Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Augusts Annuss. No Baznīcas. Bez datējuma. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Apgleznotais nams Harmonijas ielā 1. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Leonīds Āriņš. Kandava. 1950. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ansis Artums. Ceraukstes ainava. 1966. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Atklāšana Tukuma novada domē. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Referē Eleonora Šturma. FOTO Māris Brancis.

Pirmo reizi Tukumā no 12. līdz 14. septembrim notika Kurzemes Dzejas un Mākslas dienas Vārti uz Kurzemi.

Kā jūtams, tad ierastie, no pagājušiem laikiem nākušie svētki kā Mākslas dienas, Dzejas dienas un droši vien arī citi šādi kultūras dzīves notikumi pēdējā laikā iegūst jaunas formas. Piemēram, Mākslas dienas, ko okupācijas gados tik plaši un vērienīgi atzīmēja, Latvijā šogad pagāja tikpat kā nepamanītas. Tās gan rīkoja, taču nekļuva par valsts mēroga notikumu. Tās dažviet notika, taču bijušās rezonanses, bijušā spēka nebija: katrs, tā sakot, vārījās savā sulā.

Jelgavā, piemēram, meklē jaunas iespējas Dzejas dienām. Lūk, 12. septembrī Jelgavas Zinātniskā bibliotēka pēdējos gados ierasto Dzejas dienu vietu gājēju ielā pie bistro Silva paplašināja teritoriāli. Šogad tās noritēja ar nosaukumu Pa Mītavas tiltu uz dzejas debesīm. Vispirms pie Mītavas tilta, kur tagad gar Driksas krastu klīst Kārļa Īles darinātais mūžīgais Jelgavas students, dzeju dažādās pasaules valodās lasīja ārzemju studenti no tuvākām un tālākām valstīm, kuri mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Daudzi jelgavnieki droši vien pirmo reizi dzirdēja, kā skan dzeja vācu, angļu, franču, kataloniešu, čehu, poļu, slovāku, igauņu un pat taizemiešu valodā. Bērnu dzeju Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi skandēja bērnu rotaļu laukumā pie universālveikala Kanclera nams, kur uzstājās arī dziedoši bērni un kur tika sarīkotas bērnu radošās darbnīcas. Bet pilsētnieku iecienītajā Silvā, klātesot apbrīnojami kuplam klausītāju pulkam, uzstājās dzejnieki Anna Auziņa, jelgavnieks Eduards Aivars jeb Aivars Eipurs un Uldis Bērziņš, muzicējot Kārlim Kazakam. Parasti Dzeja dienās Jelgavā lasa ne tikai dzeju, bet skan mūzika, tiek aicināti dejotāji, un tie kļūst par savdabīgiem kultūras svētkiem.

Kā liekas, jaunu formu atraduši arī tukumnieki, kuri pirmo reizi rīkoja Kurzemes Dzejas un Mākslas dienas Vārti uz Kurzemi. 12. septembrī te dažādās vietās notika Dzejas dienai veltīti pasākumi, bet pie mājas, kur kādreiz dzīvoja un strādāja gleznotājs Kārlis Neilis, pēc tam – Ansis Artums, bet tagad pārmantojis Alberts Pauliņš, atklāja piemiņas plāksni.

Sestdienā, 13. septembrī, Tukumā saradās gan mākslinieki, gan dzejnieki no Kurzemes pilsētām Liepājas, Ventspils, Saldus, Kuldīgas un Talsiem, lai kopā ar tukumniekiem piedalītos dzejas meistardarbnīcā, ko vadīja Aivars Eipurs, atvērtu un apskatītu vairākas izstādes, piedalītos konferencē, skatītos videofilmas, noklausītos koklētājas Laimas Jansones un viņas kolēģu koncertā un, protams, lasītu un klausītos dzeju.

Sevišķi mani ieinteresēja konference ar visai sarežģītu un daudzsološu nosaukumu Mākslas nozīme sabiedrībā sociāli ekonomiskajos procesos Kurzemē. 2011-2014. Laika robežas gan netika ievērotas un krietni vien paplašinātas. Pēc Signes Baumanes filmas Sieviete noskatīšanās Inese Kundziņa iepazīstināja ar savu pētījumu par otētajām pūra lādēm Kurzemē.

