„Welcome to my country!“

Palielināt / Enlarge

Trīs Dienvidāfrikas koristi. FOTO Astrīda Jansone.

Palielināt / Enlarge

Meitenes no Korejas. FOTO Astrīda Jansone.

Nekad Latvija nav bijusi tik skanīga kā šo vasaru. Kad jūnija sākumā atgriezos no Amerikas, priecājos, ka esmu paspējusi laikā. Tikai dažas dienas vēlāk sāku klausīties, ka Dikļos skaists koncerts par godu 150. atceres dienai kopš pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem! Tur ne tikai dzied lieli un mazi, tur arī dejo, un koncerts ir vairāku stundu garumā. Tur mani aizkustina Kantāte Tēvijai, kur pirmo reizi kā solisti dzirdu Ingu Šļubovsku. Viņu līdz šim esmu dzirdējusi tikai operetēs, bet tagad viņa jau kļuvusi par diezgan pieprasītu soprānu arī mūsu operā.

Gandrīz tai pašā laikā Daugavpilī notiek trīs Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki Gaudeāmus. Tas notiek vairākas dienas pēc kārtas. Vienu dienu mēs dzirdam un redzam igauņus, tad lietuviešus, tad latviešus un tad redzam visus kopā, un man nav un nebūs skaidrs, kur viņi visi var palikt Daugavpilī? Varbūt, ka tā man nevajadzētu teikt, jo tur es vēl neesmu bijusi. Šo skaisto koncertu es redzu tikai televīzijā, jo pašai savu riteņu vairs nav, un ne vienmēr varu tikt, kur gribu. Bet koncertā latviešu daļā es pirmo reizi kora izpildījumā dzirdu mūsu jaunās paaudzes slavenības Ērika Ešenvalda skaisto Dvēseles dziesmu. Tai ir skaista, melodiska un plūstoša melodija, un vēlāk visu pavakari pie sevis dziedu: „Dzied, mana dvēsele, dzied“ un nožēloju, ka savu korī dziedāšanu esmu uzdevusi.

Drīz pēc tam mūs iepriecina Losandželosas vīru koris, ko vietējie latvieši uzņem ar lielu sajūsmu un aplausiem. Kad viņi Latviešu biedrības namā dzied Kad ar uzvaru šo kauju līdz galam nobeigsim, nams rīb no bēniņiem līdz pagrabiem, un es domāju, ka viņus dzird ne tikai Rīga, bet arī Losandželosa. Latviju viņi pieskandina no Daugavpils līdz Liepājai un no Dobeles līdz Valmierai. Ar vienu mūsu sieviešu kori tā ir sadziedājušies, ka gandrīz vai uz vietas pako sev līdzi.

Pats par sevi saprotams, ka dziedāšana, liela dziedāšana Jāņos notiek it visur Latvijā. Diemžēl, kā jau teicu, esmu bez riteņiem, un Jāņus pavadu mājās viena pie televīzijas. Bet tā esmu droša no odiem, taču jāņubērns esmu tīri labs. Man ir savs gadskārtējais aliņš, Talsu ritulītis siera un ir arī pīrāgi. Ja televīzijā atskan kāda Jāņu dziesma, līgo, līgo! – es arī varu piedziedāt.

Pēc Jāņiem nav ilgi jāgaida, šogad uz 75. dzimšanas dienu dzejnieks Jānis Peters tiek godinātas ar vairākiem ļoti skaistiem koncertiem. Tur mūsu dziesmu mākslinieki dzied dziesmas, kurām vārdus devis viņš, un tādu ir daudz. Mana mīļākā no tām visām ir Manai dzimtenei, un to no Jāņiem līdz Pēteriem sajūsmināta klausos mazākais reizes 10. Kad atskan dziesmas pēdējās rindiņas Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs, man skudriņas skrien ne tikai pa muguru vien.

Un tad 6. jūlijā mēs jau sagaidām nākamo lielo, lielo un skaisto muzikālo sarīkojumu, kur mēs dzirdam tikai pasaules slavenības, kas visas tomēr ir dzimušas Rīgā. Tādu arī ir daudz, žēl, ka visas šoreiz ierasties nevar iepriekšēju saistību vai ģimenes apstākļu dēļ. Bet vienam koncertam mums to ir diezgan un vēl pāri paliek. Koncerts notiek parkā pie operas, kur ir uzburta jauna, liela skatuve ar visādiem skaistiem izgaismojumiem un izgreznojumiem.

