Kam man vajadzīga Latvijas pase?

Palielināt / Enlarge

Valdis Tomanis un Gunta Rudzīte. FOTO Imants Kronītis.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā, kad es vēl nemājoju pat savu vecāku fantāzijā, mani aplaupīja. Manā zemē iebruka naidnieks un atņēma man no tēvu tēviem mantotās tiesības uz Latvijas pavalstniecību. Kad sākās trimdas gadi, un Latvijas garā, tumšā, murgainā nakts, par nolaupītā atgūšanu nebija ko sapņot. Kļuvām visi par Austrālijas pilsoņiem, un bijām laimīgi, ka mūs pieņēma brīva, progresīva, laipna valsts, kurā latvieši varēja savos bērnos ieaudzināt dzimtenes mīlestību un kultūru bez ierobežojumiem. Mums taču te ir labi; kāpēc vajadzīga Latvijas pase un dubultpilsonība?

Sauc asinsbalss. Ja kaķu mammai bērni atskrien kūti, tie tomēr ir kaķēni, ne teliņi. Mana paaudze ir par jaunu, lai savu dzimteni atcerētos, bet par vecu, lai no tās simtprocentīgi atteiktos. Esam audzināti latviskā garā un tāpat esam audzinājuši arī savus bērnus. Apzināmies, ka mums kaut kas vērtīgs ir atņemts un gribam to atgūt. Gribam, lai brīva, neatkarīga Latvijas valsts mūs atzīst par sev piederīgiem, jo visus garos gadus esam bijuši uzticīgi domai, ka Latvija kādreiz būs brīva.

Sen lolotā brīvība ir atgūta, un pēc ilgiem gadiem Latvijas pase ir beidzot rokā – nolaupītais atgūts. Ko tas īsti nozīmē?

Pavalstniecība ir privilēģija, pagodinājums, kas uzliek arī pienākumu. Pavalstniecība nenozīmē tikai iespēju iebraukt Latvijā bez vīzas un strādāt Eiropas Savienības zemēs; pilsonim ir pienākums arī veidot savu valsti un atbalstīt tos, kas veicina zemes un tautas labklājību un augšupeju. Mūsu lielais austrumu kaimiņš vēl nav beidzis laizīties ap mums, un nesenie bēdīgie notikumi Ukrainā sāpīgi atgādina mūsu pašu likteni četrdesmito gadu vidū. Šoreiz ne ar ieročiem un varmācību, bet ar viltu un meliem lielais lācis cenšas ieslīdēt mūsu zemē. Tādēļ nedrīkstam pieļaut, ka 4. oktobrī 12. Saeimā ievēl latviešiem un Latvijai naidīgus elementus – visiem patriotiski domājošiem pilsoņiem jāiet balsot, un ne tikai šeit, ārzemēs, bet arī Latvijā.

Latvijā balsošana nav obligāta, un daudziem ir uzskats, ka nav vērts pūlēties. Taču katra balss ir svarīga, nozīmīga. Mūsu pienākums ir ne tikvien pašiem balsot, bet skubināt arī savus radus un draugus Latvijā to darīt. Lai tie balso par latviski noskaņotiem kandidātiem, kas sargās mūsu valodu, mūsu zemi, mūsu tautu. Naidīgo elementu kandidātiem ir viena liela priekšrocība; viņiem ir tikai viena partija, un viņi ir vienoti. Latviešiem ir daudzas partijas, un šī šķelšanās ir mūsu lielā vājība. Nav nozīmes dot savu balsi par partiju, kurai nav ne mazākās cerības tikt Saeimā. Nepadosimies apātijai un darīsim gudru izvēli – 4. oktobrī iesim balsot par latviešu tautai un zemei labvēlīgu valdību!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“