Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vecā Krāslava. 2003. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Bazilika. Vējš. 2007. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Balta ābele. Aglona. 2012. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Baltā baznīca. Varakļāni. 2013. FOTO Māris Brancis.

Visu augustu un septembra sākumu Rīgas galerijā Daugava apskatāma izstāde Terra Vitae, kas veltīta gleznotāja Osvalda Zvejsalnieka 70 gadu jubilejai.

Mākslinieks ir ļoti nozīmīga personība Latgales kultūrvidē. Dzimis 1944. gadā Varakļānos un 1971. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu, viņš strādā Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad koledža), kopš 1993. gada ir tās direktors. Kad 1991. gadā Latvijas Mākslas akadēmija atver filiāli Rēzeknē, viņš kļūst par tās vadītāju, docentu un visbeidzot profesoru. Viņš ir bijis ļoti populārās Jāņa Streiča filmas Cilvēkbērns mākslinieks. Atgūstot valstisko neatkarīgu, Osvalds Zvejsalnieks vada pieminekļa Vienoti Latvijai (Latgales Māras) atjaunošanu, darbojies Tautas frontē Rēzeknē, bijis 7. Saeimas un Rēzeknes domes deputāts. Par lielo ieguldījumu sabiedriskajā darbā un mākslā Osvalds Zvejsalnieks saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (1997).

Neraugoties uz lielo aizņemtību, pirmām kārtām viņš ir mākslinieks. Nezinu otru tik nozīmīgu gleznotāju Latgalē kā viņu. Tajā ir strādājis ne viens vien otas meistars, taču nevienam no viņiem Latgale nav izvērtusies par tik nozīmīgu daiļrades tēmu, kāda tā ir Osvaldam Zvejsalniekam.

Pēc studijām viņš ātri ieguva savu īpašo rokrakstu glezniecībā, ko acīmredzot palīdzēja veidot Latgales tautas māksla un koktēlniecība. Viņa glezniecībā var kā tālas atbalsis samanīt Šagala, Vlaminka un daudzu citu ietekmi, taču viņš ir atradis tikai sev vien raksturīgu izteiksmi. Viņa figūru un priekšmetu paraupjās formas, gleznu smagnējie ritmi, piesātinātie krāsu pielietojumi atklāj viņa emocionālās pasaules spriedzi.

Būdams reālistiskās mākslas piekritējs, mākslinieks strādā visos žanros – portreta, vēsturiskās, sadzīves un klusās dabas žanrā, tomēr pats būtiskākais devums atklājas ainavās.

Gleznotājs labprātāk portretē Latgales pilsētas – Rēzekni, Krāslavu, Daugavpili, Ludzu, Varakļānus, teju katru nozīmīgāku vietu Māras zemē. Viņu pievelk vecas mājas, krāšņi dārziņi, lauku cilvēku sadzīve. Viņa darbos ļoti bieži pāri pilsētai slejas divtorņu katoļu baznīcas, kas vēsta par Dieva svētību cilvēku darbīgumam un pilnasinīgai dzīvei.

Kaut arī nereti viņa darbos parādās sadzīviskas un pat prozaiskas situācijas, tomēr Osvalda Zvejsalnieka gleznās tās kļūst par rituālu. Notikuma īslaicība mākslinieka interpretācijā iegūst mūžības dvašu. Neraugoties uz zināmu kompozīcijas statiskumu, krāsu kontrastos atklājas iekšēja spriedze un pat dramatisms, kas apliecina autora vīrišķīgo attieksmi pret notiekošo. Nekad gleznās neparādās izskaistināts smukums vai sentimentalitāte.

Kopš 21. gadsimta sākuma izplūst visai strikti nodalītie krāslaukumi, kas liecina par noteiktu iekšēju disciplīnu un koncentrēšanos uz precīzāku stāstījumu, lai cik tas būtu vienkāršs un lakonisks. Pēdējo gadu desmitu laikā Osvalds Zvejsalnieks ļaujas otas ekspresīvam rakstam, visu uzmanību veltot personīgajām tābrīža emocijām, iekšējam satraukumam. Dažkārt pat liekas, ka mākslinieka ota krāsu uzšvunkājumos uz audekla top pavirša, lai gan patiesībā tas vēsta par viņa iekšējo sasprindzinājumu, garīgās pasaules jūtīgumu. Savukārt krāsas iegūst savu patstāvīgo nozīmi.

Lai kur Osvalds Zvejsalnieks atrastos un lai gleznotu Spāniju vai kādu citu zemi, tomēr prātā paliek Latgale, kurai pieder viņa sirds. Mākslinieks ir Latgales dēls ar katru miesas audu, katru asins pilienu, katru dvēseles vibrāciju. Arī viņa jubilejas izstāde ir veltījums dzimtajai pusei – Latgalei.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“