No Biskajas līča līdz Vidusjūrai

Devītais turpinājums aprakstam „No Spānijas līdz Horvātijai“. Sākums LL Nr. 85, 86, 88, 91, 94, 96, 98, 99, 100.

Turpinot austrumu virzienā atpakaļ uz Barselonu, sekojam Pireneju kalniem. Tie stiepjas no Biskajas līča līdz Vidusjūrai un izveido robežu starp Spāniju un Franciju. Atstājām Zarūtu pulksten pusdesmitos no rīta, bet pēc garas dienas mašīnā, nokļuvām Loretdemarā (Lloret de Mar) vēlā vakarā, pulksten pusvienpadsmitos.

Iesākām braukt pa lielceļu, un kilometri pazuda ātri, bet kad pēc pāris stundām iebraucām kalnos, temps krietni samazinājās. Ceļš, kaut gan labi uzturēts, ļoti līkumains un jābrauc uzmanīgi, jo bieži ap stūri sastopamas pretim braucošās smagās mašīnas un tūristu autobusi.

Tomēr visapkārt vienreizēji skati. Stāvi, milzīgi lieli, priežu un lapu koku mežu klāti kalni ar vēl sniegotām virsotnēm. Strauji tekošas upītes, kur kalnu airētāji cīnās pret krācēm, un burvīgi spilgti zilganzaļi ezeri. Šur tur pa ceļu, kur zeme līdzenāka, iekārtoti glauni slēpošanas ciemi, tikai pašlaik klusi, jo trūkst ziemas sportistu.

Pēc pusdienām skaistā ceļmalas pieturvietā, braukšana kļuva vēl lēnāka. Ceļam katrs stūris cieši pie nākošā stūra tā, ka nevar pat atļauties mirkšķināt acis, jo gadījuma pēc pa to laiku varētu iebraukt klintī vai nogāzties ielejā. Vēl pie tam Suzanai uznāca slikta dūša un kustības reibums no tās neatlaidīgās līkumošanas. Beidzamos 40 kilometrus nobraucām divarpus stundās, un ar vienu milzīgu strīdiņu – mūsu pirmo un arī pēdējo visā trīs mēnešu ceļojumā!

Kad tumsā nokļuvām Loretdemarā, bijām krietni noguruši, bet priecīgi, ka šis posms beidzot galā, un vienīgi cerējām uz saldu, klusu dusu. Piebraucot Sambas viesnīcai, bija skaidrs, ka varbūt mūsu cerības neīstenosies. Viesnīcas vestibils pārpilns ar jauniešiem, jo esam ieradušies ģimnāzijas absolventu svinību laikā. Dzīvojot Zelta piekrastē, kaut gan esam pieraduši gadskārtējām skūlī (angl.: schoolie – vidusskolu beidzēju vairāku dienu ilgstošas uzdzīvošanas) nodarbībām, mēs neesam nekad vēlējušies iesaistīties līgotāju drūzmā. Nebija arī kur novietot mašīnu, tādēļ, kamēr Suzana mocījās ar somām, iereibušiem jauniešiem un neizpalīdzīgu dežurantu, es braucu meklēt drošu novietošanas vietu. Pēc stundas bijām atkal kopā un, tuvojoties pusnaktij, sēdējām pie peldbaseina, klausoties skaļo rokmūziku un ēdām pavēsu karsto suni – vienīgais ēdiens, kas bija dabūjams tanī laikā. Alutiņš gan netrūka, un pēc pāris glāzēm bija laiks uz gulēšanu.

Istabām pamatīgi balkoni, kuros jaunieši skaļi turpināja savas svinības, bet sūdzēties dežurantam bija galīgi neveiksmīgi un arī bez jēgas. Tomēr drīz iemigām un nogulējām līdz vēlam rītam tā, ka pat nokavējām brokastis, kuras bija ieskaitītas naktsmāju cenā. No rīta nopeldējāmies viesnīcas baseinā un tad devāmies izpētīt pilsētiņu.

Loretdemara reiz bija glauns vasarnīcu rajons, bet šodien krietni novecojis un vietām pat neglīts. Šeit atrodas glaunas Vidusjūras viesnīcas, Lasvegasa stila gaismas un izpriecas, Honkongas tirgus un Sidnejas (Redfernas) nabadzīgo kvartāli. Viss plecu pie pleca. Tūristu un jauniešu drūzma visapkārt – ielās, veikalos, bāros, un dodamies uz pludmali. Uzreiz uzkrītoši manāmas Vidusjūras apmākušās debesis, liela atšķirība, salīdzinot ar Spānijas rietumu krasta spilgti zilajām debesīm, ko nesen paši vērojām. Pludmale arī apmēslota ar jauniešu izpriecu atlikumiem. Vakarā sēdot bārā, sarunājamies ar angļu pāri, kuri šeit nodzīvojuši pēdējos desmit gadus un nožēlo manītās pārmaiņas tanī laikā. Spānijas valūtas maiņa uz eiro arī nav bijusi lietderīga angļu pensionāriem.

No rīta agri sapakojam mašīnu un dodamies uz Barselonu, kur gaida lidmašīna, kas aizlidinās mūs uz Milānu, Itālijā.

Turpmāk vēl