Saruna ar Dr. Jāni Priedkalnu (2)

Palielināt / Enlarge

Jānis Priedkalns ar deviņiem mazbērniem un dzīvesbiedri Ilgu 2014. g. 28. martā. FOTO no Priedkalnu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pēc intervijas. No kreisās prāv. Dr. Jānis Priedkalns, Ilze Nāgela, māc. Dainis Markovskis. FOTO Mārtiņš Biršs.

Noslēgums. Sākums LL319. Tikos ar Dr. Jāni Priedkalnu svētdien, 11. maijā, pēc Mātes dienas dievkalpojuma, un pēc viņa sniegtā priekšlasījuma Svētā Krusta baznīcas zālē. Saruna izvērtās gara, jo bija tik daudz tēmu, par kurām runāt, un daudz jautājumu, uz kuriem bija interesanti dzirdēt viņa atbildes. Piedāvāju īsinātu sarunu laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.

I.N.: Vai atgriežoties Adelaidē, jau bijāt diakons?

J.P.: Jā, es jau biju diakons. Man bija drusku iesākuma studijas Melburnas Universitātē; korespondencē es mācījos School of Divinity, kas ir daļa no Melburnas Universitātes. Tur es iesāku.

I.N.: Pēc darba gadiem politikā un akadēmiskajā laukā, tagad pilnībā darba lauks – teoloģija?

J.P.: Jā, esmu pārgājis uz teoloģiju; ar universitāti tagad nav sakaru un ar nacionālām lietām iznāk vienmēr būt Daugavas Vanagos. Mēģinu tās darba prioritātes arī drusku mainīt, jo ir vēl tā skola, kas domā, ka Daugavas Vanagi ir tikai palīdzības organizācija, kas rūpējas, sūta naudu un dāvanas. Tagad šī organizācija ir pārtapusi par nacionālo cīnītāju organizācija.

I.N.: Cik ilgi jau esat Daugavas Vanagu rindās?

J.P.: Es esmu Daugavas Vanagos jau kopš 1959. gada; gandrīz jau 60 gadi būs. Es iestājos, kad biju pabeidzis pirmo fakultāti un kad aizbraucu praktizēt uz Adelaidi.

I.N.: Vecāku vai draugu mudināts?

J.P.: Laikam draugu, un tā bija normāla secība par to, ko mēs darījām; bijām diezgan patriotiski, kā jau tajā laikā bija jaunatne – Ulmaņa laika patriotiskā garā. Un tad tas viss sekoja dabiski.

I.N.: Esot tagad Austrālijas DV priekšsēdis, kā redzat DV kustības darbību turpmāk – gan Latvijā, gan ārpus Latvijas? Kāds, Jūsuprāt, būtu ideālais modelis DV kustībai, lai varētu sekmīgi darboties un sadarboties ar DV Latvijā, lai nebūtu vienā pusē devēji, bet otrā – ņēmēji? Kas būtu tie praktiskie uzdevumi un soļi, kas sperami?

J.P.: Nu pagaidām gan tā vēl ir. Skatījos nupat par 2013. gada ziedojumiem uz Latviju; no Amerikas un Kanādas bija ap $200 000 un no Austrālijas ap $100 000, bet no pašas Latvijas palīdzībai Latvijā bija 75 lati ieņemti... tas pierāda, ka tāda tradīcija nav izveidojusies. Tas ideālais modelis ir tāds, kas, manuprāt, ir pat labi, ka mums vanagi ir gan ārzemēs, gan Latvijā. Un daudzām organizācijām, arī baznīcai, es domāju.

Pamatam tai organizācijai ir jābūt Latvijā, bet ārzemju atbalsta posteņi ir svarīgi. Tāpat kā ebreju tautai; viņa bez ārzemju atbalsta posteņiem nemaz nevarētu dzīvot. Es domāju, ka Daugavas Vanagiem ir jāpaliek ārzemēs un arī Latvijā. Es jau pagājušā gadā rakstīju, ka mūsu – Austrālijas DV prioritāte ir palīdzība Latvijai, bet Amerikas un Kanādas DV prioritāte ir palīdzēt latviešiem Amerikā un Kanādā.

