Iepazīsimies mazliet tuvāk – Artūrs Uškāns

Palielināt / Enlarge

Artūrs Uškāns. FOTO no Uškānu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Artūrs Uškāns. FOTO no Uškānu ģimenes arhīva.

Artūrs Uškāns noteikti daudziem no jums ir labi pazīstams kā izcils muzikants, folklorists un lustīgu danču spēlmanis, tāpēc varat būt droši, ka arī Austrālijas Latviešu 55. Kultūras dienās Sidnejā netrūks ne mūzikas, ne latviskais dancis Artūra Uškāna un „Laimas Muzykanti“ vadībā. Tiekamies Sidnejā šī gada decembrī!

Rita Vīksniņa: Ko Artūrs Uškāns dara šobrīd? Kādi ir šī brīža aktuālākie projekti, kuros esat iesaistīts vai plānojat darboties 2014. gadā?

Artūrs Uškāns: Pašlaik gatavojos ierakstu darbiem. Ir jāpabeidz Laimas Muzykantu albums, kā arī ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu jāieraksta manis vadītā etnogrāfiskā ansambļa Vabaļis dziedātās garīgās dziesmas. Tas ir īpašs projekts, kur tiks ierakstītas nevis baznīcā, bet gan mājās dziedātās garīgās dziesmas, kurām ir īpaša vērtība, jo katrā mājā tās ir pārmantotas no paaudzes paaudzē (tāpat kā laicīgās tautasdziesmas) un dziedātas citādi nekā baznīcā vai pat kaimiņu mājās. Te es neizmantoju nošu materiālu, bet gan pašu dziedātāju, kurām ir 70 – 80 gadi, atmiņas. Pārējā laikā, kā parasti, koncerti, instrumentālas mūzikas un dziesmu sacerēšana, sabiedriskie darbi.

Rita Vīksniņa: Zināms, ka gada nogalē Jūs viesosieties Austrālijas Latviešu 55. Kultūras dienās Sidnejā ar etnoroka grupu „Laimas Muzykanti“. Vai šobrīd aktīvi darbojaties vai vadāt arī kādu citu grupu, folkloras kopu?

Artūrs Uškāns: Kā jau minēju, vadu Vaboles pagasta Etnogrāfisko ansambli Vabaļis, kā arī darbojos grupā Patrioti.lg. Ir padomā vēl kādi projekti, par kuriem runāt vēl pāragri.

Rita Vīksniņa: Pastāstiet kaut ko vairāk par savu bērnību un toreiz notiekošā ietekmi uz Jums un tagadni. Kā saprotu, esat dzimis Rēzeknes novadā, Rāznas ezera apkārtnē. Tātad uzaugāt Latgales laukos? Vai Jums ir kādas spilgtas bērnības atmiņas par kādam latviskām izdarībām, kurās piedalījāties, kā, piemēram, kāzas, zaļumballes, Jāņi, vienkāršu dzīvi laukos?

Artūrs Uškāns: Pirmās bērnības atmiņas tiešām saistās ar laukiem un Rāznas ezeru, kurš bija redzams no mājas pagalma. Tētis bija muzikants, kurš vēlāk apguva mūzikas instrumentu meistara un skaņotāja amatu, laboja akordeonus, klavieres, pat baznīcu ērģeles. Mamma strādāja dažādus darbus kolhozā – prata veikt darbus, sākot no krejotavas laborantes līdz grāmatvedes pienākumiem, taču apguva šuvējas profesiju, kura viņu ļoti interesēja. Galu galā viņa kļuva par valsts mēroga apģērbu modelētāju, jeb, kā tagad saka, tērpu dizaineri – mākslinieci. Vēlāk kļuva arī par skolotāju, mācīja savu amatu jaunajiem apģērbu meistariem.

Vecāku profesiju sabiedriskais pieprasījums aizveda mūsu ģimeni no laukiem uz pilsētu, tāpēc turpmākā bērnība, skolas gadi un pirmie darba gadi pagāja Rēzeknē, lai arī, pateicoties vecāku audzināšanai, protu gan sienu pļaut ar izkapti, gan art ar zirga vilktu arklu. No latviskām izdarībām neko daudz neatceros, jo divi mani vecākie brāļi 70.-tajos spēlēja rokgrupā, un es arī gribēju būt rokmūziķis, tāpēc daudz kam nepievērsu uzmanību. Daudz vēlāk, kad sāku saprast, ko laižu garām, sāku mācīties tēta akordeona spēles paņēmienus, bet nokavēju. Ermoņikas jau nācās mācīties spēlēt pašam, jo tēta vairs nebija.

Rita Vīksniņa: Vai ir kādas īpašas lietas, kas neatgriežami mainījušās Jūsu dzimtajā pusē, vai tomēr pārmaiņas notiek palēnām?

