Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Gustavs Klucis – padomju ideoloģijas kalpībā

Laikraksts Latvietis Nr. 329, 2014. g. 1. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ieeja izstāžu zālē. FOTO Māris Brancis.

Pie Gustava Kluča portreta (no labās) dēls Edvards Kulagins un mazdēls Aleksandrs Kulagins. FOTO Māris Brancis.

Valentīnas Kulaginas portrets un Pašportrets. 1935. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. Telpiska konstrukcija. 1920-21. Vjačeslava Koļejčuka rekonstrukcija. 2014. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Stenda projekts Padomju mākslas izstādei Briselē. 1928. FOTO Māris Brancis.

No 22. augusta līdz 26. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls skatāma izstāde Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija, kas ir viens no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas lielākajiem notikumiem.

Gustavu Kluci (1895-1938) pazīst visā pasaulē: viņa darbi atrodami un nepārtraukti aplūkojami pašu prestižāko muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās Eiropā un Amerikā, piemēram, Metropolitēnā un MOMĀ Ņujorkā, par viņu kā par vienu no krievu avangarda spožākajām zvaigznēm tiek izdoti neskaitāmi pētījumi. Diemžēl maz kurš zina, ka viņš ir latvietis.

Nozīmīgākā G. Kluča radošā mantojuma daļa glabājas Rīgā, ko savulaik gan iegādājās muzejam, gan uzdāvināja mākslinieka atraitne Valentīna Kulagina (pāri par 350 stājdarbu). Vēl jāpiemin arī tas, ka uz izstādi atceļojuši darbi no kolekcionāra Georga Kostaka (George Costakis) kolekcijas, kā arī no Maskavas un Spānijas. Tādējādi līdz ar patapinātajiem eksponātiem no Latvijas privātkolekcijām šovasar Rīgā tika atklāta pasaulē lielākā šī avangarda celmlauža darbu skate, kā ar pilnām tiesībām preses konferencē teica Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.

Izstāde ir izcili iekārtota (mākslinieks Miks Mitrēvics), izmantojot G. Kluča radītos konstruktīvos elementus. To veido astoņas nodaļas, kas atklāj viņa radošās darbības tēmas, interešu loku un galvenos periodus.

Dzīvei Latvijā izstādē nav bijis iespējams uzmanību veltīt – nav materiālu. Kā zināms, ka G. Klucis nāca pasaulē Valmieras apriņķa Koņu pagastā septiņu bērnu ģimenē. Gustavam desmit gadu vecumā aiziet bojā tēvs, līdz ar to sākas viņa darba gaitas vasarās. Jauneklis kāro pievērsties mākslai un mācīties, taču jāiestājas Valmieras skolotāju seminārā. Taču jau pēc gada viņš kļūst Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēknis, ko vada Vilhelms Purvītis. Sākoties I Pasaules karam, viņu iesauc armijā, un viņš dien Petrogradā. Brīvajā laikā apmeklē Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolu. Pēc boļševiku apvērsuma G. Klucis pievienojas latviešu strēlniekiem. Kad 1918. gada pavasarī tiek nodibināta 9. latviešu strēlnieku pulka mākslas studija, arī viņš ir studistu vidū. Tuvojoties rudenim, viņš iestājas Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolas Glezniecības nodaļā. Pienāk 1919. gads, sākas eksperimentu laiks.

Izstādes pirmā sadaļa veltīta laikam, kad veidojas viņa īpašā mākslas valoda. Vispirms viņš strauji iziet cauri visiem modernisma virzieniem, sākot no sezanisma līdz kubismam, futūrismam un supremātismam. Ļoti ātri viņš pievēršas fotomontāžai, bet tikai kā faktūras elementam. Viņš raksta: „... foto pirmo reizi bija izmantots kā faktūras un tēlainības elements un samontēts, balstoties uz dažādu mērogu apvienojuma principa, iznīcinot mūžsenos attēlojuma, perspektīvas un proporciju kanonus.“

