Māra Branča skatījums

Pastelis Latvijas Nacionālais mākslas muzeja kolekcijā: Katalogs. Sastādītāja un teksta autore Valda Knāviņa. Māksliniece Irēna Ansava. LNMM: Rīga, 2010. 239 lpp.

Jūnija sākumā nāca klajā katalogs Pastelis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Ar to, kā muzejs sola, tas uzsāk savas kolekcijas katalogu izdošanu.

Jautājums ir – kāpēc pastelis ievada šo katalogu izdošanu. Atbilde droši vien slēpjas apstāklī, ka tā iespējams ir mazākā daļa no tā, kas muzejā glabājas. Ar kaut ko jāsāk. Glezniecības un grafikas kolekcijas ir milzīgas. Lai tās aptvertu, nepieciešami daudzi rūpīgas sagatavošanas gadi. Savukārt tēlniecība ir fiziski smaga, lai to nofotografētu, un muzejā, kā zināms, galvenokārt strādā sievietes. Otrs iemesls varētu būt finansiālas dabas. Ja vairāk kā 500 pasteļi iespiesti 239 lappusēs, cik vajadzētu glezniecībai vai grafikai, kuru skaits mērāms tūkstošos? Lai nu kā, bet darbs ir uzsākts un ļoti iespaidīgi.

Kaut arī muzejs ļoti intensīvi pēdējos gados veido izstādes no savas kolekcijas, taču, kā tas redzams arī pasteļu gadījumā, daudzi darbi tā arī paliek krātuvēs, nekad neieraudzījuši dienas gaismu. Tādēļ šis apjomīgais katalogs ļauj lasītājam un mākslas cienītājam redzēt visu vai tikpat kā visu, ko muzejs savācis šajā glezniecības nozarē. Taču, kā lasāms ievadā, arī visu pasteli šis izdevums neuzrāda. Tajā nav iekļauti Jāzepa Grosvalda, Gustava Šķiltera, Aleksandras Beļcovas, Romana Sutas, Borisa Bērziņa un Kurta Fridrihsona memoriālo kolekciju darbi pasteļtehnikā. Te gan jāpiebilst, ka kādu nesaprotamu iemeslu dēļ Aleksandras Beļcovas un Borisa Bērziņa atsevišķi pasteļi tomēr katalogā ir publicēti.

Visi autori kārtoti alfabētiskā secībā, norādot gan darbu radīšanas laiku un tehniku (bieži bez pasteļa izmantota, piemēram, ogle vai zīmulis), gan izmērus un paraksta esamību, atklāts, kad darbs ienācis kolekcijā (bieži arī no kurienes) un kāds darbam ir inventāra numurs, norādes par darba eksponēšanu un reproducēšanu. Izvēlētā sistematizācija ir visneitrālākā, lai izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem. Diemžēl tas sarežģī iegūt priekšstatu, kā radusies un attīstījusies pasteļglezniecība Latvijā vairāk kā simts gadu laikā. Tas lasītājam jāizpēta pašam.

Katrs darbs ir nofotografēts un iespiest krāsās. Tiesa, reprodukcija ir neliela, tomēr mēs varam spriest par pašu pasteli, tā izpildījumu, krāsām, kompozīciju un tamlīdzīgi. Tas ir vislielākais ieguvums, ka katru pasteli varam labi iepazīt un redzēt pat to, kas nekad nav publiskots, piemēram, ļoti daudzie Baskāja Irbītes jeb Voldemāra Irbes darbi vai Fridriha Milta muzejam novēlētie pasteļi.

No redzētā varam secināt, kā pamazām pastelis iekaroja latviešu mākslinieku uzmanību (Janis Rozentāls, Rūdolfs Vilciņš) 19.-20. gs. mijā, kā tas pieņēmās spēkā pagājušā gadsimta 30. gados (Aleksandra Beļcova, Voldemārs Irbe, Eduards Metuzāls), bet vislielāko uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 70.-80.gados (Indulis Landaus, Edvīns Kalnenieks, Rita Valnere, Indulis Zariņš, Felicita Pauļuka, Baiba Vegere u.c.). Negribas gan piekrist teksta autores un kolekcijas apzinātājas Valdas Knāviņas domām, ka „21. gadsimtā interese par pasteļglezniecību nemazinās“. Kaut arī vēl joprojām strādā daļa spožāko pastelistu, tomēr jaunāko paaudžu mākslinieku vidū šī tehnika nav visai populāra. Nav arī vairs liela mēroga pasteļglezniecības izstāžu, kurās varētu redzēt jaunākās tendences. Par pasteļa tālāku attīstību nerūpējas ne muzejs, nedz Latvijas Mākslinieku savienība.

Jāpiezīmē, ka pasteļu kolekcija nav sistemātiski un mērķtiecīgi veidota, izņemot 70. –80. gadus. Gan pirms, gan pēc tam darbi ienākuši visai nevienmērīgi, dažbrīd nejauši – kā dāvinājumi vai iepirkumi no komisijas veikala, kā tas bija padomju laikā.

Izdevumu ievada Valdas Knāviņas ievadteksts, kas apskata pasteļa attīstības vēsturi pasaules mākslā (jāteic gan, ka tikai līdz 20. gs. sākumam) un Latvijā, raksturojot vairāk no kolekcijas viedokļa, bet ne no kopējā latviešu mākslas attīstības redzespunkta, tādi izvairoties no kolekcijas vērtējuma un pilnīgi ignorējot trimdu. Citādāk tas nevar būt, jo kolekcijā ir atsevišķi Fridriha Milta pēckara pasteļi (ne paši labākie) un viens Sigurda Vīdzirkstes darbs. Nobeigumā ir literatūras un izstāžu saraksts, kurās eksponēti pasteļi. Taču jāpiemetina, ka tas ir gaužām nepilnīgs. Nav, piemēram, pieminēta ne Ritas Valneres pasteļglezniecības izstāde O. Vācieša memoriālajā muzejā 2003. gadā, ne Edvīna Kalnenieka jubilejas izstāde Ar kluso dabu Jelgavā pagājušā gada vasarā, izdodot arī katalogu, pat ne viņa darbu izstāde Pitsburgā, ASV, 2008. gadā, kas notika ar Jura Ubāna svētīgo roku.

Un tomēr izdevums ir ļoti plašs un aptverošs, informatīvi bagāts. Latviešu mākslas cienītājiem un jo sevišķi pasteļmākslas entuziastiem katalogs sagādās daudz prieka. Jānovēl, lai Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam pietiek spēka darbu turpināt pie pārējās kolekcijas publiskošanas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“