Uldis Siliņš stāsta par interesantiem cilvēkiem

Trīspadsmitais turpinājums stāstam par Donaldu Deiju (Donald Day) un viņa grāmatu „Uz priekšu, kristīgie zaldāti“ („Onward Christian Soldiers“). Sākums LL 84, 85, 86, 88, 90, 92, 93, 94, 95, 96, 98, 99, 100.

1924. gadā Tallinā notiek Padomju Savienības aranžēta komunistu sacelšanās. Kā Deijs saka, tas ir bijis otrais pučs, kam viņš bijis aculiecinieks. Pirmos 6 neatkarības gadus Igaunijas valdība piekopa ļoti liberālu politiku un pasludina komunistu partiju par nelegālu organizāciju tikai 1924. gadā. Pāri par 100 partijnieki tiek arestēti un 11. novembrī nonāk tiesas priekšā. Deijs, kas ieradies speciāli no Rīgas, lai sniegtu reportāžu par tiesas sēdes gaitu, nosauc apcietināto izturēšanos par augstprātīgu. Sevišķi viens no apcietinātiem nepārtraukti traucējis kara tiesas gaitu un par savām pūlēm nošauts. Tas nomierinājis pārējos, ko notiesā par konspirāciju un vardarbīgu mēģinājumu gāzt valdību.

Deijs telegrāfē Tribūnei, ka viņš atrod politisko situāciju par draudošu, un ka viņš ir nodomājis uz laiku palikt Igaunijā. Šis ziņojums no Tribūnes Parīzes biroja sasniedz Jaunākās Ziņas, kas publicē dzēlīgu uzbrukumu par tendenciozu ziņu sniegšanu un aicina valdību Deiju deportēt.

[Aicinājums droši vien bija par iemeslu vienam otram sasarkušam ģīmim, jo trīs dienas vēlāk Igaunija piedzīvo komunistu puču].

13. novembra vakarā Deijs ar draugu un savām laulātām draudzenēm vakariņo Linden restorānā. Pie blakus galdiņa sēž pulciņš igauņu virsnieku.

Plkst. 5.00 no rīta Deiju uzmodina hoteļa porters un mudina celties, jo pilsētā esot izcēlusies revolūcija. Dzirdams šāvienu troksnis. Deijs ātri apģērbjas, apsien ap piedurkni baltu kabatslakatiņu, iebāž kabatā pistoli un dodas uz telegrāfa biroju. Pa ceļam viņš satiek igauņu virsniekus, kas vakar vakariņojuši restorānā, un ģen. Poderu. Deijs vienam no viņiem aizdod savu pistoli.

Pirmais telegrāfa birojā ieiet ģen. Poders. Pirmajā kāpņu telpā pa kreisi no viņiem stāv bruņots komunists. Viņš tūlīt pavērš šauteni pret ģenerāli, kas nošauj sargu bez tēmēšanas pār kreiso plecu. Birojā viņi atrod vēl piecus pučistus, kas visi tiek nošauti. Divi no viņiem telegrafējuši Krievijai un prasījuši pēc palīgspēkiem.

No telegrāfa biroja viņi dodas uz dzelzceļa staciju, kam tai pašā laikā uzbrūk igauņu kadeti ar durkļiem. Daļa pučistu tiek nogalināti, citi saņemti gūstā. Šie paši pučisti, skaitā ap 50, pēc stacijas okupācijas zvanījuši transporta ministram, ka noticis nopietns satiksmes negadījums. Kad ministrs pie stacijas izkāpis no automašīnas, viņš uz vietas nošauts.

Kadeti pārsteiguši pučistus mirklī, kad viņi gatavojušies nošaut grupu no rīta vilciena izkāpušos igauņu virsniekus. Virsniekiem likts izģērbties, jo pučistiem vajadzējis viņu uniformas.

Komunisti arī ieņem lidlauku un ielaužas prezidenta mītnē, bet uzbrukums prezidentam Akselam neizdodas.

Un tā Padomju Savienības plānotā un vadītā sacelšanās bija izgāzusies, neskatoties uz vairākiem simtiem revolucionāru no Krievijas, kas iešmugulēti preču kuģos no Krievijas. Pavisam pučistu nogalināti bijuši kādi 20 karavīri, policisti un civiliedzīvotāji.