Grūti iedomāties, ka visi, kas te dzied vai muzicē, ir dzimuši Rīgā un tagad dzied un muzicē visā pasaulē! Tie ir Egīls Siliņš, Baiba Skride, Inese Galante, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņemko, Vestards Šimkus, Iveta Apkalne, Ksenija Sidorova, Laima Jansone un pavisam jauna zvaigznīte pie vijolnieku debesīm – desmitgadīgais brīnumbērns Daņils Bulajevs. Viņu klausoties es gandrīz nespēju ticēt, ka tik mazi pirkstiņi var izvilināt tiks skaistas skaņas. Neticami! Saka, ka viņš jau 8 gadu vecumā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ir izpildījis ļoti sarežģītu Sarasates skaņdarbu. Šovakar viņš tāpat kā citi mūziķi ir tērpies smokingā un mirdzošā baltā kreklā. Viss šis koncerts ir neticams. Ne tikai skaistās mūzikas dēļ, bet arī skatuves un iespaidīgo gaismu dēļ, kas koncerta laikā nepārtraukti mainās un rada mistisku un romantisku gaisotni.

Pēc tikai trim dienām Latvijā sākas tā vislielākā skanēšana, kāda vispār pasaulē ir pieredzēta. No 9.-19. jūlijam Latvijā notiek 8. Pasaules koru olimpiāde. Pēc visiem rakstiem un reģistriem Rīgā piedalās 460 kori ar 27 tūkstošiem koristiem, un tie ir skaitļi, kādi vēl nav bijuši nevienā no iepriekšējām septiņām koru olimpiādēm. Desmit dienas pasaule dzied Rīgā, un desmit dienas pasaule Rīgu redz un dzird. Šīs desmit dienas Rīga skan pa visu pasauli, jo koristi te ir no visiem pieciem kontinentiem, un man ir grūti iedomāties vienu valsti, kas te nav pārstāvēta, ja ne vairāk, tad tikai ar vienu mazu korīti, kā par piemēru Namībija. Un nu pie mums dzied lieli, dzied mazi, dzied tievi, dzied resni, dzied melni, dzied balti un dzied arī dzelteni. Dzied parkos, dzied laukumos, dzied visās iespējamās zālēs un dzied grupas vienkārši pastaigājoties pa Rīgas ielām.

Bet dzied jau arī ārpus Rīgas. Dzied kori Jelgavā, dzied Dobelē, dzied Valmierā un dzied tuvu un tālu no Rīgas. Kā visās olimpiādēs arī šajā tiek izpelnītas medaļas, gan zelta, gan sudraba, gan bronzas. Bet te visām medaļām pa virsu koris var iegūt vienu vēl lielāku goda pakāpi, tas ir – koris var kļūt par čempionu. To gan nezinu, kas korim jāizdara, lai par tādu kļūtu, bet Olimpiādes beigu dienā saprotu, ka latviešiem ir 6 kori, kas bez 54 dažādas krāsas medaļām, ieguvuši vēl šo čempiona godu.

Kā visās olimpiādēs arī šajā medaļas tiek pasniegtas ar attiecīgās valsts himnu un karogu. Ja saprotu pareizi, tad Latvijas himna tiek dziedāta mazākais 11 reižu. Kopš dziedāšana un sacensības notiek 29 kategorijās, tad ir neiespējami visai procedūrai izsekot. Man pietiek ar klātbūtni 4 koncertos, pārējos skatos tikai televīzijā, un, saprotams, ka visus nebija iespējams noskatīties arī tā.

