Iepazīsimies mazliet tuvāk – Inga Zeile!

Inga Zeile.

Sveiki, mīļie lasītāji! Ceru, ka papildus ikdienas darbiem un nedarbiem, neesat aizmirsuši arī par Latviešu kultūras dienām, kas šī gada nogalē norisināsies skaistajā Sidnejā! Kā jau ierasts, arī šoreiz neiztiksim bez viesiem no Latvijas, kuri kuplinās mūsu pašu mākslinieku, mūziķu un dziedoņu pulkus. Jautāsiet, kas tie tādi un ko viņi ziemā ēd? Par to visu mēģināsim jums mazliet pastāstīt turpmākajos izdevumos.

Uz tikšanos Sidnejā!

Šoreiz uz maniem jautājumiem atbild etnogrupas Laimas Muzykanti vijolniece Inga Zeile.

Rita Vīksniņa: Inga, vai jūs nākat no muzikālas ģimenes un kad pati sākāt muzicēt?

Inga Zeile: Sāku muzicēt jau no bērna kājas. Man tētis bija muzikants, kas pašmācības ceļā iemācījās spēlēt vijoli, akordeonu, sitamos un pūšamos instrumentus. Savā jaunībā pēc II Pasaules kara tēvs mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un J. Vītola Mūzikas Akadēmijā (toreiz konservatorijā) mūzikas pedagoģijas fakultātē. Mamma man savukārt ir ekspeditors, grāmatvedis un laborants, nu jau pensijā. Mammai ļoti patika akordeons un dziedāšana koros. Savu radošo darbību mamma noslēdza ar darbību Jēkabpils senioru korī Atvasara, kura diriģente ir Skaidrīte Pugača.

Mana ģimene dzīvoja laukos, kolhoza pienotavā, tāpēc bērniem bija brīva vaļa. Daudz laika kopā ar māsu pavadīju, dziedot uz pienotavas rampas; akustika tur bija laba un neviens īpaši neaizrādīja. Kad mamma nopirka klavieres, tēvs sēdās pie klavierēm un mēs no visas sirds dziedāja. Tētis strādāja Saukas proftehniskajā vidusskolā, kur vadīja kori un pūtēju orķestri, skolas koncertos bija jāpiedalās arī mums – mazajām trallinātājām. Vasaras bija īpašas ar to, ka netālu no Saukas Avotiem (Jēkabpils rajons), savā vasarnīcā (ja atceros precīzi – Lejas Arendzānos) dzīvoja komponists Arvīds Žilinskis, kurš nāca pie vecākiem ciemos, nesa tētim notis un mazajām meitenēm konfektes. Kad paaugāmies, vecāki izlēma mūs sūtīt uz mūzikas skolu. Un tā sāku mācīties vijoles spēli, bet māsa Laine klavierspēli Jēkabpils Mūzikas skolā.

Rita Vīksniņa: Ko šobrīd darāt, kas ir jūsu pamatnodarbošanās?

Inga Zeile: Pamatdarba vieta ir Daugavpils Mūzikas vidusskola.

Rita Vīksniņa: Zinu, ka papildus darbojaties arī folkloras ansamblī „Rūžeņa“. Vai ansamblim šogad ir paredzēta aktīva darbošanās? Kāda?

Inga Zeile: Folkloras kopa kā katru gadu, tā arī šogad aktīvi koncertē. Svarīgs pasākums būs septembrī, kad „Rūžeņa“ aicina savus draugus uz pasākumu Atvasara Viļušos.

Rita Vīksniņa: Vai pati arī komponējat?

Inga Zeile: Nē, tikai dažkārt atļaujos improvizēt par tautas dziesmu tēmām.

Rita Vīksniņa: Ko tieši darāt akadēmiskās mūzikas jomā?

Inga Zeile: Mācu klasisko vijoļspēli, spēlēju kameransambļos, Daugavpils kvartetā un DMV kamerorķestrī.

Rita Vīksniņa: Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Inga Zeile: Vaiiii... kustība... darīt visu, ko var izdarīt... varbūt kādam tas šķiet nepareizi, bet man ir tā...

Rita Vīksniņa: Ko domājat par braucienu uz 55. Austrālijas latviešu Kultūras dienām Sidnejaā?

Inga Zeile: Interesants pasākums, kurā varēs uzzināt ko jaunu; ar savu klātbūtni darīt šīs dienas vēl skaistākas apmeklētājiem.

Rita Vīksniņa: Vai esat bijusi Austrālijā; ja – jā, kādi iespaidi? Ja – nē, ko sagaidāt un kādi ir priekšstati?

Inga Zeile: Nē, Austrālijā neesmu bijusi, kaut gan piedāvājumi ir bijuši turp doties. Ko sagaidu? Jaunas izjūtas, jo tik tālu no Latvijas nekad neesmu bijusi. Tālākā vieta bija Kanāda. Par priekšstatiem runājot – negribu minēt, gribu izjust un saprast – kas tas ir – Austrālija! ■