„Dievs, Tava zeme deg!“

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Dievs, Tava zeme deg!“ vāks.

Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs jau daudzus gadus nodarbojas ne tikai ar akadēmisko pētniecību, bet arī velta pūles sniegt pētījumu atzinumus nespeciālistu publikai.

Grāmata Dievs, Tava zeme deg : Latvijas Otrā pasaules kara stāsti sastāv no 33 atsevišķiem stāstiem, katrs, kopā ar attēliem, ap 11 lappušu garumā. Stāsti izvēlēti no jau publicētiem pāri par 100 rakstiem, kuri laika periodā no 1999. līdz 2009. gadam parādījušies laikrakstā Lauku Avīze (Latvijas Avīze) un žurnālā Mājas Viesis. Tie ir pārstrādāti un papildināti ar jaunākiem atzinumiem.

Grāmata ir sakārtota hronoloģiski, katru gadu sākot ar ļoti īsu tā gada notikumu sarakstu, tad gada kalendārs, kuram seko atsevišķi stāsti, katrs ar norādītu datumu. Runājot par kalendāriem, ir interesanti ieskatīties kalendāros, kuri attēloti grāmatas iekšējos vākos. Tie ir katrs tikai daļēji redzams, bet pietiekami, lai konstatētu, ka padomju laika kalendārs (tur atzīmēts kāda mēneša 13. datums kā diena, kad Rīgu atbrīvoja no vācu okupantiem 1944. gadā – tātad 1945. gada oktobra kalendārs) iespiests tipogrāfijā, kas atrodas Brīvības ielā. Atcerēsimies, ka jau 1941. gada 11. augustā vācieši pārdēvēja Rīgas galvenās ielas, un Brīvības iela bija kļuvusi par Ādolfa Hitlera ielu. Acīmredzot, atgriežoties padomju varai, Brīvības iela vismaz uz laiku atgriezās.

Kaut arī sakārtojums ir hronoloģisks, tomēr katrs stāsts ir neatkarīgs, un lasītājs var atvērt grāmatu un no jebkuras nodaļas iegrimt vēstures ainās. Es apzināti lietoju vārdu iegrimt, jo stāsti ir ļoti saistoši, un grūti pārtraukt grāmatas lasīšanu. Samērā īsie stāsti padara dzīvu konkrēto vēstures epizodi.

Šis īso sižetu princips atgādina Zviedrijas latviešu vēsturnieka Ulda Ģērmaņa jau 1950. gados sarakstīto vēstures pamatkursu Latviešu tautas piedzīvojumi. Rakstot par tās tapšanu, Ģērmanis žēlojās, ka: „Lai radītu darbu par latviešu tautas vēsturi trimdas jaunatnei / ko varētu lasīt arī visplašākās aprindas no vecākās paaudzes / ir jāsaskaŗas ar daudz problēmām. Katram saprotams, ka šādas grāmatas valodai jābūt skaidrai un vienkāršai / bet ne vulgārai /, stāstījumam spraigam un interesantam, dispozīcijai samērīgi un pārskatāmi izveidotai, u.t.t. To visu ir viegli formulēt, bet ārkārtīgi grūti īstenot.“ (Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī).

Grāmata Dievs, Tava zeme deg! nav apskatāmā perioda vispārīgais vēstures kurss, bet atspoguļo atsevišķas epizodes; arī tādas, kuras ir bijušas un vēl ir pretrunīgi vērtētas. Ar vēsturnieka godīgumu, Neiburgs veido stāstus pēc zināmiem un pierādītiem faktiem, bet nebaidās atzīt un norādīt uz caurumiem stāstos, dažus, no kuriem tā arī nekad neaizpildīs.

Daži stāsti ir par padomju laikā radītiem mītiem, piemēram, par Padomju Savienības varoni Imantu Sudmali, kura vārdā nosauktas ielas, skolas, kolhozi un pat kuģis, un kuram 1978. gadā tagadējā Jāņa Čakstes laukumā Liepājā atklāja pieminekli (kuru demontēja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas). Padomju propaganda Sudmali cildināja par sarīkoto sprādzienu Doma laukumā, kas esot „mobilizējis masas cīņai pret hitleriskajiem iebrucējiem un to rokaspuišiem, un bija dzirdama arī tālu aiz Latvijas robežām...“ 1944. gada 25. maijā nacistu okupācijas vara viņu un otru sprādziena rīkotāju sodīja ar nāvi, bet drīz pēc kara padomju okupācijas režīms abus pārapbedīja Rīgas Raiņa kapos. Īstais stāsts ir raksturojams kā neizdevies terorisma mēģinājums, kad tai vietā, lai uzspridzinātu Latvijas strādājošo manifestāciju Rīgas Doma laukumā 1943. gada 13. novembrī un traucētu šo protestu pret Sabiedroto konferenci Maskavā, bumba sprāga priekšlaicīgi un nogalināja trīs cilvēkus – arhitektu, strādnieku un skolnieku. Manifestācija notika vēlāk tai pašā dienā, un retais pat zināja par sprādzienu. Īsi pēc šīs nodaļas izlasīšanas man nācās būt Raiņa kapos un pilnīgi nejauši redzēju abu teroristu kapus. Ar savu grezno kapakmeni Sudmalis ir spilgtā kontrastā ar, piemēram, Augustu Kirhenšteinu, kura ļoti pieticīgais kaps arī atrodas Raiņa kapos.

