Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elīna, Aina, Agate un Roberts Muži. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agata Muze. „Rīts“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aina Muze. „Ērkšķrozīte“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elīnas Lūsis-Grīnbergas darbi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Roberts Muzis. „Ainava ar zilajiem ziediem“. 2008. FOTO Māris Brancis.

Vairāk kā mēnesi (kopš 20. augusta) Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatītājus iepriecina Mužu ģimenes darbu izstāde: tēvs – gleznotājs Roberts Muzis, māte – tekstilmāksliniece Aina Muze un viņu meitas – gleznotāja Agata Muze un tekstilmāksliniece Elīna Lūsis-Grīnberga.

Tas, ka bērni iet vecāku pēdās, ir visai bieža parādība. Arī mākslā. Atcerēsimies kaut vai Augusta Annusa, Induļa Zariņa, Edgara Iltnera un daudzu citu dzimtas. Vienīgi allaž rodas jautājums – cik bērni ir talantīgi? Vai viņi ir tikpat spējīgi kā vecāki? Mužu ģimenes gadījumā bērni un vecāki nostājas blakus kā līdzvērtīgas personības.

Ekspozīcija, neraugoties uz to, ka kopā saliktas tik atšķirīgas sfēras kā glezniecība un tekstilijas, ir ļoti kompakta, vienota un, kas vēl svarīgāk, – profesionāli spēcīga. Tas ir saprotams, jo ģimene ar gadiem savas domas un izjūtas saskaņo, pielāgo, kļūstot par vienu veselumu. Bez šaubām, tas nevar notikt vienā dienā. Katram ejams atšķirīgs ceļš, līdz nonāc pie mērķa, pie sevis, pie sava rokraksta, pie sava pasaules redzējuma un atainojuma.

Sevišķi gara šī distance bijusi Robertam Muzim, kam šogad februārī apritēja 70 gadu. Kopš mācību laika Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un pēc tam Mākslas akadēmijā viņa skolotājs bija tik spēcīga personība, kāds bija Indulis Zariņš. Skolotāja un audzēkņa attiecības vienmēr ir ārkārtīgi sarežģītas, un reti kad var pateikt, kur beidzas skolotāja ietekme, kur sākas audzēkņa patstāvības lauks. Roberts Muzis pats atzīst, ka šis periods ir bijis pārāk garš, tomēr nevar neatzīmēt, ka viņam un viņa paaudzei tas bija arī latviešu tonālās glezniecības tradīciju kopšanas laiks, kas tagad vainagojies krāšņiem augļiem.

Atbrīvojusies no meistara ēnas, Roberta Muža glezniecība izgāja melno periodu, kad dominēja figurālās kompozīcijas un melnā krāsa un kad liela vērība veltīta dzīves vērtību izprašanai, atklāšanai. Bija arī baltais laiks, kad, kā pats mākslinieks pasmējās, gleznotas biezpiena bildes – ainavas, kuras šķiet gleznotas biezas miglas stundās, kad visas krāsas saplūst vienā palsā miglas vālā. Šajos darbos valda gaišie toņi, gandrīz vai balti, kam pieskaņojas mazliet brūnīgie, dzeltenie, pelēcīgie notoņi. Tajos būtiskas ir faktūras, kas sāngaismā dod papildus efektus.

Bet nu jau ilgāku laiku Roberts Muzis kļuvis teju vai par minimālistu. Ainavu veido plašas debesis, bet zemes strēle ir šaura, arī detaļas (koki, ēkas) izvēlētas tikai pāris. Var būt cits pretējs variants – audeklu aizņem plats zemes laukums, bet debesis ir niecīgas, un izmantotas tikai dažas krāsas. Vairāk arī nevajag, ja visa uzmanība veltīta ļoti niansētam tonālajam risinājumam. Rodas monumentalitātes iespaids, apvīts ar romantisma oreolu, liecinot par harmonisku pasaules uztveri.

Bija laiks, kad Aina Muze savām rokām auda lielus jo lielus gobelēnus, taču tas jau sen vairs nav taisnība. Beidzoties pasūtījumiem, māksliniece atrada citu iespēju izteikties – tekstilmozaīkas, ko darina ar īpašām šujmašīnām. Mašīnizšūšana dod ļoti plašas iespējas, kombinējot dažādu krāsu un faktūru audumus un izmantojot dažādas tehnikas – rišeljē, broderī, cauro vīli, divvirzienu izvilkumus un citas. Šāda veida tekstilijas lielāko tiesu ir abstraktas kompozīcijas, ar kurām var pateikt to pašu ko gobelēnos. Tekstilmozaīkas paver durvis radošai brīvībai un pašizteiksmei.

Tagad jau Ainas Muzes tekstilmozaīkas pazīst visā Eiropā. Izstādē ir viens apbrīnojams darbs Ērkšķrozīte – veltījums mātei. Tā ir sarežģīta kompozīcija, kurā māksliniece ar mašīnu precīzi izšuvusi fotogrāfijas, ievērojot vissīkākās tonālās nianses un panākot tādu pat iespaidu, kāds iespējams ar sietspiedi vai modernajām tehnoloģijām. Atšķirību ar fotogrāfiju nevar uzreiz atklāt. Tikai aplūkojot tuvāk, var uzķert patiesību. Tā jau ir augstākā pilotāža.

Abas meitas iet vecāku pēdās. Protams, vēl jūtama skolotāja klātbūtne, tomēr jaušama ir citas paaudzes domāšana. Piemēram, arīdzan Agata Muze mēdz gleznot lielos horizontālos laukumos kā tēvs, taču atsevišķas detaļas vēsta par atšķirīgu pasaules uztveri. Viņa glezno arī tonāli smalki noskaņotas klusās dabas vai – gluži pretējo – dekoratīvi ornamentālas. Glezna Kristiāna vēsta par portretista dotumiem. Savukārt Elīna Lūsis-Grīnberga blakus mašīnizšūšanai laiku pa laikam atgriežas pie gobelēnu aušanas. Arī viņa ir izgājusi starptautiskā arēnā un guvusi ievērojamus panākumus. Jāuzsver, ka abas meitas ir iemantojušas vecāku izcilo krāsu izjūtu.

Vecāki izstādē demonstrē ļoti augstu profesionālo līmeni, no kā atsperas viņu bērni, kuriem nu jāiet tālāk.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“