Viņi arī bilda, ka viņi var darboties atsevišķi paši par sevi, un Centrālā valde viņiem nav vajadzīga. Centrālā valde atrodas Latvijā – Mežmalis un Šēnfelds no Čikāgas un Andris Staklis, kas ir mūsu kasieris. Viņi visi ir ārzemju latvieši, kas dzīvo Latvijā.

Kustības iniciatīva nāca no dažiem Latvijas latviešiem, kas ir studējuši Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Ir tāds Indulis Bērziņš, kas pilnīgi gribēja to Vanagu organizāciju sagraut, jo viņš argumentēja, ka DV nākotne ir ārzemēs nevis Latvijā. Ka viņiem ir jāatbalsta Garezers, Katskiļi, Bērzaine un tamlīdzīgi un nevis Latvija; ka Latvija ir jāliek mierā, sevišķi politiskos jautājumos.

Kā zināms, Mežmalis ļoti cīnījās par latviešu valodas referendumu. Amerikas un Kanādas DV to neatzina, jo domāja, ka to jādara caur PBLA vai caur citām iestādēm nevis caur Vanagiem. Un tur sākās tādi kā lozungi: Kur ir Vanagu nākotne? Mēs Austrālijā un Zviedrijā un visi, atskaitot Vāciju, uzskatam, ka DV nākotnei ir jābūt Latvijā. Ārzemēs mēs būsim atbalsta posteņi. Bet viņš (Indulis Bērziņš) to vadīja tik tālu un viņam pievienojās Rīders Amerikā, Eglītis Kanādā tāpēc, ka viņš cīnījās pret Mežmali, un beigās tas aizgāja tādās personīgās lietās, tāda virtuve iznāca.

Indulis Bērziņš tagad diezgan lielā mērā saimnieko Bērzainē, Freiburgā, Vācijā. Mēs mēģinājām noskaidrot to likumisko daļu Freiburgas Zemes grāmatu nodaļā, un tā ir ļoti neskaidra. Daugavas Vanagi tika organizēti Lager Augustdorf Vācijā pēc tam, kad bija nodibināti Beļģijā. Un neviens nav saglabājis skaidrus dokumentus par to, kā viņa kļuva par vai nu Vācijas, vai Centrālās valdes īpašumu. Tas vēl ir atklāts, tas karājas gaisā. Vācijas cilvēki domā, ka tas pieder Vācijai – ir diezgan liela finansiāla vērtība tam īpašumam – vai oficiāli tas pieder Centrālai Valdei – pasaules DV. Un tā ir tā vanagu virtuve.

Mēs no Austrālijas atbalstām Mežmali, un atkal šogad esam nominējuši viņu par Centrālās valdes priekšsēdi. Arī mani nominēja, bet es to nepieņēmu, jo es tagad dzīvoju šai pusē, un tanī postenī ir liela priekšrocība, ja dzīvo Latvijā.

I.N.: Atgriežoties pie teoloģijas jautājumiem; par bērnību. Cik lielu vietu Jūsu ģimenē ieņēma baznīca?

J.P.: Mana māte ir beigusi teoloģiju Latvijas Universitātē, bet viņa nekad nestrādāja par mācītāju. Es nezinu, varbūt 30. gadu sākumā viņu neordinēja, bet es to nevaru atbildēt. Kaut kad vēlāk arī ordinēja sievietes. Austrāliešu luterāņu baznīca vēl tagad neordinē sievietes, viņi baidās, ka viņiem var būt liels krahs. Viņi gaida, kad puse no mācītājiem nobalsos par sieviešu ordināciju, un visu laiku viņiem drusku pietrūkst. Bet viņi domā, kad par to nobalsos, tad varētu būt dalīšanās.

I.N.: Pēdējos gados darbojāties Austrālijas DV Adelaides nodaļā, kļūstot par Austrālijas DV priekšsēdi, kā arī Adelaides Latviešu evaņģēliski luteriskā draudzē kā diakons. Šajā savas darbības laukā esat visstraujāk kāpis pa karjeras kāpnēm; 2013. gada vidū tikāt ordinēts par mācītāju, bet jau tā paša – 2013. gada nogalē Austrālijas evaņģēliski luterisko latviešu draudžu apvienības Ārkārtas sinodē Melburnā tikāt ievēlēts par prāvestu Austrālijas evaņģēliski luteriskām latviešu draudzēm. Kā redzat savu darbu kā Austrālijas latviešu luteriskās draudzes prāvests? Vai ir padomā kādas maiņas, varbūt tieši organizatoriskā jomā?

J.P.: Man tā liekas, ka sava taisnība ir arī mācītājiem Kolvinam Makfersonam un Gunim Balodim. (Kaut gan Kolvins visu laiku baznīcu vadīja un pats kandidēja uz vadību.) Ka varētu būt tāda brīvāka organizācija, un tas drusku tagad attiecas uz finansēm, jo draudzes vairāk nevar atļauties algot mācītājus. Un tas ir ne tikai mums Austrālijā, atskaitot lielās draudzes kā Sidnejā un Melburnā.

Mēs ar Ivaru Ozolu Adelaidē strādājam praktiski par neko, mums ir $5000 gadā, tas ir simboliski. Februārī, kad Pertas draudze izstājas no LELBĀL, viņi teica, ka viņi nevar atļauties tos maksājumus. Mums ir bailes, ja arhibīskapa postenis aiziet uz Ameriku, tad pilns ar plāniem un projektiem tādā amerikāniskā stilā, domājot, ka ar to iesaistīs jaunatni. Doma nav slikta, bet domas dalās, dažas Austrālijas draudzes saka, ka tā ir tāda populāra ķeršana, lai cilvēkus ievilktu baznīcā. Vai tas attiecas uz viņu ticības un garīgām vērtībām, par to ir grūti spriest. Un mums tas varētu maksāt diezgan daudz.

I.N.: Bet varbūt tās durvis, pa kurām tiek ienākts, var būt dažādas?

J.P.: Jā, es piekrītu.

I.N.: Bet vai tos maksājumus nevar sabalansēt?

J.P.: Jā, es jau piedāvāju, lai maksā, cik katrs var, bet palieciet mūsu kopībā, bet tur Gunis Balodis un Kolvins Makfersons ir drusku iecirtušies. Viss jau nav tik vienkārši, ka bībele ir jālasa burtiski. Kad Jēzum prasīja kādu jautājumu, viņš nekad neatbildēja tieši, viņš atbildēja ar kādu stāstu, ar kādu līdzību. Domā, ka Bībelē katrs vārds ir Dieva iedvests, kaut gan tie ir cilvēki, kas to rakstīja.

I.N.: Rakstīja un pārrakstīja... ja mēs būtu četri cilvēki un būtu viens teikums, mēs katrs ar citādāku niansi to saprastu.

J.P.: Jā. Piemēram, Pertā tikai 8 cilvēki no 54 draudzes locekļiem vēlējās izstāties, bet klāt (sapulcē) bija 10-12, un starp tiem visi 8 bija.

I.N.: Vai saredzat iespējamu LELBĀL (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) apvienošanos ar LELB (Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu)?

J.P.: Tā formula ir, ka mums visiem to gribētos. Tāpēc mums pastāv tā ārzemju baznīca, ko arī teica arhibīskaps Rozītis, ar arhibīskapu Vanagu runājot: Mūsu apvienošanās var notikt, ja mēs katrs paliekam pie tā, pie kā mēs esam, un atļaujam otram būt tādam, kāds viņš ir. Kad mēs apvienojamies, Vanags ar saviem cilvēkiem neordinē sievietes, mēs – ordinējam, un mēs tomēr strādājam kā viena baznīca. Pašlaik tas notiek: Rozīša cilvēki no Latvijas, kas beiguši teoloģiju un daži arī, kas beiguši kādu citu humanitāro zinību, grib strādāt Latvijā, bet ordinēties LELBĀL – ārpus Latvijas baznīcā.