Nākošais periods attiecas uz 1920.-1922. gadu, kad konstruktīvisms kļūst par jaunu telpas veidošanas principu. G. Klucis zīmē plaknē sarežģītas telpiskas konstrukcijas, ko vēlāk pārnes dažādos materiālos. Šie viņa iztēlē skatītie un zīmējumā fiksētie būvējumi pieredz pielietojumu: konstruktīvisma iedvesmots, viņš uzbūvē 4. Kominternes kongresa izstādei tribīni un radio oratoru. Tā iezīmējas G. Kluča mākslinieka attiecības ar varu – viņš kļūst sabiedrības [varas] pasūtījuma izpildītājs, ideoloģijas atbalstītājs.

Pēc tam pienāk brīdis, kad beidzas spēlēšanās ar konstrukcijām. Mākslai, kā tiek sludināts, jāatspoguļo pati dzīve, un tai jābūt saprotamām neizglītotām proletariāta masām, mākslai ir jākalpo ideoloģijai. Te visnoderīgākā ir fotomontāža. Un G. Klucis iedziļinās formālos un kompozicionālos uzdevumos, kā atrast visiedarbīgāko formu. Tie saistījās ar masu aģitāciju: „Manā priekšā bija uzdevums pārvērst plakātu, grāmatu ilustrāciju, atklātni par partijas lozungu izplatītāju masās.“ Viņš akcentē Ļeņinu kā vadoni, kļūdams par vienu no šīs ikonas radītājiem, kura tēlam jāataino komunistu ideju izplatība un lielais spēks, nenovēršamība un pasaules mērogs.

1928. gadā G. Klucis un kolēģi dibina avangarda mākslinieku apvienību (oficiāli – mākslinieciskā darba asociāciju) Oktobris un ir fotomontāžas sekcijas vadītājs. Mākslinieks rada daudzu grāmatu un žurnālu vākus, izmantojot fotomontāžu. Fotouzņēmumu „fiksācija un dokumentalitāte piešķir fotouzņēmumam tādu iedarbes spēku, kādu grafiskais attēlojums nekad nevar sasniegt,“ uzsver mākslinieks. Visā pasaulē ir populāras G. Kluča atklātnes spartakiādei Maskavā 1928. gadā. Šis laiks ir arīdzan G. Kluča popularitātes zenīta periods, kad tiek iespiesti viņa politiskie plakāti un kad viņš vēl var aizstāvēt savas pozīcijas pieaugošajā ideoloģiskā spiediena laikā.

Īpaša sadaļa ir atvēlēta viņa pedagoģiskajai un dizainera darbībai mākslas augstskolā VHUTEMAS. Viņš pēta un māca studentiem krāsu un faktūru nozīmi, apģērbu un interjera dizainu, viņš strādā pie izstāžu telpu modernas iekārtošanas, to iekārtu ražošanu. Rīgas izstādē pat eksponēti viņa izstāžu iekārtu rekonstrukcijas.

1927.-1932. gads iezīmējas ar pirmo piecgadi, ar tā saucamo sociālistisko rekonstrukciju. Tas nozīmē jebkuras dzīves, ekonomikas, kultūras un politiskās dzīves sfēras pakļaušanu plāna izpildei. G. Klucim tas paver plašas iespējas strādāt fotomontāžas plakātā, kam jāuzmundrina laiskie, jāpievērš ikviena cilvēka uzmanība uz sociālistisko uzdevumu izpildi, jāparāda, cik liela politiska nozīme ir plāna izpildei, jāatklāj „sociālisma uzvaras gājiens“. Tādējādi ekonomiskie ievirzītie plakāti pārtop par komunistiskās ideoloģijas spēcīgu ieroci. 1930. gadu vidus iezīmējas ar fotomontāžas izmantošanu monumentālās propagandas projektos. Ļeņina, Staļina, Marksa un Engelsa sejas un stāvi redzami gigantiskos izmēros pilsētas ielās un laukumos daudzstāvu ēku lielumā. Tas ir Staļina glorifikācijas laiks.

