Kristapa Zariņa ceļojuma atskats (1)

Palielināt / Enlarge

Kristaps Zariņš ar īrēto Voksolu Anglijā. FOTO Suzanna Zariņa.

Patreiz sēžu 10 973 m virs zemeslodes, – 43°C, Singapūras lidfirmas A380-800 sudraba putnā ceļā uz Angliju un tad Latviju, kur Vecāķos, 23. jūnijā, svinēsim Jāņus un mūsu 30 gadu laulības gadadienu.

Šī būs pirmā reize Latvijā Jāņu laikā, un kāri gaidu iespēju valkāt ozollapu pītu vaiņagu. Šeit Austrālijā, Engadīnē, kaut gan grezni, kupli un smaržīgi, tie bija pīti no eikaliptu lapām.

Būsim prom no mājām vairāk nekā piecas nedēļas, un mājas drošību, dārzu kopšanu un mūsu vecā suņa Zeka labklājību esam atstājuši drošās rokās. Mana bijušā vidusskolas drauga māsīca Lauis labprātīgi pieskata ceļotāju mājas viņu prombūtnes laikā. Viņa paskaidro, ka tā darot, viņa piedzīvo atvaļinājumu un arī izpalīdz citiem. Pie glāzes vīnu, paskaidrojot viņai, kas būtu darāms un vaktējams, pārrunājam arī mūsu bērnu dienas. Izrādās, ka viņa apmeklēja Engadīnes pamatskolu kopā ar manu vecāko māsu Dagniju. Dīvaini gan! Uzreiz ielejam glāzi Dagnijas piemiņai.

Lauisai lauku mājas Nembakaheds (Nambucca Heads) tuvumā, Jaundienvidvelsas ziemeļos, piekrastē. Tur brīvi ganās viņas daži liellopi, bet viņa reti ir mājās, jo gandrīz pastāvīgi vaktē citu mājas un dzīvniekus. Labi, ka viņai esot izpalīdzīgi kaimiņi. Ar pirmo ošņu Zeks sajūt Lauisas saistību ar dzīvniekiem, un viņa apcirptā astīte purinās tā, ka varētu izmežģīt mugurkaulu! Nu prieks visiem!!

Pirms sēžamies taksī, iepazīstinu Lauisu ar kaimiņiem, novēlam visiem labu veselību un laimi, žēl, bet mūs gaida citur pasaulē. Lūdzu neaizmirstiet aplaistīt bambusniedri un boganviliju! Uz redzēšanos, čau, un esam prom!

Vilciena brauciens no Zelta piekrastes (Gold Coast) uz lidostu Brisbenā liekas ilgāks nekā pavadītā pusotra stunda. Ierodamies lidostā laicīgi, un tā kā esam gandrīz pirmie rindā pie biļešu pārbaudes letes, lietas nokārtojās fiksi. Tagad tikai būs jāgaida nepilnas trīs stundas pirms kāpsim lidmašīnā. Atkal laiks velk smagu ķēdi, bet pārrunājam mūsu gaidas, un drīz jau sauc uz vārtiem.

Mūsu sēdvietas atrodas pašā beidzamajā rindā – 63D un 63E. Būsim beidzamie Singapūrā. Kaimiņš – 63F, Ričards, saka, lai nebēdājamies, jo ja būs avārija, lidmašīnas pakaļgabals, kur mēs sēžam, vienmēr saturas vienā gabalā! Uzreiz jūtamies pie miera.

Lidmašīna ērta un par apkalpošanu nevar sūdzēties. Sulaiņi laipni un izpalīdzīgi. Piespied pogu un tūliņ klāt! Katram pasažierim ekrāns priekšā, un skatāmās vielas bez jēgas. Pats izvēlos džeza mūziku klausīties un lasīt vai rakstīt, bet Suzanna skatās laicīgās filmas. Pa visu ceļa laika viņa noskatās četras filmas! Ja būtu kāda sūdzība, tad diemžēl jāsaka, ka mana pakaļa gan notirpa. Vajadzēja vairākas reizes kāpt pāri kaimiņam, kurš sēdēja blakus pie ejas, lai izvingrotos un atjaunotu asins cirkulāciju tanī smalkjūtīgā vietā. Beidzot 28 stundas pēc mājas atstāšanas Zelta piekrastē, nolaižamies Londonā, un mūsu laulības gadadienas piedzīvojuma ceļojums riktīgi sākas.

Londonas Hītrova lidosta ļoti darbīga, un pie muitas gara rinda ceļotāju. Mēs līkloči lēnam čāpojam dežurantu virzienā. Daži ceļotāji runīgi un uzsāk sarunas. No kurienes jūs? Uz kurieni dodaties? Cik ilgi ceļosiet? Arī stāsta, kur paši bijuši un kur mums Anglijā noteikti jāpiebrauc. Pasakām paldies, visu mēģināsim!

Dežūrtante ieskatās pasē un prasa vai esmu latvietis. Viņa pazīstot kādu citu Zariņu. Atbildu, jā, un ka pēc pāris nedēļām brauksim uz Rīgu svinēt Jāņus un mūsu 30 gadu laulības jubileju. Ar dežurantes svētību un britu nospiedumu pasē dodamies sameklēt auto īres staciju.

Auto īres birojā samaksājam avārijas gadījumā remontu cenas samazināšanas prēmiju, un autoparkā izvēlējāmies Voksolu. Ceru, ka varēšu godīgi darbināt sajūgu tā, lai auto nelec tā kā ķengurs.

Nu jau pulkstenis rāda pēc pieciem vakarā un jāmēro ceļu uz Bātu, kur naktsmājas sarunātas un jau samaksātas. Voksols ripo labi, un kaut gan citi braucēji raujas mums garam it kā mēs stāvam uz vietas, pēc divām stundām esam tuvu Bātai. Diemžēl, iedotā ceļa karte nepietiekama. Rāda, kā nokļūt līdz Bātai, bet nerāda tās pilsētas ielas. Apmaldamies! Laipns picu pievedējs sajūt mūsu apmulsumu, un pa ceļam pievest picu kādam pircējam, paved mūs tieši pie naktsmājām, kur paliksim trīs diennaktis.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl