Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Eskimosu apgriezieni 30 grādu karstumā

Jūrmalas airēšanas maratons

Laikraksts Latvietis Nr. 321, 2014. g. 9. jūlijā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jūrmalas airēšanas maratona starts. FOTO Aina Gailīte.

Jūrmala, startē airēšanās pusmaratons. FOTO Aina Gailīte.

Lielupes grīva, otrā krastā Bolderāja. FOTO Aina Gailīte.

Sēklis pie Lielupes grīvas un Raimonds Rāts pusmaratonā. FOTO Aina Gailīte.

Gundars Patmalnieks eskimosu apgrieziena scensībās. FOTO Aina Gailīte.

Jūrmalas airēšanas maratona uzvarētājs Sergejs Ņemnaševs – ko tur liegties, nogurums ir. FOTO Aina Gailīte.

Henriks Grass - leģenda, Jūrmalas airēšanas maratona 2. vietas ieguvējs. FOTO Aina Gailīte.

Raimonds Rāts - Jūrmala, airēšanas pusmaratona distances uzvarētājs. FOTO Aina Gailīte.

Sestdien, 2. augustā, notika biedrības Staburaga bērni, Seakayak.lv un Jūrmalas pašvaldības organizēts (pēc četru gadu pārtraukuma) Jūrmalas airēšanas maratons. Par šo pasākumu man pastāstīja nu jau arī laikrakstā Latvietis pieminētais bāku fotogrāfs Raimonds Rāts, kurš piedevām arī pats piedalās šādos braucienos. Savējos jāatbalsta!

Esmu jūrmalniece, ar vilcienu aizbraucu līdz Lielupei, tad labu gabalu kājām līdz 36. līnijas galam – jūrai. Rīta svaigumā tu cilvēks redzi Jūrmalas dabas unikalitāti, priežu gaiss ar jūras sāļumu (domā – kā tie rīdzinieki var izdzīvot pilsētā), un tas zaļums, tas zaļums. Lielupe visos laikos ir bijusi pamatā vasarnīcu rajons un arī tāds, kā kungu rajons. Jaunās mājas sabūvētas milzīgas, samērā līdzīgas un daudzas tiek būvētas pārdošanai. Šobrīd Bulduru prospektā var nopirkt milzīgu māju ar vismaz četriem tornīšiem...!

36. līnija ir tāds līkumots asfaltēts ceļš kāpās, tās galā maksas autostāvvieta restorāna apmeklētājiem un pludmalē tāda atpūtas būve, kura aizņēmusi platību līdz jūrai. Manuprāt, tas ir galīgi aplam – rīkot šāda tipa citzemju praksē ieviestu pakalpojumu kā koka lažas ar matracīšiem – pat pie pašas ūdens līnijas. Izteikšos tieši – izskatās kā lazarete lauku apstākļos. Ja Jūrmalas pludmales vērtība ir tās baltās un smalkās smiltis, tad tajās arī uz paladziņa vajag gulēt un sauļoties. Lai tās koka lažas paliek tiem krastiem, kur ir tikai akmeņi. Es saprotu – ārzemnieki ir pieraduši pie koplietošanas redelēm, un dažiem mūsējiem šķiet, ka vajag tā, kā ir tur. Par cik zināju, kāds skats mani sagaida, tad šo krupi noriju.

Vēlāk redzēju kāziniekus, divu pāru fotosesijas uz sēkļa un balli atpūtas kompleksā, latviski viņi nerunāja. Tad vēl ik pa laikam kāds neaudzināts vīrs ļaužu pārpildītās pludmales smiltīs dzenāja rēcošu mazu džipu, galvenais tak pogas paspaidīt – pieaugušu vīriešu rotaļlieta. Viss – pagriezu muguru šiem brīnumiem un devos pie laivām smiltīs.

Laivas un inventāru no mašīnām sanesa nešus. Šādas laivas dzīvas nebiju redzējusi; dažādība liela – paštaisīta smailīte un piepūšams kajaks, kura braucējs ieradies no Rēzeknes. Vēlāk sarunā uzzināju, ka Ilmārs Ostrovskis nemitīgi uzlabo savu pūsli, piedalās visās sacensībās Latvijā tieši pieredzes gūšanai, jo ar savu lolojumu uzvarēt ir gaužām grūti. Raimonds Rāts startēja ar pavisam jaunu, balti-zilu SOT (Sit on Top).

Visu to redzot, uzreiz sapratu atšķirību starp laivām, jo no iepriekš stāstītā tomēr nekādas skaidrības nebija. SOTā tu sēdi kā bļodā; ja vilnis nāk, tad ūdens tev virsū, bet uzreiz tiek novadīts. Tagad arī sapratu, kāpēc vajadzīgi hidrotērpi; ja laiva apgāžas, airētājs arī ir ūdenī, bet atsevišķi no laivas. Bet tanīs laivās, kur airētājs sēž iekšā un viņu apņem stingri nostiepts bruncītis, apgāšanās gadījumā ķermeņa apakšdaļa gan paliek sausa, bet ir zibenīgi jāpielieto eskimosu apgrieziens jeb jārauj nost bruncis, lai tiktu ārā no laivas. Ceru, ka ir arī citi nezinātāji, un šis mans stāstiņš kaut kādu priekšstatu dos.

Sacensību organizators Gundars Patmalnieks visus dalībniekus informēja par noteikumiem un izskaidroja braucienu maršrutus. Visas laivas savilka pie ūdens, tiesnesis ar hronometru iebrida ūdenī un deva startu. Maratona distance 30 km garumā: Majori, Pumpuri, atpakaļ uz stara vietu un tālāk pa jūru uz Lielupes grīvu, Buļļupes saliņu un atpakaļ, finišējot starta vietā. Pusmaratona brauciens tai pat laikā veda uzreiz uz Lielupes grīvu, tad pirms Baltās kāpas iegriezties Buļļupē un apbraukt saliņu, atkal pa Lielupi atpakaļ uz jūru un finišēt starta vietā.

Safotografēju startu ar Raimonda izrāvienu un kā viņa līdzjutējs devos kājām gar krastu uz Lielupes grīvu. Cilvēku daudz gan smiltīs, gan ūdenī.

Te man jāpiemin daudzu vecāku nezināšana, kas bieži bērnus noved pie vēdera problēmām. Mazuļi plunčājas pirmssēkļu peļķēs, kurās ir ļoti sekls un ļoti silts ūdens, parasti arī tikpat kā stāvošs ar dažādām aļģēm. Ja šādu ūdeni norij, tad var būt vajadzīga mediķu palīdzība.

Lielupē pirms grīvas ir pilsētas nūdistu pludmale, un man tai jāiet cauri. Biju par to aizmirsusi, līdz nonācu fakta priekšā. Lielupes grīvā ir liels sēklis, uz kura jebkurā gadalaikā pulcējas milzums ūdensputnu. Visapkārt liela kustība, ūdens motocikli, kuteri viens par otru lepnāki, jahtas, sporta skolas airētāju treniņi. Jūrā kuģi, kas gaida atļauju ieiet Rīgas ostā un arī izpriecu (komercbraucienu) burinieks Lībava ar milzīgu Latvijas karogu.

Pagāju gabalu gar Lielupes krastu, lai varētu redzēt, kura laiva pirmā iznāks no Buļļupes – tā bija Raimonda laiva, joprojām vadībā. Temps arī atpakaļceļā labs, un es sapratu, ka pa krastu ejot, es viņu nepanākšu, tātad finišā nenofotografēšu. Gar krastu iešana basām kājām (izlutinātām un nepieradušām) nebija tik viegla: brist pa smiltīm – grūti, iet pa pārkaltušām ūdenszālēm – sāpīgi, iet pa apžuvušām zaļajām aļģēm – slidens, brist pa ūdeni – ik tad ilgi iesi kā pa veļas dēli. Caur nūdistu pludmali gāju kā slalomā, centos apiet vīrus kā briežus no mugurpuses.

Sagaidījām pusmaratonistus, visi smaidīgi. Tad parādījās maratona līderis, kurš rādīja kādas zīmes – visi, kas bija krastā gan laivās, gan kājām, devās noskaidrot, kas noticis. Vajadzēja apmainīt tukšo ūdenstrauku, tas arī kopīgiem spēkiem tika izdarīts, airētājam nezaudējot tempu. Ik pa brīdim sekoja pārējie maratonisti.

