Tos aizaugušos vārtus meklējot

Palielināt / Enlarge

Skats uz izdegušo pilsētu. No kreisās Sv. Nikolaja (kopš 1937. g. „Vienības“) baznīca, kuras drupas nojauca 1954. gadā. Tālumā katoļu baznīca, tagad skaisti atjaunota. FOTO no Jāņa Vilka privātās kolekcijas.

Palielināt / Enlarge

Skolas ēkai nodedzināts 3. stāvs. FOTO no Jāņa Vilka privātās kolekcijas.

Virsrakstā izmantoju vārdus no Ritas Gāles dzejoļa Jelgava. Šogad aprit 70 gadi, kopš skaistās, senās pilsētas vairs nav, kopš tā tika sagrauta, nodedzināta, izpostīta 1944. gada jūlija mēneša beidzamajās dienās.

Esmu jelgavniece kopš 1976. gada 16. februāra. Tā bija mana pirmā darba diena Jelgavas 45. profesionāli tehniskajā skolā, kur biju uzaicināta strādāt par mācību daļas vadītāju. Turpat arī dzīvoju. Skola sagatavoja jaunos celtniekus, un celtnieki Jelgavai bija pati vajadzīgākā profesija; pilsēta bija jāceļ un jāceļ, te nebija kur dzīvot, dzīvošanas jautājumu katrs centās risināt kā prata un varēja.

Jelgava... Man tā bija pilsēta, kurā pirms kara dzīvojis mans onkulis; vēlāk, kad sāku strādāt Jelgavas Valsts ģimnāzijā, kas atrodas Mātera ielā, es mammas albumā pat sameklēju fotogrāfiju, kur viņš staigā gar namiem pretī mūsu skolai. Pamazām, ļoti lēnām, patiesībā, ļoti, ļoti lēnēm esmu iepazinusi šo pilsētu un tās vēsturi. Vistuvāk tā man pienākusi tieši beidzamajos 6 mūža gados, kad pētu mūsu skolas absolventu likteņus. Jelgavnieki ir visur pasaulē, un man par to gan skumji, gan arī prieks. Prieku rada sapratne, ka viņos mājo senās pilsētas kultūras apziņa, lepnums par to, ka viņi to – vai mūzikā, glezniecībā, rakstniecībā, sadzīvē – spēj atdot savas apkārtnes līdzcilvēkiem, radot turpinājumu tam, ko saņēmuši kādreiz dzimtenē; skumji tāpēc, ka nekas taču nepaliek tukšs – aizbraucēju vietas ir pildījušās ar citiem atbraucējiem, kas visos 70 ilgajos gados te radījuši savu noskaņu un vidi. To vidi izbaudīju pilnībā. Kas mani paglāba? Šķiet, ka pati Jelgava, tās atrašanās vieta, tās tuvība Rīgai. Tur atradās teātri, tur bija Filharmonijas koncertzāle, tur bija Amatu ielas Kultūras nams ar brīnišķīgajiem rakstnieku vakariem, tur bija mākslas muzeji un izstādes, tur bija viss, kas atveldzēja sirdi un baroja dvēseli – latviska dzīve latviskā vidē. Un vēlajos nakts vilcienos Jelgavā atgriezās daudzi, daudzi jelgavnieki, kultūras un citas vides alcēji.

Jelgavas stacija – satiksmes mezgla punkts. Nekad neesmu skaitījusi, cik sliežu ceļu tur ir. Daudz, pavisam vienkārši – daudz, daudz paralēlu un atzaru ceļu, tādu, uz kuriem vilcieni tikai pietur uz brīdi, tad dodas ceļā uz Liepāju, Ventspili, Lietuvas puses pilsētām; uz citiem ceļiem formējas vilcienu sastāvi, vēl uz citiem – tie pagaida iespēju doties kādos nozīmīgos braucienos. Kara laikā it sevišķi.