Sagūstītajiem nekāda žēlastība nav izrādīta – visi nošauti.

*

Tālāk Deijs stāsta par notikumiem 1939. gadā – uzspiesto bāzu iekārtošanu Baltijā, draudiem no Padomju Savienības puses, kas mums nav nekas jauns. Tā igauņiem sacīts, ka padomju ģenerāļiem nekas nepatiktu labāk par igauņu pretošanos ar ieročiem rokās, kas tad viņiem dotu iemeslu noslaucīt igauņus no zemes virsas.

[Savā laikā Igaunijas armijas komandieris ģen. J. Laidoners, runājot par Zviedrijas atbruņošanās politiku, sacīja, ka Zviedrija var atļauties atbruņoties tikai tāpēc, ka starp zviedriem un krieviem ir t.s. buferzona – Baltijas valstis un Baltijas jūra un mudina Zviedriju vairāk interesēties par Baltijas valstīm, palīdzēt stiprināt baltiešu ekonomijas, lai tās savukārt varētu uzturēt labāk apbruņotas armijas.]

Vēl Deijs min, ka Igaunijā tāpat kā Somijā, Dānijā un Zviedrijā ir bijuši ļoti maz žīdu, un tāpēc šīs valstis deklarējušas, ka viņiem nav t.s. žīdu problēma. Igaunija apgājusies ar saviem žīdiem ļoti labi, un tāpēc Igaunijas vārds bijis ierakstīts Telavivas Zelta grāmatā.

„Divi žīdi lika igauņiem atcerēties savu kļūdu,“ raksta Deijs.

Viens no viņiem ir 25 gadus vecais Hermanis Gudkins, Igaunijas senatora dēls, izglītojies Anglijā, tai laikā artilērijas pulka apakšvirsnieks. Kad sarkanarmija iesoļo Igaunijā viņš ir slimības atvaļinājumā. Nākamā dienā viņš ierodas igauņu armijas uniformā pulka štābā ar sarkanu lentu ap roku un pieprasa, lai no karogmasta tiktu novilkts Igaunijas karogs un virsnieki atdod savus ieročus. Kad Hermaņa prasības tiek noraidītas, viņš pēc brīža atgriežas ar pāris sarkanās armijas tankiem un bruņotiem automobiļiem, arestē virsniekus un pavēl pulka karavīriem neatstāt novietni. Virsnieki gan drīz tiek atbrīvoti un savukārt mēģina Gudkinu arestēt kā dezertieri, kas, protams, neizdodas. Nākamā rītā Gudkins, kopā ar bij. Tērbatas drēbju tirgotāju, žīdu Viktoru Faginu uzkāpj Hermanī (kur atrodas Igaunijas parlaments), novelk Igaunijas karogu un tā vietā paceļ Padomju Savienības karogu.

Pēcpusdienā bars žīdu ar Gudkinu un Faginu priekšgalā, dodas pa Tallinas ielām uz Padomju Savienības vēstniecību, kuras priekšā saplēš Igaunijas karogu. Deijs par šo gadījumu telegrafē Tribūnei, kas to publicē, bet neminot, ka abi varoņi ir žīdi.

„Vai ir kāds brīnums, ka pēc visa tā, kas notika, Igaunijā vairs žīdu nav?“ prasa Deijs.

Vai tiešām Deijs, labi informēts žurnālists, nezināja, kāpēc viņu vairs nav?

Un te nu jāapstājas un jājautā vai kristiešu zaldāts nešauj pāri strīpai. Tikai pāris cilvēku rīcība, lai cik nepatīkama tā arī nebūtu, attaisno tik daudz nevainīgu cilvēku nogalināšanu? Te būs vēl viens Deija citāts:

„Tas, ka žīdi vaino Hitleru par vajāšanām Vācijā ir absurds. Tā nav nekāda vajāšana, tā ir atmaksa par nodarījumiem no saniknotas kristiešu nācijas. Antisemītisms ir dabīgs vēsturisks attīstības posms.“

Mans Dievs, Donald! Uz priekšu kristiešu kareivji? Uz kurieni? Šaut sievietes un bērnus?

Turpmāk vēl