Vēlēšanas Latvijā

Palielināt / Enlarge

Uldis Brūns. FOTO Franks Lūsings (Frank Leusing).

Ir pagājis jau kāds laiks kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un domāju, ka ir pienācis laiks atskatīties un dalīties ar lasītājiem par dažiem vērojumiem un notikumiem no manas pieredzes. Vispirms es gribētu pateikties tiem vēlētājiem, kuri par mani balsoja un arī tiem, kas vispār balsoja, jo, kā Jūs labi zināt, reģistrēšanās un balsu sūtīšanas process bija laikietilpīgs un nesalīdzināms ar vienkāršo balsu nodošanu vēlēšanu iecirkņos Latvijā, arī ārvalstīs Saeimas vēlēšanās. Šo netaisnību vajadzētu mainīt pirms nākošajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Laikā, kad es dalīju balsošanas materiālus pirms vēlēšanām un runājos ar cilvēkiem, man arī pienāca daži Austrālijas latvieši un stāstīja, ka bija nodomājuši balsot ciemošanās laikā Latvijā, bet esot noskaidrojuši, ka pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām nedrīkst mainīt vēlēšanu iecirkņus. Pēdējais ierobežojums laimīgā kārtībā tagad ir mainīts.

Varu teikt, ka dažām partijām līdzekļu nemaz netrūkst. Toties vēlētāji Latvijā nav nonākuši ar pēdējo lietu un ne vienmēr uzķeras uz dārgām kampaņām. Bet kādreiz daži gan. Būtu interesanti noskaidrot, no kurienes nāca tādi līdzekļi, un par kādiem nopelniem tai kandidātei, kura atteica intervijas ar presi un varēja atļauties pielīmēt savu ģīmetni gandrīz uz katra autobusa aizmugures ar lozungu Cilvēks ir svarīgākais un izdot neskaitāmas avīzes par saviem iedomātiem panākumiem. Kas tiek sagaidīts no šāda kandidāta? Vienkārši novērojums, bet vai neinteresē, kurš bija tas svarīgākais cilvēks?

Es nezinu, kā parastais strādājošais cilvēks vispārīgi var atļauties kandidēt, jo kandidēšana ir ļoti laikietilpīga, par ko es gan nesūdzos, jo pats piekritu tam slogam, un, būdams tulkotājs, es varu kaut cik nokontrolēt manu darbu plūsmu un piemēroties. Sanāksmes bieži notiek darba laikā, nemitīgi jāreaģē uz atsūtītiem jautājumiem no visādām organizācijām par partijas viedokli, par tiem jāgatavo materiāli un jāziedo laiku vēlēšanas materiālu izsniegšanai utt. Ievēlētiem politiķiem jau ir sava atmaksāta komanda, kura strādā ar kandidātu pārvēlēšanu, kas atvieglo to procesu, un to var arī redzēt no sekmīgiem rezultātiem.

Neparasts gadījums sanāca pāris dienas pirms vēlēšanām, stāvot pie telts pie Tērbatas un Elizabetes ielas stūra. Pienāca tāds drukns vīrs ar brillēm, apkāries ar kamerām un, uzrunājot mani un otru kandidātu angļu valodā, skaidroja, ka viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts. Es pieņēmu, ka tāds varētu būt, ja viņš tik drošs savā pārliecībā (bet ne no Latvijas, jo visus pazīstu pēc izskata), bet viņš rādīja bildes no sevis kamerā, stāvot pie pieminekļiem Briselē, kur pats arī esmu bijis. Nesapratu, kāpēc viņš tā cenšas mūs pārliecināt, ka ir deputāts. Ienāca teltī bez ielūguma un tā uzbāzīgi prasīja, kas tie par cilvēkiem (uz telts bija attēloti daži kandidāti), uz kuru jautājumu es izsmeļoši atbildēju. Tad, sapratis, ka es tekoši runāju angļu valodā, interesējās no kurienes esmu, uz ko atbildēju – Austrālija. Tad pārgājis uz latviešu valodu, ar krievu akcentu, prasīja kā es drīkstu kandidēt, ja es esmu no Austrālijas. Atbildēju, ka man ir dubultpilsonība, un ka Latvijas likumi man to atļauj. Nākošais jautājums jau bija pareģojams. Vai es runāju krieviski? Es paskaidroju, ka es esmu Latvijā un ka man krievu valoda nav vajadzīga. Ja braukšu uz Krieviju, kas nav manos plānos, tad gan jau ko krieviski iemācīšos. Tajā momentā pienāca kāda paziņa un uzrunāja mani un es pārslēdzos no iepriekšējās bezjēdzīgās sarunas uz kaut ko pozitīvāku. Provokators saprata, ka saruna laikam beigusies un aizvilkās prom uz Dzirnavu ielas pusi.

Ja kāds gadījumā nebija vēl dzirdējis, man nesanāca pietiekoši balsis, lai ieņemtu vietu Briselē, toties mana atpazīstamība Latvijā ir drusku pieņēmusies. Jāpiestrādā pie līdzekļu vākšanas, lai varētu sevi plašāki pareklamēt Saeimas vēlēšanām, kuras notiek 4. oktobrī. Es atkal kandidēšu Nacionālās apvienības Visu Latvija! - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK rindās, un man iedalīta 10. vieta sarakstā Rīgas apgabalā. Lūdzu balsojiet un atbalstiet!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“