1944. gada 27. jūlijā, kad sarkanarmija Baltijas frontē bija sakoncentrējusi spēcīgus uzbrūkošos spēkus, Jelgavas stacijā bija piestājuši visdažādākās nozīmes vilcieni: bija atvesta degviela lidmašīnām; tā lidotājiem ar autocisternām tā bija jānogādā Jelgavas aerodromā; bija munīcijas vilciens, kas pēc kapteiņa Jāņa Grīnvalda atmiņu stāstījuma atradies blakus degvielas vilcienam, bija pārpildīti bēgļu vilcieni... Atmiņas ir dažādas, daudzveidīgas. Tieši Jelgavas stacijai bija pirmais lielais padomju lidmašīnu uzlidojums, kura rezultātā aizsākās pilsētas degšana un bojā eja.

Atmiņu fragmenti

1. „27. jūlija pēcpusdienā Jelgavai uzlido sarkanarmijas lidotāji [...], lidoņu mestās bumbas trāpa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina dažus cilvēkus, bet 2 bumbas iekrīt preču stacijā, un viena no tām trāpa naftas vilcienu, kas momentā sāk degt, un visu rajonu pārvērš uguns jūrā. Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegas, un munīcija viņos sāk eksplodēt. Viss tas prasa no bēgļu vilciena ļoti daudz upuru. Benzīna tanki eksplodē un aplaista ar degošu benzīnu tuvāko apkārtni. Nelaimīgajiem bēgļiem nekādu palīdzību nevar sniegt, to neļauj karstums un drausmīgās liesmas.“ (J. Grīnvalds Kadets Nr. 24. 1997.R.)

2. „Vislielākā kustība un rosme ir stacijā [...] Pasažieru vilciens uz Liepāju tikko atlaists, kuru katru brīdi uz galvenā ceļa no Rīgas puses jāsagaida atvaļinājuma vilciens ar Austrumfrontes cīnītājiem – vāciešiem. Un tur jau viņš arī pāri Lielupes tiltam nāk. Tam drīz sekos tukumnieks. Mālderciema pusē jau kopš agra rīta kavējas garš vagonu sastāvs, pilns Vidzemes un Latgales bēgļiem, un Dievs vien zina, kad tie tiks tālāk.

Visvairāk viņus uztrauc munīcijas vilciens, novietojies blakus dzelzceļnieku dzīvojamām mājām turpat pie Gaisa tilta. Tāpat citos sliežu ceļos stāv vagoni ar visādiem materiāliem, netrūkst arī benzīna un eļļas cisternu.[...]

Pulkstenis tikko pāri 14, kad ienaidnieka bumbvedēju grupas, ne visai augstu lidodamas, no Nikolaja kapu puses pēkšņi atrodas virs stacijas. Gaiss pildās bumbu kaucieniem. Grāvienos liekas paceļas zeme un atkal atbrūk atpakaļ. Visdrausmīgākā sprādzienu elle pārbrāžas visai pilsētai un tālu sašūpo zaļo līdzenumu aiz Jelgavas, kad pāris bumbu tiešie trāpījumi skar munīcijas vilcienu.

Uguns un dūmu pavadīti, krākdami lido šī vilciena saplosītie vagonu skeleti. Viens no tiem uzkrīt uz 5. ēkas pagrabu un otrs pakaras 6. ēkas ābelēs. Dzelzceļnieku apdzīvotās mājas sagrautas. No stacijas pāri palikuši tikai degoši mūri. Sliežu ceļi izlocījušies fantastiskās figūrās. Uguns pieņemas, pārvēršas balti kvēlojošā vētrā, kurā nonāvēto cilvēku ķermeņi deg kā koki. Dzīvi palikušie, iznirdami no dūmu sienas, atgādina spokus, un viņu sirdis dreb ārprātīgās bailēs.“ (Alberts Eglītis Neviens vēl to nebija gaidījis; Sēļzemnieka apgāds, 1993. g. trimdā).

27. jūlijā uzlidojumi ir viļņveidīgi; 2 lidmašīnas izdodas notriekt vācu zenītniekiem, no kurām lidotāji izlekuši ar izpletņiem. Tādas šausmas jelgavnieki vēl nebija piedzīvojuši. „Virs pilsētas augstu debesīs paliek plats melns dūmu stabs, Jelgavā iestājas biedējoši klusa nakts, kāda vēl nekad Zemgales sirdī nebija piedzīvota,” savu atmiņu stāstījumu par 27. jūliju nobeidz Alberts Eglītis.

