Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Baltijas ceļa 25. gadadienas svinības atnāca, un Baltijas ceļa 25. gadadienas svinības aizgāja. Izstādes atklātas, monēta prezentēta, koncerti izskanējuši, konferences izspriestas un runas izrunātas.

Kādi iespaidi palikuši? Vispirms pārsteigums, ka relatīvi mazās Latvijas Nacionālā arhīva veidotās izstādes Baltijas ceļš – akcija brīvības vārdā atklāšanā Kongresu nama foajē dzirdējām uzrunas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ministru prezidentiem, kā arī no Latvijas izglītības un zinātnes ministres un Latvijas kultūras ministres. Pati izstāde bija interesanta, ar daudz fotogrāfijām un video materiālu, bet grūti saprast, kā tā bija izpelnījusi šādu ievērību.

Paliekošākais iespaids ir tomēr atzinums, ka Baltijas ceļš ir brīnums, ko būs grūti atkārtot. Pierunāt 2 miljonus cilvēku piedalīties tik disciplinētā veidā, neizmantojot mobilos telefonus un bez sociāliem tīkliem, kā mēs tos šodien saprotam, liekas tikpat kā neiespējami.

Organizatorisko uzdevumu sagādāt transportu un nodrošināt, kā cilvēki tiks nogādāti attiecīgās vietās visu 600 km garumā, būtu vērts uzdot kā kontroldarbu politikas studentiem. Protams, uzliekot visus ierobežojumus, kas toreiz pastāvēja, kā piemēram, bija jāizmanto valstij piederošu tehniku un līdzekļus pretvalstiskai darbībai. Un nekādai demokrātiskai valstij pie tam.

Ir arī interesanti atcerēties pretestības sprādzienu 1980. gadu beigās. 1987. gada 23. augustā bija pirmā pret Hitlera-Staļina pakta vērsta demonstrācija pie Brīvības pieminekļa. Toreiz milicija aktīvi darbojās, lai demonstrāciju ierobežotu, bet nekā nevarēja darīt pret lielo tautas masu, kas stāvēja abās pusēs Brīvības ielai pie Brīvības pieminekļa.

1988. gada 23. augustā tauta jau stāvēja pa visu ielu pie Brīvības pieminekļa, un neatkarīgās Latvijas valsts karogi plīvoja.

Bet kulminācija bija 1989. gada 23. augustā, kad Baltijas ceļš parādīja visai pasaulei, arī Kremlim, ka mūsu ceļš uz brīvību vairs nebūs apturams.

Ja šodien citās zemēs vēl runā par mūsu Baltijas ceļu – Brīvības ceļu, tad tomēr jājautā – ko tieši mums šodien nozīmē 1989. gada Baltijas ceļš? Vai esam gatavi sadoties rokās un uzņemties risku par mūsu brīvību? Jautājums ir domāts gan burtiski, gan pārnestā nozīmē.

„Nomākta, sista un kauta
Latviešu tauta
Mirst un atkal dzimst.“

Esam atdzimuši, un kamēr atcerēsimies, ko nozīmē alternatīva, tikmēr būs spēks aizsargāt savu brīvību.

GN
2014. g. 27. augustā