Deja vieno latviešus Vācijā

Palielināt / Enlarge

Danču nometne. FOTO Elīze Zaļuma / Laura Putāne.

Palielināt / Enlarge

Danču nometne. FOTO Elīze Zaļuma / Laura Putāne.

Palielināt / Enlarge

Danču nometne. FOTO Elīze Zaļuma / Laura Putāne.

Palielināt / Enlarge

Danču nometne. FOTO Elīze Zaļuma / Laura Putāne.

Palielināt / Enlarge

Danču nometnes dalībnieki. FOTO Elīze Zaļuma / Laura Putāne.

Ir 2014. gada 27. jūnijs, kad pirmo reizi pie mums Vācijas dienvidos norisinās šāda veida Danču nometne. Arī es esmu viena no veiksminiecēm, kas nejauši ieraudzījusi informāciju par šo pasākumu, nekavējoties steidzu sniegt pozitīvu atbildi, jo saprotu, ka vietu skaits ir ierobežots, bet mums šajā pasākumā IR noteikti jābūt!

Pirmais, kas nāk prātā – ak, manai meitai šogad dzimšanas dienā tika dāvāti tautiskie svārki. Cik skaisti, emocionāli un neaizmirstami būtu viņu redzēt, dejojam šajos latviešu rakstos izaustajos brunčos.

Arī ar vīru dejošana kādā tautas deju kopā ir bijis tāds izsapņots sapnis, un šo nometni tad nu redzu, kā iespēju mums abiem kaut uz pavisam īsu brītiņu pasapņot, izdejojot savu sapni.

Tā nu ir sagaidīts piektdienas, 27. jūnija vakars, kad visi četri dodamies ceļā uz Rotenburgu pie Nekāras (Rottenburg am Neckar), jaukajām Kalkveila (Haus Kalkweil) mājām, kur norisināsies šis neaizmirstamais, pozitīvām emocijām un atmiņām piepildītais pasākums.

Ierodamies gan mazliet vēlāk pēc norādītā laika, kad jau dejotāji ir sākuši apgūt jaunās dejas.

Dīvaini, bet šī vieta – Kalkveila mājas – man ļoti atgādina kādu Latvijas lauku sētu, Latvijas stūrīti, Latvijas smaržu, kas liek justies kā savējam. Un dzirdot latviešu valodu, latviešu tautas dziesmas un trauslos deju soļus pārņem sajūtas, ka neesam jau nemaz tik tālu no savas Latvijas. Jo šķiet, ka tas, ko jūtam savās sirdīs, ir tas, kas mūsos saglabā šo savas dzimtenes mīlestību, kultūru un vēlmi piedalīties šāda veida pasākumos, nedzīvojot Latvijā.

Jā, tik daudz pārdomu, sajūtu, emociju mani pārņem šajā vietā. Ap sirdi paliek silti, kad dzirdu, ka bērni savā starpā runā latviešu valodā, tā dodot man cerību, ka arī nākotnē viņu sajūtas un sirdis vēlēsies apmeklēt dažādus latviešu sabiedrības pasākumus te – Vācijā, neaizmirstot savu izcelsmi un dzimteni.

Bet nu par pašu nometni. Pirmā deju vakara noslēgums izvērtās jauks, iepazīstot tuvāk nometnes dalībniekus, iesaistoties dažādās sarunās un pārdomās par mūsu un vāciešu kultūras atšķirībām, izglītību un citiem ikdienišķiem jautājumiem. Ir laba sajūta, kad atrodi kādu, kas domā līdzīgi un saskata tādas pašas problēmas kā tu, neliekot justies tik atšķirīgam un vienīgajam, kas ir atradis nepilnības, dzīvojot ārpus Latvijas. Pozitīvais tajā ir tas, ka nonācām pie secinājuma, ka, lai arī dzīvojam Vācijā, tomēr latviešu mentalitāte, uzskati daudzās lietās būs nemainīgi un paliekoši, tos nododot tālāk nākamajām paaudzēm, saglabājot tos savās ģimenēs un stāstot par to saviem bērniem (tas atkāpei).