Visiespaidīgākais man liekas Atklāšanas koncerts, kas notiek Arēnā. Tur cilvēku apvienotajā korī un publikā ir tik daudz, ka pakustēties vairāk kā soli uz vienu vai otru pusi gandrīz nav iespējams. Pirms kādu no ievērojamām personām laiž pie atklāšanas vārdiem, Renārs Kaupers visiem ārzemju koristiem, kas jau iebraukuši Rīgā, nodzied savu Welcome to my country, here you can't go wrong. Un izrādās, ka tā arī ir, jo ciemiņiem Latvija un latvieši patīk. Tas ir redzams vienmēr un visur, kur koristi parādās, jo smaida ciemiņi un smaida vietējie, kur un kad vien iznāk satikties. Tālāk sarīkojumā pie vārda tiek Rīgas mērs Nils Ušakovs, pie vārda tiek mūsu prezidents Andris Bērziņš, un tad pie vārda tiek arī šīs koru organizācijas Interkultūr prezidents Ginters Tīčs.

Kad visi apsveikumi un pateicības ir izteiktas, zālē pa vienam ienāk visu dalībvalstu karogi un nosaukumi. Tas ir diezgan aizraujošs brīdis visiem koristiem, kad mūsu skaistās tautu meitas ienāk ar dalībvalstu vārdiem un staltie tautu dēli ienes attiecīgās valsts karogu, jo katram no tiem seko aplausu un skaļu saucienu vētra. Pirms koncertu var sākt, jāieskandina uz Rīgu atvestais koru miera zvans. To, mūsu mēram un prezidentam klātesot, izdara Tīča kungs. Zvans tiek noskandināts reizi katram kontinentam par godu, pirms var sākt koncertu. Un koncertu te ir daudz un dažādi, ir zvaigžņu koncerts, ir čempionu koncerts, ir medaļnieku koncerts, ir lielkoncerts Mežaparkā un vēl daudzi citi, kurus es ne varu visus, ne arī gribu dzirdēt vai redzēt. Tas arī nav iespējams.

Kopš es tagad dzīvoju ļoti tuvu Esplanādes parkam un tur ir uzbūvēta skatuve, kur kori ir dzirdami bieži, man ir izdevība ar viņiem parunāties. Ilgāka saruna man iznāk ar trim Dienvidāfrikas koristiem. Tie ir divi izskatīgi jaunekļi un viena skaista meitene, kas saulītē atsēdušies izbauda vienu brīvu brītiņu, un es viņus nobildēju. Viņi par Rīgu ir sajūsmā un sajūsmā ir arī par sarīkojuma labo organizāciju un aprūpi.

Tai pašā vakarā, kad eju uz Operu, lai noklausītos Latvian Voices un Anglijas King Singers, ielas krustojumā pie Brīvības pieminekļa saskrienos ar dziedātājām no Korejas. Kad es pamāju viņām ar savu fotoaparātu, viņas smaidot man dod piekrišanu bildei. Sastājas glītā rindiņā un veltī manai bildei burvīgu smaidu. Par šo lielo notikumu vien jau varētu uzrakstīt veselu grāmatu, tas tiešām ir tas visiespaidīgākais sarīkojums, kādu man ir bijusi izdevība redzēt. Tas ir kaut kas, ko var piedzīvot tikai vienreiz mūžā, un es esmu bezgala priecīga, ka man ir izdevība to piedzīvot. Tā atkal ir reize, kad es sev katru dienu atgādinu: „Paldies Dievam, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā!“

Kad vēl šis skaistais sarīkojums nav beidzies un vairums ciemiņu no ārzemēm vēl nav sapakojušies mājupceļam, jau iesācies viens cits arī ļoti skanīgs sarīkojums. Tas ir Pozitīvus festivāls Salacgrīvā, kas pēc ziņām ir sasaucis ap 20 tūkstošus klausītāju ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Igaunijas. Bet tas ir klausītājiem no pavisam citas paaudzes un mani neinteresē.

Kad tikko beidzies Pozitīvus, Jūrmala sagaida savu kārtu būt skanīgai. Tur Jaunais vilnis jau 13. reizi viļņo pāri Latvijai. Bet arī tas ir sarīkojums, par kuru es nevaru un negribu interesēties. Manis dēļ tas varētu aizviļņoties nezināmās tālēs un uz neatgriešanos.

Latvija tiešām šo vasaru ir bijusi bezgala skanīga, un es esmu pārliecināta, ka tā skanēs atkal un atkal, jo latvieši ir un vienmēr būs dziedātāju un mūziku mīloša tauta, un es esmu lepna, ka esmu tai piederīga, un tagad jau 15 gadus varu atkal būt tās vidū.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“