28. jūlijs. Tiek uzspridzināti dzelzceļa tilti, lai tos nevarētu izmantot ienaidnieka karaspēka tanki. Ar vārdu ienaidnieks es saprotu – padomju karaspēks. Notiek cīņas ar padomju tankiem, kas cenšas ienākt pilsētā pa Meitenes ceļu. Kā latviešu karavīriem izdevās šos tankus piespiest atkāpties, kaut arī tikai uz laiku, par to labi savās atmiņās raksta Jānis Grīnvalds.

28. jūlijs ir ielu kauju sākuma diena, arī Jelgavas iznīcinošās bombardēšanas diena. Domāju, ka katram trimdas apstākļos dzīvojošam, vismaz vecākās paaudzes latvietim ir zināma Benitas Veisbergas grāmata Brīnumaini, kura augstu novērtēta arī no PBLA puses. Es šo grāmatu iepazinu daudz vēlāk, bet līdz šim brīdim tā man palīdz izprast tās necilvēciski smagās stundas, ko jelgavnieki, kas palika savas pilsētas pagrabos un neprofesionāli iekārtotajās patvertnēs, pārdzīvoja un izdzīvoja. Viņu nebija daudz, citi devās prom no pilsētas, sākās masveida evakuācija.

Ar 2 mēnešus veco bērniņu uz rokām uz Džūksti pie radiem devās mūsu skolas vācu valodas skolotāja Valija Krauze. Vēl citi tiek aizvesti uz Vāciju kopā ar ģimeni, kura turp dodas. Daudz viņu – šo 1944. gada mazo bērniņu, kas vēlāk sapulcējas vienā izlaidumā, un pēcatmodas laikā kļūst par mūsu pilsētas darbiniekiem un arī par visā Latvijā pazīstamiem cilvēkiem. Arī viņiem šogad – 70.

29. jūlijs – padomju karavīriem izdodas nostiprināties tikai pilsētas nomalēs. Cīņās devušies visi, kas vien var ieročus nest, kaut arī ieroču nav daudz, jūtams to trūkums. Jelgava kļuvusi par cietoksni, kas jāaizstāv.

30., 31. jūlijs – padomju karaspēks pakāpeniski, sīvās cīņās ieņem pilsētu. To grauj ne tikai uzlidojumi, bet arī artilērija un mīnmetēji.

1. augusta naktī plkst. 1.00 tiek uzspridzināti Driksas un Lielupes tilti. Vai vācu karaspēks un latviešu vienības pilnībā pamet Jelgavu? Nē!

3. un 4. augustā vācu karaspēkam no Rīgas pienāk papildspēki, sākas pretuzbrukums, un 5. augustā Jelgava tiek atkarota, atspiežot Padomju spēkus līdz stacijai.

7. augusts – šajā dienā padomju karaspēks pilnībā ieņem Lielupes kreisā krasta Jelgavu. Tā vairs nav tā pilsēta! Tā ir kūpošu drupu kaudze, kam pāri slejas baznīcu torņu karkasi kā visaugstākie punkti. No drupu visaugstākajiem punktiem, arī no pilsētas ūdenstorņa tad arī izdarītas līdz mūsdienām saglabājušās panorāmas fotogrāfijas. Tās nonākušas pilsētas muzeja un privāto kolekcionāru krājumos. Un tā mēs gūstam priekšstatu par tām tālajām, bet aizmirstībai nepakļautajām dienām.

Augstāk minēto hronoloģiju sakārtojis un pilsētas avīzē nopublicējis vēstures zinātņu doktors, skolotājs Andris Tomašūns. Lai mēs nemaldītos! Lai būtu skaidri orientieri!