Nākamās dienas rīts iesākas ar jaukām Trejdeksnīša sarūpētām brokastīm. Visu sejās manāms prieks, interese un vēlme atkal sadejoties. Arī mēs ar nepacietību gaidām šīs dienas lielo notikumu – tautas deju pamata soļu apgūšanu un dažu deju iestudēšanu.

Laura Putāne, kas ir uzņēmusies šī pasākuma vadību un ir Trejdeksnīša dibinātāja un vadītāja, ir apbrīnojami iedvesmojoša, mērķtiecīga personība, kas liek domāt – kur viņai tāds spēks, enerģija un vēlme to visu uzņemties? Domāju, ka galvenā patiesība slēpjas lielā un patiesā mīlestībā pret Latviju, Latvijas kultūru, latviešiem un deju. No viņas izstaro šis, tikai latviešiem piemītošais, garīgais, inteliģentais un radošais spēks, kas katru no nometnes dalībniekiem uzrunā un rada vēlmi dejot un saglabāt daļu no latviešu kultūras sevī.

Tā nu otrā dienas rīta pusē dejojam 3 stundas. Ar smiekliem, neveikliem iesācēju soļiem un sviedru pilēm, kas jūtami pārņem pieri un muguru, ar vīru vēl paspējam saskatīties un noteikt – tas ir tik forši; labi gan, ka atbraucām! Pa reizēm uzmetam aci meitai, kura acīmredzami arī ar lielu entuziasmu piedalās deju soļu apgūšanā.

Pēc triju stundu dancošanas jūtamies patīkami noguruši, bet pietiekami spēcīgi, lai vēl pēcpusdienā turpinātu apgūt citas dejas soļus.

Kamēr citi pelnīti atpūšanas, tikmēr jau Trejdeksnīša rūķīši gatavo gardas pusdienas – latviešiem tik iecienīto auksto biešu zupu. Ak, tas bija gardums, ko vēl nākamajā dienā varējām paņemt līdzi mājās.

Pauzes laiku tad nu nometnes dalībnieki izmanto kā nu kurš – cits atvelk elpu, mazliet nosnaužoties, cits pārmij kādu vārdu ar domubiedriem, kāds cits veic apgaitu ap Kalkweilu mājām, baudot dabu un klausoties sienāžu čīgāšanā. Tāds miers un labas atpūtas sajūta šķiet pārņem ik vienu, kas ir ieradies.

Otrās dienās rītā jau esošajiem dalībniekiem pievienojās vēl jaunas personas. Ne visi gan piedalījās deju soļu apgūšanā, bet visiem noteikti bija viens mērķis – satikties latviskā vidē! Un tieši vēlme satikties ar savējiem ir tā, kas daudziem no mums palīdz tik ļoti neskumt pēc Latvijas. Pavisam kopā bija sanākuši ap 40 tautiešu.

Mazliet miegaini, bet atkal spēka pilni dodamies uz otrās daļas deju apgūšanu. Laura atkal mūsu priekšā stāv iedvesmas pilna, lai mācītu mūs atkal apgūt ko jaunu. Deja bija tik aizraujoša un jautra, ka smiekli mijās ar asarām. Gaisā virmoja tik daudz pozitīvu emociju, ka šķiet, katrs no dalībniekiem var apliecināt, ka uz brīdi tika aizmirstas ikdienas rūpes un pienākumi.

Jā, šķiet, šī ir tā nodarbe, kas ļauj aizmirsties un domāju, ka štutgartieši un tie, kas dzīvo netālu no Štutgartes, var būt laimīgi par šādu iespēju dejot, tādēļ gribu uzrunāt ikvienu, kas lasa šo rakstu un vēl prāto, vai piebiedroties Trejdeksnītim. Es teiktu – dariet to, ejiet, dejojiet, smeļaties jaunas, pozitīvas emocijas, apgūstiet deju soļus, kas vīriešus noteikti padara vēl pievilcīgākus, bet meitenes – izveicīgākas, galantākas un skaistākas.

Tā, nu esam nodejojuši vēl 2 stundas un varam gaidīt pelnītu vakara noslēgumu – vakariņas, ballīti, latviešu mūziku un sadziedāšanos.

Bet vēl pirms tam tiekam aicināti uz Lettland hautnah (Latvija nelielā attālumā) projekta noslēguma kūku. Tiek apsveikts katrs komandas biedrs, kas ir piedalījušies šajā projektā. Projekta mērķis bija parādīt tās daudzās Latvijas vērtības un bagāto kultūru Vācijas tautai, tādējādi to iepazīstinot ar Latviju, tās unikalitāti un vienreizīgumu. Domāju, ka pēc šī projekta liela daļa vāciešu vairs kaunīgi nevaicās, kur atrodas Latvija, kas ir Rīga un vai mūsu valoda ir krievu valoda. Liels, liels paldies visai komandai par šo vienreizējo un paliekošo projektu.

Pēc kūkas baudīšanas, Kristaps, kas ir arī Trejdeksnīša dalībnieks, prezentē daļu no projekta, kas stāsta par latviešu dziesmu un deju vēsturi, izcelsmi un būtību. Ir patīkami, ka arī bērni cītīgi noskatās un noklausās šo prezentāciju, un šķiet arī viņiem tagad ir radusies lielāka izpratne par to, kā radušies dziesmu un deju svētki, kas ir daļa no viņu Latvijas.

Pēc nelielās prezentācijas palēnām tiek gatavotas vakariņas. Ārā pļavā tiek grillēti dažādi gardumi. Virtuvē rosās meitenes un zēni, gatavojot salātus un citas uzkodas. Visi gatavojas, pucējas vakara noslēguma ballītei, kas, protams, ņem virsroku ar dejām, sirsnīgām sarunām un dziesmām.

Vakara gaitā vienojamies uz kādu jauku, jestru rotaļu, bet vēlāk mūsu jau iecienītais ģitārists Ilvars iedvesmo ikvienu vienoties dziesmā. Pie Dieviņa gari galdi, Bēdu manu lielu bēdu, Laterna stundā un daudzas citas iemīļotas latviešu melodijas liek atkal uz brīdi aizmirsties un ļauties šai latviskajai aurai. Arī Valdis – mūsu populārais latviešu trompetists – nenociešas, lai piedalītos ar savu dzidro trompetes skanējumu ikvienā dziesmā. Improvizācija un ģitāras maigais skanējums rada brīnišķīgu atmosfēru, pat nenojaušot, ka pulkstenis ir sitis 2 naktī, lai drīz sagaidītu svētdienu – dienu, kad atkal ikvienam jādodas savos ikdienas darbos, pienākumos, domās un problēmās.

Kaut negribīgi, bet diemžēl laiks iet tikai uz priekšu, nometne ir noslēgusies. Ikvienam sejā manāms nogurums, bet tajā pašā laikā liels prieks un gandarījums par to, kas paveikts. Par to, ka atvēlējām laiku, lai baudītu ko tik jauku, par to, lai aizmirstos un baudītu latvisku vidi, valodu, kultūru un par to, lai satiktos ar jaukiem cilvēkiem. Ļoti ceram, ka šī nometne būs ievirze turpmākajai tradīcijai, ko tādu baudīt vismaz reizi gadā, bet tagad Trejdeksnītim aktīvi jādarbojas, lai nākamajā vasarā dotos uz Briseles Eiropas latviešu deju un dziesmu svētkiem. Tāpēc, pasteidzieties, lai pievienotos, šai lieliskajai komandai – nenožēlosiet!

Ar patiesām, pozitīvām, neaizmirstamām sajūtām, emocijām un atmiņām rakstīts šis mans piedzīvojums.

Lielā pateicībā visiem, kas padarīja nometni par neaizmirstamu,

Elīze Zaļuma
Laikrakstam „Latvietis“