Bērnu startā Terēzai Šulcai vajadzēja veikt 200 m distanci līdz tālajai bojai un atpakaļ. Drošībai galvenā loma – meitenei līdzi devās tiesnesis. Ne velti sacensību noteikumos ierakstīts: „Katra sacensību dalībnieka pienākums ir sniegt nepieciešamo palīdzību avarējušai ekipāžai.“

Gaidot maratonistu finišu, aprunājos ar Raivo Šulcu – ar Seakayak.lv pārstāvi par jūras kajaku braucieniem, kuru vēsture Latvijā nav necik sena, jo savulaik liela daļa jūras krasta bija aizliegtā zona, un arī inventārs ir specifisks. Bet interesentu grupa ir stabila, lai arī nav liela, jo jūras kajaku braucieni nav izpriecu brauciens pa upes straumi, bet ir vajadzīgs fiziskais rūdījums un gana daudz iemaņu tieši jūras braucienam. Tas nav viegli. Bez sacensībām Latvijā tiek organizēti braucieni uz Kolkas bāku (sala 6 km attālumā no krasta) un arī braucieni uz Igaunijas salām.

Ar ovācijām sagaidījām finišējam maratona uzvarētāju Sergeju Ņemnaševu, kurš nemaz neslēpa, ka viegli nebija – startējot jūrā, viļņu nebija, bet atpakaļceļā bija gan vējš, gan viļņi. Kā otrais finišēja Henriks Grass – leģenda, apbrīnojama izturība un rezultāti, jo īsu brīdi pēc finiša viņš jau bija gatavs piedalīties eskimosu apgrieziena sacensībās. Šīs sacensības mani ļoti interesēja; pirmkārt, šis manevrs ir absolūti nepieciešams izdzīvošanai, jo, ja tu esi iepogāts laivā un laiva apgāžas, tad ar prāta, ķermeņa un aira kopdarbību ir jāapgriežas par 360 grādiem un jādara tas zibenīgi.

Sacensību moments ir ļoti iespaidīgs – dalībniekam izdodas ieiet viļņu ritmā un nemitīgi rotēt un, jo ātrāk, jo labāks rezultāts. Henriks arī šajā disciplīnā bija otrais, pirmais bija Gundars Patmalnieks un trešais Raivo Šulcs. Ceturtā vieta Terēzai – meitenei ar apbrīnojamu mērķtiecību un arī prasmi, jo veikt eskimosu apgriezienu baseinā vai jūrā ir atšķirība. Un šajās sacensībās viņai tas izdevās lieliski, bērns pats bija sajūsmā par paveikto.

Kad visi maratonisti bija finišējuši un nedaudz atguvušies, sākās patīkams brīdis – apbalvošana. Balvas – visas specifiskas – nepieciešamais ekipējums jūras kajaku braucējiem, tika izvietotas uz pludmales zilā sola. Dalībnieks saņēma diplomu, mākslinieka darinātu medaļu un vienu lielu problēmu – pašam bija jāizvēlas balva; ...tas bija sarežģīti, katram. Ar konsultēšanos un padomiem, domāju, ka katrs ieguva ko noderīgu.

Arī es saņēmu medaļu– kā preses pārstāvis! Es gan saku, ka tas man par slaloma gājienu caur nūdistu pludmali! Paldies visiem! Skats no malas – draudzība izpalīdzība, tie, kas bija brīvi, savās laivās devās pretī vēl nefinišējušajiem, vienkārši, lai atbalstītu, vai pusmaratonisti informēja maratona dalībniekus, kā vieglāk atrast pagriezienu uz Buļļupi un saliņu. Un tad, kā savstarpēji mainījās laivām, lai pamēģinātu un novērtētu, vienam vīram (ne no dalībniekiem) pat izdevās apgāzties, labi, ka otra laiva bija blakus.

Ļoti, ļoti draudzīga sabiedrība kopā ar visiem atbraukušajiem līdzjutējiem. Protams milzīgais karstums bija paretinājis dalībnieku pieteikumus. Gaidīsim nākošo vasaru.

Gandrīz vai laivotāja,

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com