Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzejnieks Jānis Baltvilks. 1990. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Rudens gleznotājs. 2011. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ziedu pļāvējs. 1982. FOTO Māris Brancis.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma Ulda Zemzara gleznu izstāde Vecuvecais reālisms.

„Vairāk cienu skaidru domu, skaidru skatu un profesionālus tēlošanas līdzekļus,“ tās anotācijā raksta mākslinieks. Šo skaidro skatu un izkopto profesionalitāti var ieraudzīt ik izstādes darbā.

Ja 2011. gadā Jūrmalā izdotajā albumā Jūra un krasts Uldis Zemzaris apkopojis jūrai veltītos darbus, kas viņam ir viena no vistuvākajām tēmām, tad Jelgavā gleznotājs visu uzmanību veltījis laukiem, lauku cilvēkiem vai dzejniekiem, kuriem daba ir būtiska daiļrades daļa. Kopš 1970. gada vasarās mākslinieks uzturas Tukuma novada Sēmē (nu jau kādu laiku vairs ne), kur daba pāri slieksnim iekāpj teju vai istabā. Šeit rīta stundās var novērot dabas mošanos pēc nakts miera, pusdienas tveici un novakarēs krēslas nolaišanos un miglas celšanos. Arī klusumu, kāds iestājas dabā, kad sijā silts vasaras lietus un atveldzē ik stādu, krūmu un koku. Dzīvojot dabas klēpī, iespējams pavērot nakts apgaismojumu, rudens krāšņumu mežu un silu ielocēs un ziemas mazliet sentimentālo skaistumu gandrīz vai pirmatnējā nostūrī.

Kur vēl labāku vietu atrast gleznotājam, kuram pie sirds ir gleznošana dabā? Un Uldis Zemzaris to izmantojis, cik vien bijis spēka. Tur arī tapušas lielākā daļa gleznu, ko viņš rāda Jelgavā.

Nelielas miniatūras mijas ar lielāka izmēra darbiem, ekspozīcijas rāmo ritmu pārtrauc portreti – gan ģimenes fiksējumi, gan dzejnieku Vitauta Ļūdēna un Jāņa Baltvilka (viņam nupat atzīmējām 70 gadu jubileju) ģīmetnes, arī mazdēla Niklāva portretējums bērnībā (Puika, 1987). Ieskanas arī skumjas notis, kad mākslinieks ierauga vecu vīru pļaujam pļavu, pilnu ar ziediem (Ziedu pļāvējs, 1982), kas liek atcerēties dzīves ziedoņa īslaicību, bet turpat ar smaidu viņš, būdams īstens zobgalis, tēlo sevi gleznojam dzeltenīgās rudens ainavas vidū (Rudens gleznotājs, 2011).

Lauku ainavu Uldis Zemzaris uz audekla krāsās licis vairāk nekā piecdesmit gadus, dodot Jelgavas izstādē nelielu ieskatu paveiktajā. Mākslinieks ir vecā, labā reālisma piekritējs, neraugoties uz vairākiem sānsoļiem daiļrades garajā ceļā, tostarp pievērsies abstrakcionismam. Viņš nemeklē ne slēptu filozofiju, ne koncepcijas (Ulda Zemzara attieksme pret ainavu un to attēlojuma veids gan arī ir koncepcija, tik nav to noformulējis). Viss attēlotais ir vienkāršs, saprotams, acij tīkams, kas iesilda katra latvieša sirdi, jo gleznotājs ikvienā darbā ielicis savu dvēseli. Savukārt izstādes apmeklētājs gūst iepriecinājumu, jo gleznas sniedz dzīves pilnasinības un vitalitātes sajūtu, iekšēju harmoniju un garīgu spēku šajā tik nemierīgajā un saputrotajā laikā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“