Iepazīsimies mazliet tuvāk - Kristīne Kārkle-Puriņa

Palielināt / Enlarge

Kristīne Kārkle-Puriņa AL54KD Adelaidē 2012. gadā. FOTO Gunārs Nāgels.

Rita Vīksniņa: Šī Tev nebūs pirmā viesošanās reize Austrālijas Kultūras dienās. Vai ir kādas spilgtas atmiņas no pirmā koncertbrauciena?

Kristīne Kārkle-Puriņa: Atmiņas ļoti jaukas un siltas. No Latvijas ziemas ierašanās siltajā Austrālijas vasarā, kur sagaida brīnišķīgi, latviski cilvēki. Tik daudz patīkamu garšu, smaržu apkārt, saules dūriens, apdegumi un trakais piedzīvojums uz Austrālijas ziemeļiem – Darvinu. Un jauni draugi, ar kuriem kopā vēl joprojām atceramies kopā piedzīvoto.

RV: Ik pa laikam redzam Tevi aktīvi darbojamies kādā jaunā muzikālā apvienībā. Kāds ir Tavs šībrīža aktuālākais mūzikas projekts?

KKP: Muzikālu aktivitāšu ir daudz. Vairāku CD albumu izveide, tai skaitā ar Laimas Muzykantiem. Ar muzikālo apvienību Raxtu raxti gatavojam albumu un koncertu tūri pa Latviju.

RV: Kādi ir Tavi nākotnes plāni? Varbūt prāta ir kādi īpaši ar mūziku saistīti projekti? Vai ir kas tāds, ko vēl gribētos sasniegt?

KKP: Svarīgākais – darīt to, kas patīk; spēlēt un būt kopā ar brīnišķīgiem domubiedriem, mūziķiem un draugiem un klausītājiem, kas dzīvo ar mums mūzikā.

RV: Vai Tev pašai ir kāds mīļākais mūziķis, kurš iedvesmo un kura sasniegumi Tev kalpo kā paraugs?

KKP: Muzicējot dažādos projektos, esmu iepazinusi tik daudz izcilu personību; šie cilvēki māca, iedvesmo un pilnveido arī mani gan mūzikā, gan dzīvē.

RV: Vai ir kas tāds, ko Tu ļoti, ļoti gaidi, ierodoties Austrālijā šī gada decembrī?

KKP: Gribētu satikt sen neredzētus draugus, apēst kādu mango, baudīt svētkus un justies kā mājās.

RV: Kādas ir Tavas atmiņas par iepriekšējām Austrālijas Latviešu Kultūras dienām, kurās esi piedalījusies? Vai ir kas tikai Austrālijas latviešiem raksturīgs?

KKP: Tikai tās labākās. Katru reizi ir sanācis pabūt citā pilsētā. Jūsu viesmīlība, vienkāršība, degsme, latvietība iedvesmo gan mani, gan manus draugus, kuriem daudz esmu stāstījusi par Austrālijā piedzīvoto. Lepojos ar Jums!

RV: Tavas pirmās bērnības atmiņas saistībā ar mūziku?

KKP: Kopš sevi atceros, vienmēr apkārt ir skanējusi mūzika. Un tas sākās ģimenē. Tāpēc varu būt pateicīga saviem vecākiem, vecvecākiem par tik skaistu bērnību. Un nu šo sajūtu gribu nodot arī savai meitai Madlēnai.

RV: Vai vijoļspēle vienmēr ir bijusi patiesa sirdslieta un neatņemama Tavas dzīves sastāvdaļa?

KKP: Bērnībā bieži bija tā, ka lūdzu mammai, ļaut man neiet uz mūzikas skolu. Mamma bija uzstājīga – darbiņš, kas iesākts, jāpabeidz. Tā nu es vēl joprojām spēlēju. Neesmu izcila vijolniece, bet spēlējot un dziedot, jūtos labi, un tas jau pats galvenais.

RV: Tavs novēlējums Sidnejas Kultūras dienu dalībniekiem?

KKP: Novēlu jums nepazaudēt vienam otru šai lielajā kontinentā. Sanākt kopā, dziedāt, dejot, kopt to skaistāko, kas mums ir – latviešu valodu un kultūru. Lepoties ar to, kas mēs esam, un iedvesmot arī šeit Latvijā palicējus! ■