Cits aprakstītais, plaši nezināms notikums ir parakstu vākšanas akcija Latvijā 1941. gada jūlijā un augustā, kur savāca 200 000 parakstus vēstījumam tautiešiem Amerikā, liecinot par represijām Padomju okupācijas gadā, un pateicoties Vācijas armijai par atbrīvošanu. Parakstu sējumi arī sasniedza Latvijas vēstniecību ASV, bet ziņas par to netika izplatītas. Tagad tie ir atgriezušies Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Tad nonākam pie trimdā sāpīgākiem stāstiem – par latviešiem, kas tieši vai netieši apsūdzēti kara noziegumos. Austrālijā pazīstamā Konrāda Kalēja lietā minēts interesants fakts, ka vairāki Kalēja personīgie dokumenti, kas atradās viņa universitātes lietā, no tagadējā Latvijas Valsts vēstures arhīva 1984. gada jūlijā tika aizsūtīti uz Maskavu un nekad neatgriezās atpakaļ. Grāmatā ir aprakstīti dažu organizāciju neatlaidīgie centieni panākt Kalēja tiesāšanu, kaut arī trūka pārliecinošu pierādījumu.

Vēl starp Austrālijā pazīstamiem stāstiem ir Uldis Kurzemnieks un 2002. gada dokumentālā filma un grāmata Laimes nesējs (The Mascot). Kādas latviešu policijas vienības karavīri 1942. gadā esot atraduši krievu puiku pamestā sādžā Austrumu frontē un to pieņēmuši par savu audžudēlu, iedodot vārdu Uldis Kurzemnieks. Viņš ir kādu laiku bijis frontē kopā ar latviešu karavīriem, bet vēlāk viņu savā aizbildniecība paņēmis Jēkabs Dzenis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un pirmais Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolas pārzinis. Kurzemnieks uzaudzis Austrālijā un dibinājis ģimeni. Dēls Marks ir bijis galvenais dzinējs, lai noskaidrotu tēva īsto izcelsmi, un radījis sensacionālu filmu, dokumentējot šo procesu. Kurzemnieks neesot nekāds krievs, bet gan ebrejs. Neiburgs apraksta stāsta līkločus, arī šaubas, ko pašu ebreju organizācijas ir izteikušas par Kurzemnieka izcelsmi.

Visos gadījumos stāsti ir tik interesanti, ka uzreiz rodas papildjautājumi. Tik īsos stāstījumos neizbēgami paliks daudz nepateikts, un būtu vērtīgi, ja katram stāstam būtu norādes uz vietām, kur meklēt papildinformāciju. Es tikai baidos, ka lielākā daļa gadījumos tā nebūs ne tuvu tik sagremojama, ka tieši šajā grāmatā.

Ļoti vērtīgs pielikums ir grāmatas beigās Personu rādītājs 8,5 lappušu garumā.

Mans vienīgais iebildums ir saistīts ar grāmatas apakšvirsrakstu: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Ja pirmais stāsts ir ar datumu 1941. gada 1. jūlijs, un pēdējais stāsts ir ar 1945. gada 8. maiju (kaut arī stāsts turpinās līdz pat 1968. gadam), tad ir skaidrs, ka apskates laika periods nav gan Otrais pasaules karš (kurš ilga no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 2. septembrim), bet drīzāk sakrīt ar tā saukto Lielo Tēvijas karu. Ja arī lielvaras nekaroja Latvijas teritorijā ārpus šiem datumiem (ja neņem vērā Sabiedroto organizēto partizānu iesūtīšanu Latvijas teritorijā), tomēr kara darbība ietekmēja Latvijas tā laika likteni, jo vairs nebija kur meklēt palīgus, lai pretotos mūsu lieliem kaimiņiem.

Un beigās, kā vienmēr par vērtīgām grāmatām latviešu valodā jāpiebilst, ka tās jātulko svešvalodās, lai mūsu stāsti būtu pieejami plašākai publikai.

Mans ieteikums – noteikti iegādāties grāmatu. Tā ir arī vērtīga dāvana lasītājiem visos vecumos – no jauniešiem līdz sirmgalvjiem.

Izdevējs – izdevniecība „Lauku Avīze“ 2014 ISBN: 978-9934-15-004-3

Gunārs Nāgels
Laikraksta „Latvietis“ redaktors