Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ludmillas Meilertes gleznu izstāde

Viņas mākslinieciskās tieksmes bija neapturamas

Laikraksts Latvietis Nr. 328, 2014. g. 25. sept.
Miervaldis Balodis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kāstlemainē (Castlemaine), Viktorijā no 2014. g. 6. septembra līdz 26. oktobrim.

Saīsināts Dr. Paula Nortama (Paul Northam), Latrobes universitātes, Bendigo, tēlotājas mākslu direktora atklāšanas runas atreferējums.

Sērs Viljams Dargijs (Sir William Dargie) 1987. g. rakstīja: „Mana vēlme ir, lai Meilertes darbi iegūtu plašāku atzinību. Tas arī notiks, vēl ir daudz laika to pārvērtēšanai.“

To pašu apliecina Stīvens Mīds (Stephen F. Mead), ka Ludmillas Meilertes gleznotājas talants nav pietiekami novērtēts un ka viņa ir pārāka par iepriekšējiem vērtējumiem.

Pārvērtējot izstādītos 50 darbus, atradīsim viņas vietu Austrālijas 20. gs. mākslā. Kaut lielākā uzmanība pievērsta Meilertes puķu gleznojumiem, manuprāt, viņas ainavas izpelnās vislielāko ievērību.

Ludmilla Meilerte, dzimusi 1908. g. 29. februārī kā 11. no 12 bērniem. Pēc skolotāju institūta beigšanas, viņa strādāja kā bibliotekāre. Meilerte iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, to pabeidzot 1940. gadā.

Akadēmijas rektora, prof. Vilhelma Purvīša ietekmē, viņa pievērsās franču impresionismam. Savos ainavu gleznojumos, Meilerte izvēlējās izteiktu kolorītu. Šī pieeja izpaudās tiešumā, gandrīz vai nepacietībā, kas piešķīra viņas darbiem sparu un izteiksmi.

1930. – 1940. gados Meilerte ceļoja un mācījās Grieķijā, Turcijā, Rumānijā, Zviedrijā, Lietuvā, Itālijā, Francijā un Vācijā, kur arī piedalījās grupu izstādēs.

Pēc Otrā pasaules kara un Padomju Savienības okupācijas, viņa, kopā ar vīru Otto devās bēgļu gaitās un apmetās Vācijā pārvietoto personu nometnē, Štutgartē, amerikāņu okupācijas joslā.

Valentīns Šloss viņas 1987. g. biogrāfijā piezīmēja, ka ne tikvien latvieši, bet arī vācieši bijuši pārsteigti, ka viņa Štutgartē, ļoti ierobežotos apstākļos, sarīkojusi savu pirmo izstādi.

Līdzīgi citiem Otrā pasaules kara bēgļiem, arī Ludmilla un Otto meklēja labākus dzīves apstākļus un ieradās Austrālijā 1948. g. 19. februārī.

Austrālijas modernie gleznotāji bija pievērsušies ekspresionismam. Meilertes Eiropas skola un krāšņais kolorīts iekļāvās Austrālijas modernisma periodā.

1984. g. augustā viņu aicināja iesniegt trīs darbus vienā no visievērojamākajām izstādēm 1940. gadu beigās: gadskārtējo Sidnejas mākslinieku izstādi. Šo izstādi atklāja Darils Linsijs (Daryl Lindsay), Viktorijas Nacionālā mākslas muzeja direktors, nostādīdams Meilerti kā līdzīgu Raselam Draisdeilam (Russel Drysdale), Loidam Rīsam (Lloyd Reese), Džošuam Smitam (Joshua Smith), Donaldam Frendam (Donald Friend), Viljamam Dobelam (William Dobell), Margaretai Prestonai (Margaret Preston), Gracei Kosingtonai Smitei (Grace Cossington Smith), Džordžam Bellam (George Bell) un Margaretai Olijai (Margaret Olley).

1948. un 1949. g. Meilerti uzaicināja Melburnas izstādēs, kurās viņa piedalījās ar lieliskiem panākumiem.

Divos pirmajos gados Austrālijā Meilertes gleznas iegādājās Viktorijas Nacionālais mākslas muzejs, Hobartas Mākslas muzejs un Rietumaustrālijas Mākslas muzejs.

Alana Makkuloka (Alan McCulloch) kritika par viņas 1951. g. izstādi bija ļoti pozitīva un ierosinoša.

1950. g. no 800 pieteikumiem Melerti izraudzīja kā kandidāti gadskārtējai Dunlopa godalgai (Dunlop Art Prize). Neraugoties uz to, ka viņa palika ceturtajā vietā, tas ierindoja Meilerti Austrālijas gleznotāju virsotnē. Viņa iekļuva šīs godalgas kandidātos arī 1951., 1952., 1953. un 1954. g. Ludmilla bija arī ļoti aktīva Viktorijas Mākslinieku apvienībā.

Meilerte pārtrauca savu darbību 1980. g. un 1997 .g. aizgāja mūžības ceļos.

Šo izstādi raksturo tās tematiskais iekārtojums, sākot ar ainavu un upju gleznojumiem. Nākamajā telpā ir pasteļi un figurālas kompozīcijas, ieskaitot pašportretu. Ieeju grezno puķu gleznojumi un Natālijas Neiburgas portrets Līgava“.

Ievadvārdos pieminēta gleznotājas pieeja un tehnika. Pilsētu ainavas tvertas ļoti ātri, nereti pat dažu stundu laikā, un līdz ar to ainava attēlota ļoti dinamiski.

Melburnas ostas rajons ir vistuvākais viņas abstrakcijām, un interesanti salīdzināt viņas 1940. un 1950. gadu darbus ar 1970. gados radītajiem.

Dr. Nortams pieskaras trim krāsām Meilertes darbos – melnai, zelta un baltai. Melburnas modernistu gleznotājs Arnolds Šore (Arnold Shore) kritizējis Meilerti par melnajām krāsām, un Meilerte šo kritiku pilnīgi ignorējusi.

Profesora Purvīša (kuru nereti sauca par profesoru Balto) ietekmē Meilerte savās gleznās bagātīgi izmanto balto krāsu.

Zelts. Dr. Džuliete Pērs (Juliette Peers) norāda, ka Meilerte papildina spēcīgo kolorītu ar gaiši zaļo un pretējo rozā, un, lai papildinātu Austrālijas ainavas, saskaņā ar viņas pašas izteikto, ka Austrālijā viss ir zelts, zelts un zelts, un citādi to grūti attēlot.

Meilerte norāda, ka viņas glezniecību ietekmējuši ne tikvien franču impresionisti, bet arī Arturs Boids (Arthur Boyd) un Rasels Draisdeils (Russel Drysdale).

Viņas mākslinieciskās tieksmes bija neapturamas. Viņa gleznoja uz papes, ziepju pulvera kastēm, ko tik vien varēja atrast. Meilerte bija ievērojama sieviete un māksliniece ar krietnu pienesumu Austrālijas 20. gs. glezniecībai.

Natālijas Neiburgas ierosmē, atklāšanas runu pārtulkojis un saīsinājis

Miervaldis Balodis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com