Bet tad jau pienāk 1936.-1938. gads, kad G. Kluci atbīda malā no nozīmīgiem valsts un partijas pasūtījumiem. Tas bija par iemeslu tam, ka mākslinieks ciešāk iesaistās Krievijas latviešu sabiedrībā un latviešu kultūras un izglītības biedrības Prometejs darbībā. Viņu sūta komandējumā uz Krieviju un Ukrainu, kur koncentrējušies latvieši, portretēt stahanoviešus. Pēc tam viņš saņem uzdevumu izveidot etnogrāfisko paraugu albumu. Tad nu G. Klucis zīmē latviešu rakstus, glezno ainavas un tuvinieku portretus, arī sevi un sievu Valentīnu Kulaginu. 1938. gada 4. janvārī viņš uztaisa savu pēdējo akvareli. 17. janvārī viņu apcietina un apsūdz piederībā fašistiskai latviešu nacionālistiskai organizācijai un dalībā teroristiskā bruņotā grupā. 26. februārī Gustavu Kluci nošauj.

No šodienas viedokļa raugoties, viņa daiļrade ir pretrunīga. No vienas puses, viņš pasaulei ir atklājis vēl neietus ceļus mākslas valodas bagātināšanā, radot fotomontāžu kā 20. gadsimta rūpniecības laikmeta elpas vizuālu iespēju. Taču, no otras puses, pakļāva savu radošo potenciālu varas – kompartijas ideoloģijai, idealizējot sociālisma progresīvo nozīmi un pats kļūstot par savu ilūziju upuri.

Diemžēl Gustava Kluča traģiku izstāde neatklāj. Mūsu priekšā ir viss viņa daiļrades ceļš, viņa triumfa gājiens. Daudzie portreti, ainavas un latviešu rakstu zīmējumi nepasaka tieši un strikti, tikpat strikti kā visa izstāde, ka vara, kuras kalpībā bija, kurai dziedāja slavas dziesmas un bija vizuālais un ideoloģiskais rupors, viņu iznīcināja. Pat nav piezīmes pie pēdējā liriskā akvareļa, ka tas bija G. Kluča pēdējais darbs. Izstāde tikai konstatē faktu: lūk, cik daudz un interesanti strādājis. Tas, ka viņa radošā darbība ir visas pasaules uzmanības centrā un ka tā uzskata G. Kluci par vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta māksliniekiem, ir visiem zināms, tā ir medaļas viena – spožā puse, bet melnā atstāta novārtā. Par to uzzinām tikai no ilustrācijām un faktiem bagātā kataloga (izstādes kuratore un kataloga sastādītāja Iveta Derkusova), no dzīves hronikas. Vai tas nav par maz? Īpaši par to jādomā mūsdienu notikumu kontekstā, no kā izstāde pilnībā norobežojas. Gustava Kluča dzīve un daiļrade mūs māca, ka nedrīkstam ignorēt politiskos pavērsienus vēsturē. Ļoti iespējams, ka varam secināt, ka māksla, kas kalpo politikai, rok sev bedri, kur pašai iekrist.

Un tomēr – izstāde Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija ir vērienīga. Visai iespējams, ka daudzi izstādes apmeklētāji pirmo reizi īsti apjautīs, cik izcils ir bijis mūsu tautietis, kuru pasaule pazīst kā krievu konstruktīvisma nepārspētu mākslinieku. Iekārtojums izceļas ar estētisku noformējumu, ar konstruktīvi sakārtotu daiļrades atklāsmi. Izstāde paceļ Latvijas Nacionālā mākslas muzeju ekspozīciju kultūru uz ļoti augsta līmeņa, kādu droši vien būs grūti sasniegt, kad Rīga vairs nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta un finansiālie līdzekļi vairs nebūs tik bagātīgi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka izstādes atklāšanā piedalījās Gustava Kluča dēls Edvards Kulagins un mazdēls Aleksandrs Kulagins.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com