Ulda Siliņa krievzemīgas piezīmes

Palielināt / Enlarge

Uldis Siliņš Sanktpēterburgā. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Otrdien, 5. augustā.

Jau agrīnā rīta stundā, sekojot maršrutam Rīga-Veclaicene-Luhamaa-Šumilkino mēs iezēģelējam Krievzemē. Braucam ar Ecolines autobusu, un visas oficiālās sarunas un paskaidrojumi notiek krieviski.

Tā kā es tikai runāju ruski pa druski, tad mana mēle un ausis ir mākslas amatniece, Mg.sc.ing. Agrita Krieviņa jeb Purciems, kā viņa pazīstama 3x3 aprindās, jo dzīvo Purvciemā. Mēs esam vienīgie ar ES pasēm, un tāpēc Jekaterina, mazā, apaļīgā stjuardese ar mums no sākuma mēģina runāt angliski kā nu māk un prot. Autobusa apakšstāvā ir virtuve (var dabūt kafiju un varbūt vēl kaut ko) un tualete viena poda apmērā.

Mums par abiem ir līdzi RUB 14 000 un mugursoma ar pāris ekstra drēbju gabaliem, jo temperatūra dienā turas uz +30C0 robežas.

Pēc garas stāvēšanas abos robežpunktos, esam beidzot nopētīti, apštempelēti (vīzas saņēmām 3 nedēļu laikā) un varam ripot tālāk. Griežam pulksteni stundu uz priekšu.

Nākamā pietura – Pleskava, tad tik tālāk, tālāk un tālāk šis bleķa putns grib traukt. Kad iebraucam Pēterburgas priekšpilsētās, ir jau gaišs. Arhitektūra šķiet diezgan vienmuļīga. Vismaz tāds ir pirmais iespaids, kā izrādās – maldīgs.

Šoseja pa labi no mums iet garām cara vasaras mītnei Carskoje Selo, 24 km no centra. Pa kreisi – Pulkovas lidosta.

Un te nu es gribu mūsu braucienu uz brīdi pārtraukt un pastāstīt par vienu no Carnikavas Minhauzeniem – Grapmani no MencLaveriem, sauktu Ķeizarbrāli, jo viņš dienējis uz ķeizara brāļa jahtas par marsevoju (masta apkalpes priekšnieku). Es citēšu no savas grāmatas Mēs esam carnikavieši.

Reiz uz ķeizariskās jahtas bijusi balle. Ķeizarbrālis nogrābis pašu ķēniņieni un tik traki sācis griezt uz kreiso pusi, ka pats ķeizars teicis: „Ķīše, ķīše, Grapman!“

Ķeizarbrālis: „Ķeizariene mani nemaz negrib laist vaļā, bet, ko tu darīsi, ķeizaram jāklausa. Kad apsēžos, ķeizars man piesēžas blakām un paklusām saka: „Malacis! Labi danco, bet redzi, ķēniņiene gaida troņmantnieku, tāpēc nevar tik traki lēkt.“

Iet garām lielkņazs. Ķeizars saka: „Konstantīn Konstantinovič, atlaid Grapmani rīt no dienesta uz Carskoje Selo man palīgā rudzus pļaut. Viņš ir laucinieks un to darbu prot.“

Otrā rītā ejam uz lauka. Ķeizariene sien ķeizara pļautos kūļus, un man iet pakaļ princese. Izdzenam pa baram, izdzenam pa otram, ķeizars saka: „Grapman, atpūtināsim rokas!“ Ķeizars atsēžas grāvmalē, es ar princesi aiz gubas, bet šī skatās manī ar tādām smaidīgām acīm, smejas, smejas un, paņēmusi smildziņu, sāk man kutināt ausi. Redzu, ka skuķim gribas paplosīties un grābju šo ciet. Menģējamies un plosāmies pa kīļa virsu, līdz ķeizars nenociešas un saka: „Grapman, laid Olgu vaļā! Izberzīsit vēl rudzus!“

Tā šo stāstu zināja stāstīt mans tēvs.

Brauksim tālāk. Kreisajā pusē iespaidīgs II Pasaules kara monuments Ļeņingradas aizstāvjiem ar pieminekļa smaili un skulptūru grupām abas pusēs.

Pirmā pietura pie Mosskovskoje metro. Te redzams Ļeņina piemineklis ar plašu laukumu un Staļina laika ēkām ar milzīga izmēra arkām, vārtiem, durvju ailēm turpat divu stāvu augstumā.

Nākamā pietura, kas skaitās gala punkts, un atrodas ielas malā pie Vitebskas stacijas, kur izkāpj vairums ļaužu un arī mūsu pavadone, bet mēs nolemjam braukt līdz autoostai, kas atrodas pie Obvodnij kanal Nr. 36.

Pirmie izdevumi. Tualete maksā 25 rubļus (pie tam bez tualetes papīra, velns parāvis!). Mums mazākā naudas zīme ir 500 rubļi. Jāmaina. Soļojam uz Metro staciju. Ja nonāksim laimīgi galā, tad turpinājums būs lasāms nākamajā avīzē.

Dasvidaņije!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl