Lauku viesmīlība

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Prāv. Jānis Priedkalns, māc. Guntars Baikovs, diakons Ivars Ozols pie baznīcas durvīm. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Maza daļa no ekskursantiem gaida uz aitu cirpšanas demonstrāciju. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Nabaga lopiņu „izģērbj“! FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

Pēc garā braucienā, jānoskaidro domāšana... FOTO Gunta R..

Svētdien, 3. augustā, Ciānas draudze Gnadenbergā uzņem Adelaides latviešu ev. lut. draudzes locekļus.

Nejauša iepazīšanās Adelaides latviešu grāmatnīcā starp diviem mācītājiem vainagojās ar burvīgu ekskursiju uz pusotras stundas attālo Barosas ieleju un ciemošanos Gnadenbergas Ciānas draudzē, kur garīgais gans ir latvietis, mācītājs Guntars Baikovs. Mācītājs Baikovs kalpo arī Sv. Pāvila draudzē Tanundā.

Pirmie baltie iedzīvotāji Barosā bija Vācijā ticības dēļ vajātie luterāņi, kas tur ieradās jau 1836. gadā. Barosā viņi baudīja brīvību, cēla baznīcas un dibināja draudzes, un vēl šodien tur telefona grāmatā ir atrodami ļoti daudz vācu vārdu, gan ģimenēm, gan vietām. Iedzīvotāji lepojas ar savu vācisko izcelsmi un speciālo valodu; Barosadeutsch vecie ļaudis tur runāja vēl pirms pāris paaudzēm. Viens no Barosas slavenākiem, dārgākiem sarkanvīniem Henschkes Hill of Grace tiek ražots pāri ielai no Gnadenbergas baznīcas, kas stāv viena pati zaļu lauku vidū, krietnu gabaliņu prom no Gnadenbergas ciema. Zaļajos laukos ganās gan govis, gan aitas, un tik skaistā dienā, kāda bija šī svētdiena, apkārtne rādīja tiešām idillisku gleznu.

Ekskursantu autobuss nogriezās no asfaltētā ceļa, un tūlīt sāka pamatīgi kratīties pa bedrēm, pierādot, ka ceļš uz baznīcu, kā visi zinām, patiešām ir grumbuļains! Pēc brītiņa autobuss apstājās pie ļoti glīti koptas, pilnīgi kā nomazgātas, nelielas baznīcas, ko apņem neticami precīzi apcirpts, divu metru augsts dzīvžogs. Siltā autobusā sēdēdami, bijām aizmirsuši, cik ārā ir auksts, par spīti spožai saulei! Meklējām glābiņu baznīcā.

Apmēram 40 viesu, no kuriem daži atbrauca arī privātās mašīnās, nelielā draudze uzņēma karaliski. Jau dievkalpojuma laikā šo to iemācījāmies. Varējām iztikt bez dziesmu lapiņām, jo visu dievkalpojumu, izņemot sprediķi, vārdus projicēja uz sienas kā uz ekrāna. Bija pat norādīts, kur sēdēt, kur stāvēt un kas dziedams, kas runājams. Klausījāmies ievada mūziku un nevarējām ticēt savām ausīm: ērģelniece spēlēja Pie dzintara jūras, kam sekoja Pūt, vējiņi, Kur tu teci gailīti un Sazatiku puisīti! Tā i neizdibināju, vai tas tieši mums, latviešiem, par godu, vai vienkārši sagadīšanās.

Atstājām baznīcu pacilātā omā, un devāmies uz baznīcas zāli, kur solīja pusdienas. Te nu redzējām īsti sirsnīgu lauku viesmīlību. Jau pie durvīm mūs sagaidīja ar portvīna glāzi, un, kamēr tā sildīja no iekšpuses, pie mājīgi iekurtā kamīna varēja sildīties arī no ārpuses. Drīz vien galds klājās ar sešiem lieliem, dažādu zupu grāpjiem un biezām rikām mākoņmīkstas baltmaizes, kraukšķīgām garozām. Ar šo gardumu knapi bijām tikuši galā, kad parādījās jau nākamais: lieli, krāsnī cepti kartupeļi, kurus pēc izvēles varēja papildināt ar skābu krējumu, sarīvētu sieru, jogurtu, sviestu, salātiem, saceptu speķi vai gaļas mērci, vai pat ar visiem reizē, ja tik vien nav kauna! Apžēliņ! Un mēs jau pielikušies ar garšīgām zupām! Taču nevar apvainot saimnieces: cīnījāmies varonīgi, kamēr pieveicām arī kartupeļus. Bet nu gan vairs ne kumosa vairāk.

Par tādu maltīti jāpasaka pienācīgu paldies, tādēļ nostājāmies, kam nu tās dziedamās rīkles, pie virtuves durvīm un pārsteidzām saimnieces ar serenādi Te bij' laba saiminiece'. Protams, paskaidrojām, ko tas nozīmē.

Domājām, ka nu viss cauri, var braukt mājā, taču vēl nebija beigusies lauku viesmīlība. Mūs aizveda uz vietējo merīno fermu, kur parādīja, kā cērp aitas. Palika žēl to nabaga lopiņu, ka tik aukstā laikā to izģērbj galīgi pliku! Aitas bija pārsteidzoši lielas, un vilna, zem virspusējiem dubļiem un citiem netīrumiem, brīnišķīgi balta, gara un mīksta. Gribējās tūlīt likties pie ratiņa un sākt vērpt.

Barosa ir slavena ar vīnu, un mūsu pēdējā ciemošanās vieta bija vīna darītava, kur atkal jau pie durvīm mūs sagaidīja glāzes un pudeles, bet iekšā – kūkas un kafija. Kas teica, ka šodien vairs neēdīs? Lauku sievas ir pirmklasīgas cepējas, un šeit receptes mantotas no vācu senčiem. Kā var neēst tik gardas kūkas? Un tādi lieli gabali! Kā jau pirmīt teikts, nevar taču namamātes apvainot, vajag no visa nogaršot.

Un tad atkal prasīt prasās pēc dziesmas. Noraujam Es nenācu šai vietā, kas liekas īsti piemēroti, jo mums tik labi iet, tikai pieklājības pēc apstājamies, pirms tiekam līdz tai niezošai nabai. Mūsu pavadoņi aplaudē, tādēļ aplaimojam viņus ar Bēdu manu, lieli bēdu, kurai tūlīt, kā piedziedājums, seko Projām jāiet, jo ziemas diena iet uz beigām, un mums vēl vismaz pusotra stunda pavadāma ceļā uz mājām. Mūsu jaunie draugi solās nākamgad apciemot Adelaides draudzi. Nu tikai jāsāk gudrot, kā viņus uzņemt, lai nepaliekam kaunā.

Mājā braucot, visi tādi gurdeni, jo vēderi pilni, autobusā silts un uz tādu ekskursiju vajadzēja jau agri celties, sevišķi svētdienā, kad ierasts mazliet ilgāk patīksmināties siltā gultā. Pasažieri var snauduļot, bet šoferei Dzidrai jābūt ar platām acīm un možu prātu. Tad vēl jāaizved autobusu atpakaļ uz depo un jāiztīra, pirms var dot atpakaļ. Turklāt Dzidra ir bijusi tik centīga, ka aizbraukusi uz to vietu jau pāris dienas agrāk, lai svētdienā varētu braukt droši un bez maldīšanās. Malacis! Paldies mūsu centīgai šoferei par uzmanīgo braukšanu! Paldies mācītājiem par labo ideju savest kopā divas mazas draudzes, kurām saknes ir dziļi ieaugušas Vecajā Eiropā, bet kas vēl sīksti turas Austrālijā.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

Mācītāja Guntara Baikova emuārs: www.PastorsBlog.com.au