Es pats esmu strādājis pie Vanaga (Red.: LELB arhibīskaps) baznīcā, es biju pie Pāvila Brūvera sabiedrisko attiecību komisijā tajos gados, kad es dzīvoju Rīgā starp 2001. un 2008. gadu. Es arī Liepājas draudzē lasīju sprediķus, arī Mātes dienā pie mācītāja Mārtiņa Urdzes, kurš ir pārcēlies uz Latviju no Vācijas. Tā kā es esmu arī Latvijas baznīcā un arī drusku diakonijas darbā piedalījies.

I.N.: Vai tad vienīgais šķērslis apvienoties ir sieviešu ordinācija?

J.P.: Viņi (Red:. LELB) ir no Mizūrī (Missouri, ASV) sinodes. Man liekas, ka viņi ir tik nopietni atbalstīti no Mizūrī finansiāli, ka viņi apņēmušies palikt tai uzskatā. Piemēram, es kādreiz Austrālijā praktizēju Marijbridžā (Murray Bridge) kā atvietotājs, un es biju uz abām baznīcām. Ir viena maza lauku pilsētiņa, un ir grezna baznīca Pasaules federācijas luterāņiem un otra grezna baznīca – Mizūrī Sinodes luterāņiem. Nu viņas apvienojās ar laiku. Var apvienoties. Man liekās, ka tā formula bija tāda: mēs varam apvienoties, ja jūs atzīstat mūs, un mēs atzīstam jūs, jūsu darba stilu un nostādnes. Mainīt ideoloģisku lietu, tas ir politiski neiespējami. Un sieviešu ordinēšanas jautājums nāks un augs; LELBĀL ir vairāk sievietes mācītājas nekā vīrieši.

I.N.: Ko Jūs vēlētos sacīt, uz ko aicināt un ko vēlēt laikraksta Latvietis lasītājiem gan kā prāvests, gan kā DV priekšnieks un kā cilvēks mums līdzās?

J.P.: Par šo jautājumu gandrīz nav bijis laika domāt, t.i., savilkt to kodolu, bet es domāju tā – es Latvijā jau sev uztaisīju kapa pieminekli Valmieras Kocēnu kapos, jo tur ir jau manas sievas pelni un dēla pelni, kurš cieta satiksmes negadījumā, un arī manu vecāku pelni. Un es domāju, ko kapa piemineklī uzrakstīt. Mana mamma parasti teica: Mīlestība nekad nebeidzas. Es domāju, ka mīlestība kādreiz nav objektīvi taisnīga, ka tu vairāk aizstāvi savus nekā cita bērnus. No pasaules viedokļa tev būtu jāattiecas līdzīgi pret Nigērijas bērniem un pret saviem un latvieši bērniem... Un tādēļ es ierakstīju uz kapa pieminekļa Patiesība pastāvēs.

Ja es savelku visas tās cilvēcīgās dzīves vērības kopā, tad tas nav varbūt nemaz tik kristīgi, jo kristīgā ticība ir par piedošanu, un pat ar slikto dzīvi tu vari tikt debesīs, ja tu drusku nožēlo pašās beigās. Tas ir par cilvēciskām attiecībām. Par planetārām attiecībām es domāju, ka mums ir pasaulē vairāk jāievēro dzīvnieku tiesības – Animal Rights. Es daudz gaļu neēdu, bet es ēdu, jo pieņemu, ka nokaut ēšanas dēļ ir kaut kā tik lielā mērā daļa no pasaules faunas dzīves; bet nokaut sporta, izklaidēšanās dēļ, tas man galīgi nepatīk, kā piemēram, Anglijā tās lielās lapsu medības...

Par patiesību, kaut gan patiesība nav tas pats, kas mīlestība. Ir jābūt ar labu sirdi, lai varētu piedot arī pāri darītājiem, bet absolūtā un lielākā vērtība ir patiesība.

I.N.: Pateicos Jums par sarunai atvēlēto laiku! Novēlu Jums spēku, enerģiju un sekmes! ■