Orientieru trūka ilgus jo ilgus gadus. Vismaz parastajiem Jelgavas iedzīvotājiem. Vismaz man. Varbūt neesmu pietiekoši meklējusi? Pieņemu, ka tā. Beidzamajos gados dzīvoju Zemgales prospektā, pavisam tuvu stacijai un tām vietām, kur norisinājušies 1944. gada jūlija kauju notikumi. Katru rītu uz skolu dodos pa Jāņa ielu, garām Alunāna, Mātera pieminekļiem, garām Jāņa baznīcai. Bijušās kapsētas sauc par Stacijas parku, bet Alunāna parku veido tā kapsētas daļa, kur viņi apglabāti. Aiz Zirga ielas sākas Grednera parks, tur Kalpaka un Rūpniecības ielas stūrī uzcelta moderna 2. pilsētas pamatskola, kurai pretī pēc burvīga projekta tiek rekonstruēts Jelgavas tehnikums (bijusī prof. tehn. skola), bet Zirgu un Mātera ielas stūrī atrodas JVĢ – skaistā bijusī 15. maija pamatskolas ēkā. Tur es strādāju, vēl strādāju.

Pēc aprakstītajām jūlija kaujām un bombardēšanām ēkā bija palikuši miruši cilvēki, kas nebija spējīgi paši to atstāt, jo skolā bija hospitālis. Skolotājs Žanis Ābelīte ar sev uzticamiem cilvēkiem bija tos turpat skolas pagalmā apglabājis. Bija taču karsts jūlijs! Kad atnācu strādāt, atceros, ka skolas iekšpagalmā bija tāds laukums, kur direktors Kronbergs nevienam neļāva staigāt, man ar klasi tika likts to izravēt un nemīdīties daudz. Un citgad atkal. Kaut kā leģendu līmenī tas saglabājies, kad cēla jauno sporta halli, arī kas ticis zemē atrakts, bet īstu ziņu nav.

Taču kaut kas ir!!

Un tā ir cilvēku piemiņas izjūta un rīcība šīs piemiņas saglabāšanā. Tā ir dažāda, tikpat daudzveidīga, kāda pēc kara kļuva mūsu sabiedrība. Daļa cilvēku 31. jūlijā atzīmēja Jelgavas atbrīvošanas dienu ar salūtu svētku izskaņā. Pēcatmodas gados to organizē krievu biedrība Veče. Latviešu māmiņbiedrība, piemēram, šogad bija sapulcējusies pie piemiņas vietas latviešu cīnītājiem Grednera parka stūrītī. Savu kopējo fotogrāfiju viņi ievietojuši internetā. „Šogad pirmo reizi sakarā ar ievērojamo 1944. gada cīņu jubilejas skaitli, mūsu pilsētas avīzē Jelgavas Vēstnesis kopā ar vēsturiskām fotogrāfijām nopublicēts, ka „31. jūlijā Jelgava netika atbrīvota“! Un tas ir lieliski! Un arī Zemgales Ziņas veselu lappusi veltījušas tematam Jelgavas traģēdija 1944. gadā. Un tas atkal ir lieliski! Un žurnālā Sestdiena skaistu materiālu izveidojis Egīls Zirnis. Un arī tas ir labi, ļoti labi un patīkami!

Protams, paies laiks, kamēr visi šie izpētes datumi aizies līdz katra jelgavnieka sirdij un dvēselei. Taču tas ir izdarīts. Un pilsēta veidojas. Tiek darīts. Stacijas rajons pārveidosies par pilsētas satiksmes centru, un jaunsakārtotais laukums pie Stacijas un topošās autoostas, kur tieši stacijas ēkai pretī atrodas mūsu brīvības piemineklis LĀČPLĒSIS, novembra nogalē, kā katru gadu, arī šogad gaidīs savas pilsētas atbrīvošanas svinētājus.

Nobeigumā dažas rindas no 1924. gada Zemgales Balsī publicētā žurnālista V. Žībeļa dzejoļa Jelgava:

Tu Zemgalijas sirds ar vieglumu un smaidiem,
Kur tiekas tagadnes un seno laiku slava,
Un pilna skaidrības vienmēr lai seja tava!
Un, aizaugušos vārtus meklējot, uz visām debespusēm lai atveram jaunus!

Dzintra Meijere
Laikrakstam „Latvietis“