pats varbūt klīst mežā, jo LRA ieņēma pat vienu vietu vairāk (8) nekā Sudrabas partija. Partija skatījās, kā piesaistīt spējīgus vadītājus gan pilsētās, gan laukos un panāca divas lietas. Vispirms, kā partijas seju piesaistīja bijušo Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru, kas veiksmīgi vadīja kampaņu. Vēl interesantāk, partija pieņēma dalību no vairākām sīkpartijām, kurām pašām nebija cerību iekļūt Saeimā – tur pienāca Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), Latvijas atdzimšanas partija, vairākas sīkas reģionu partijas un pašvaldības valdes locekļi, kā arī indivīdi ar īpašu publikas uzmanību, piemēram, dailes teātra aktieris, radio raidījuma vadītājs Aturs Kaimiņš, par ko vēlāk.
NRA stratēģija bija iet vēlēšanās ar šo it kā raibo ķīseļa kandidātu sarakstu, bet ka vēlētāji atšķirs, kurus vēlās, tā konsolidējot partiju. Tā arī bija, un kā vēl! Vēlēšanās ievēlēja vairākumā paredzētos vadošos kandidātus un reģionālos pārstāvjus un skaidri nostādīja mazāk populāros. Visbēdīgāk gāja LSDSP kandidātiem, kas bija vidēji kandidātu sarakstos, bet svītrošanas dēļ nonāca beigas; tā ilgi strādājošais (un ilgi cietušais) Jānis Dinēvičš nonāca pats pēdējais Latgalē, līdzīgi Aivaram Timofejam Rīgā. Šeit jāpiemin, cik skumjš liktenis tagad piemities Latvijas patiešām vēsturiskai partijai – LSDSP, kas pat pastāvēja visus trimdas gadus kā ievērojams spēks vēl ārzemēs. Bet ar nedarbiem Rīgas Domē, un Saskaņas liekulīgo vārda maiņu uz Saskaņa sociāldemokrātiskā partija, LSDSP grūtības pieauga, – bet arī pašu vaina, jo nemitīgā šķelšanās iedragājusi partijas veidolu tik tālu, ka pat viens no LSDSP ilggadējiem vadītājiem gan ārzemes, gan Latvijā – Atis Lejiņš – pārgājis uz Vienotību ar panākumiem. Laikam LSDSP drūmā vēsturiskā sūtība ir mūžīgi šķelties un radīt stiprus kandidātus – citām partijām. Jāsaka, ka Kristīgiem demokrātiem un citiem sīkpartiju pārstāvjiem arī negāju spoži; LRA vēlētāji deva priekšroku pazīstamiem reģionu vadītājiem.
Jau minētais aktieris un radio/TV raidījumu vadītājs Kaimiņš pieteicās partijai, bet ar gandrīz anarhista rakstura politisko stāju – Kaimiņš raidījumos ir bieži jēli kritizējis vai nu visas valdības izdarības; pēdējais izlēciens vēl pirms vēlēšanām bija aizrakstīt Eiropas komisijai brīdinājumu par bijušā Ministru prezidentu Valda Dombrovska personīgām ambīcijām, kad tas tagad kandidē Eiropas Komisijā. Nu, bet tāds arī ierindojās partijā; tātad partijas it kā gudrās galvas to ievietoja Rīgas sarakstā, bet 35. – pēdējā vietā – tā, teiksim, lai nesabaidītu zirgus... Bet vēlētāji dara savu, un ar milzīgu plusu vilni Kaimiņu uzrāva no 35. uz 1. vietu Rīgas sarakstā: 87% LRA vēlētāji Rīgā grozīja balsošanas lapas – visaugstākais skaits jebkurai partijai jebkurā apgabalā, gan lai atbalstītu Kaimiņu, gan svītrojot un dažādi plusojot citus.
Un šeit, kas pavisam pozitīvs, pat vairāki pozitīvi. Noteikti, Kaimiņu stipri atbalstīja jaunākie vēlētāji, un kāpēc lai nē? Vai kāda cita partija bija pat iedomājusies uzrunāt jaunatni? Jo taču Latvijā politika ir vairāk vecāku veču politika, – Urbanovičs, Brigmanis un lai arī kāds dzimums – Straujuma utt. Latvijā nav pieņemts Igaunijas piemērs, kur arī 30gadīgiem dod varu, vai maina vadītājus partijā, lai nesastingtu – par ko nevarētu parasti pat sapņot Latvijā (Ušakovs laikam vienīgais izņēmums). Tātad – Kaimiņš pievilka daudzus, kas jaunāki, bet arī kas negatīvi noskaņoti pret sastingušo turpinājumu Latvijas politikā, un varbūt pat šos protestētājus atturēja no alternatīvas – Sudrabas glābēju partijas. Un tiem, kas varbūt ne tik jauni, LRA deva alternatīvu ZZS, kas arī, protams, pretendē uz reģionu pārstāvniecību.
Vēl redzēsim kas notiks ar Kaimiņu. Nevarētu domāt, ka viņa izlēcieni patiktos pat nopietniem, krietniem un visumā konservatīviem reģionu ļaudīm LRA, bet nav jābaidās, ka parādās kas jauns Latvijas politikā; ar veco vairs gluži nevarēja turpināt.
Uldis Ozoliņš
Laikrakstam „Latvietis“