Artūrs Uškāns: Esmu bijis savās bērnības mājās, kur dzīvo cienījamu gadu kundze, mammas jaunības draudzene. Viss, protams, kļuvis daudz mazāks. Pareizāk, – pats esmu izaudzis. Protams, ka savā vietā ir kapsēta, kur apglabāti gan vectēvs, gan tētis. Tā meža, kādu atceros, gan vairs nav. Lielās priedes un egles gan jau kalpo tagad par mēbelēm kaut kur Zviedrijā. Arī Rāznas krasts ir aizgājis privātīpašumā un tik aizaudzis, ka no pagalma ezeru vairs neredz, bet vienalga... sajūta, ka esi atgriezies bērnībā, ir.

Rita Vīksniņa: Saprotu, ka Jūsu tētis bija kārtīgs muzikants, kas spēlēja vairākus mūzikas instrumentus. Vai muzicēšana bija viņa hobijs vai maizes darbs? Vai arī Jūsu vecvecāki bija muzikāli, un cik tālu Jūs zināt par savam ģimenes saknēm?

Artūrs Uškāns: Tētis bija izcils muzikants. Lai arī mūzikas skolā kara laikā viņam izdevās mācīties tikai vienu gadu mandolīnas klasē, viņš varēja spēlēt ne tikai pēc notīm, bet arī klausoties patafona plates, ieskaitot pūtēju orķestra spēlētus maršus. Tētim bija unikāla muzikālā dzirde – spēlēja akordeonu, ermoņikas, mandolīnu, vijoli utt. Viņam izdevās atrast tādu akordeona spēles stilu, kādā neesmu dzirdējis spēlējam pat nevienu profesionālu akordeonistu. Laikā, kad Latgalē radio bija retums, nerunājot pat par magnetofoniem, tētis bija populārs un pieprasīts muzikants ļoti plašā apkaimē. Tas viņam bija maizes darbs. Muzikāli bija arī vectēvs no mammas puses un viņas brālis. Viņi spēlēja ermoņikas, taču, diemžēl, kad es piedzimu, viņu vairs nebija. Mamma arī pati labi dzied. Kādus gadus atpakaļ biju arī pie viņas folkloras ekspedīcijas ietvaros, kad viņa kopā ar māsu iedziedāja ierakstam dažas tautasdziesmas.

Rita Vīksniņa: Zinu, ka esat piedalījies vairākās pētījumu ekspedīcijās Latgalē, piemēram, apzinot Latgales vijolniekus ar Ilgu Reiznieci un citās. Vai varat par to mazliet pastāstīt un vai vēl to darāt? Kādi bija šo ekspedīciju rezultāti un kur tie apkopoti? Vai šodien – 21. gadsimtā – ir palicis ko apzināt un pētīt Latvijā?

Artūrs Uškāns: Ekspedīcijās vairs nebraucu, tagad ekspedīcijas brauc pie manis – Vabolē jau 12 gadus rīkoju Tautas muzikantu svētkus, kur atbrauc vecie kāzu muzikanti, ermoņisti, akordeonisti, mandolīnisti. Notiek muzikantu meistardarbnīcas, koncerts, kurš ilgst ap 3 stundām, bet kurš ir tik interesants, ka laiks paskrien nemanot. Tur ir milzums apgūstamas informācijas. Protams, arī Etnogrāfiskais ansamblis Vabaļis ir veids, kā apgūt senatnes gudrības, jo tur dzied teicējas. Uzsākt 21. gadsimtā etnogrāfiskā ansambļa veidošanu bija liela uzdrīkstēšanās un risks, kurš ir attaisnojies – esam izdevuši CD Pa celeņu..., esam piedalījušies Baltica festivālos, Dziesmusvētkos, esam koncertējuši J. Vītola Mūzikas akadēmijā starp 6 labākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā. Turpinām darboties, lai tikai Dievs dod sievām veselību un vēl ilgus dzīves gadus! Te man jāpateicas Vaboles Kultūras nama vadītājai Vijai Pabērzai un Brāļu Skrindu muzeja direktorei Annai Lazdānei, bez kuru aktīvas līdzdalības nekas nebūtu noticis. Senāko ekspedīciju materiāli ir apkopoti un iesniegti Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras krātuvē.

Rita Vīksniņa: Kā saprotu, Jūs rakstāt arī dzeju? Vai tā ir kur apkopota un izdota?

Artūrs Uškāns: Rakstu. Publicējos gan vienreiz gadā Dzejas dienās. Ir sapnis, ka kādreiz saņemšos, sakopošu dzejoļus un izdošu atsevišķā grāmatā. ■