Faktiem bagāts bija Kristiānas Ābeles referāts par pirmajām mākslas izstādēm Kurzemes mazpilsētās pirms simt gadiem. Šī tēma Latvijas mākslas vēsturē praktiski nav pētīta. Tikai tagad, kad tiek gatavots jauns latviešu mākslas izdevums, tam pievērsusies Johana Valtera dzīves un daiļrades rūpīgā izsekotāja. Kā runātāja atzīmēja, pirms Pirmā pasaules kara, ja neskaitām Liepāju un Jelgavu, ārpus Rīgas citviet mākslas izstādes nenotika. 20. gadsimta sākumā vairākas vācu mākslas biedrības iecerēja ar glezniecību un grafiku iepazīstināt Kurzemes mazpilsētas. Pirmā šāda izstāde notika Tukumā 1905. gadā, kurai gan šajā pilsētā nebija turpinājuma – izstādes rīkotāji cieta finansiālus zaudējumus. Arī Ventspilī bija tāpat. Tikai Kuldīgā līdz karam šādas izstādes varēja atkārtoties vairākkārt.

Starp pārējiem stāstījumiem konferencē jāizceļ Eleonoras Šturmas ļoti pamatīgais vēstījums par kurzemnieku no Liepājas puses gleznotāju Laimonu Eglīti (viņa tikai dienu iepriekš bija ieradusies no Ņujorkas). Ja arī agrāk šī mākslinieka vārdu daudzi nezināja, tad tagad ieguva detalizētu pārskatu par viņa daiļrades veidošanos.

Šo Dzejas un Mākslas dienu laikā Tukumā vairākās vietās bija sarīkotas izstādes, piemēram, Tukuma dzelzceļa stacijā. Arī novada domes telpas pirmo reizi piedzīvoja mākslas ienākšanu. Te bija sakopotas gleznas, fotogrāfijas, stikla un keramikas darbi, kuru autori ir visu Kurzemes novadā 32 dzīvojošie mākslinieki. Te varēja iepazīties ar Gunas Millersones (Talsi), Alda Kļaviņa (Liepāja), Alberta Pauliņa (Tukums) un citu pēdējo gadu veikumu. Kuldīdznieki īpaši šai izstādei no koka latiņam radīja objektu Jauna sezona, kas pakārts ēkas vestibilā ar virsgaismu, kas iziet cauri visiem trim stāviem, un kas bija izstādes centrs un apvienotājs.

Savukārt galerija Durvis iepazīstināja ar Pastariņa prēmijas laureātu devumu bērnu grāmatu ilustrācijā. Te minami Margarita Stāraste, Gunārs Krollis, Ilze Ramane un citi.

Savukārt Tukuma mākslas muzejā bija skatāma izstāde Kurzemes māksla. Ar jēdzienu Kurzemes māksla droši vien sastopamies pirmo reizi. Nevar jau runāt par kaut ko īpatnēju Kurzemes glezniecībai. Acīmredzami ar šo jēdzienu apvienojam visus tos māksliniekus, kuri nākuši no Kurzemes un kuri šajā novadā dzīvojuši. Tā rīkojušies izstādes rīkotāji, savākdami no Kurzemes muzejiem šo nu jau mirušo gleznotāju darbus. Vecākā glezna pieder saldeniekam Janim Rozentālam. Nozīmīgas pēdas latviešu mākslā atstājuši tukumnieki Ansis Artums, Leonīds Āriņš un Kārlis Neilis, liepājnieks Augusts Annuss, ventspilnieks Jānis Tidemanis, grobiņietis Roberts Stārosts, talsenieks Jēkabs Spriņģis. Taču novada mākslas dzīvē noteikta loma ir arī Jānim Sudmalim, Jānim Lejniekam un Žanim Sūniņam, kuru darbi ne vienmēr sasniedza galvaspilsētas kultūras dzīvi.

Pastaigājot pa Tukumu, šur un tur ieraudzīju pa gleznai skvēros un uz pamestu māju sienām. Kāda veclaicīga māja Harmonijas ielā lepojas ar greznu ārsienu gleznojumu, kas ienes ļoti priecīgas intonācijas pilsētvidē.

Jelgavnieki un tukumnieki meklē jaunus ceļus Dzejas dienu svinēšanai. „Pastāvēs, kas pārvērtīsies“, saka Rainis. Dzejas un citām šādām dienām jādarina jauns trauks – vecā ielejot, svaigais ūdens sasmaks. Jelgavnieki meklē savu risinājumu, bet tukumnieki, var domāt, atraduši savu veidu, savu formu. Vai tā būs īstā, rādīs laiks. Nākamgad Dzejas un Mākslas dienas apņēmušies rīkot Saldus. Tad nu pagaidīsim un pārliecināsimies, vai jaunā forma un saturs dzīvos tālāk.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“