Latviešu omīte Šanhajā

Palielināt / Enlarge

Ķīnieši pēc rakstura ir ļoti bērnisķīgi, viņi nemitīgi izdomā ko jaunu bērnu un pieaugušo priekam. Šis vīrs ir ceļā uz bērnu slimnīcu, kuras pagalmā var iegādāties ne tikai rotaļlietas, bet pat dzīvas zivtiņas miniatūrakvārijos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mūsu 31 stāva dzīvojamās mājas priekšā saulainos rītos neiztrūkstoši pulcējas „saules pielūdzēji“, līdzi ņemot sunīšus, kaķīšus, rokdarbus un jaunākos laikrakstus. FOTO Gregors Spoģis.

Palielināt / Enlarge

Te es pati seno lietu veikaliņā, kur esmu iegādājusies ne vienu vien nieciņu. Īsti, milzīgu teritoriju aptveroši, antikvārie tirgi nav tik interesanti, jo  tur pircējus burtiski ķer aiz rokas. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Mazi bērni uzdāvina auklētajiem to, ko bez piespiedu pamodināšanas parasti noguļam – zvaigžņotas debesis un pirmo rīta vēstnešu balsis. Šanhajā putni nedzīvo tikai neskaitāmos būrīšos vecu māju un modernu debesskrāpju mājokļos, – loka balsis arī skvēros un parkos. Kad pa 31 stāvu ēkas (mūsu dzīvoklis atrodas 8. stāvā) balkona logu ielidoja pirmā muša, sapratu, ka var piepildīties manas ilgas arī uz jaunām, vēl nedzirdētām – ceļotājputnu dziesmām!

Un tiešām, – kādu rītu reizē ar mazdēliņu mani modināja kas līdzīgs lakstīgalas treļļiem! Varbūt vainīgas manas ausis, tik izsalkušas pēc putnu karalienes dziesmas?! Varbūt par karstu Āfrikā palicis arī Āzijas lakstīgalām? Kad atkārtoti līdzīgus treļļus citā rītā izdzirdu nelielā parka stūrī, sapratu, ka www.Google informācija par to, vai Ķīnā ligzdo vai neligzdo lakstīgalas, nav jāmeklē. Kāpēc lai tās nemitinātos arī šeit!?

Diemžēl, ar tiem radiniekiem, kuri pogo Rīgā pie Opernama vai mūsmāju ievājā Siguldā, šanhajieti grūti pat salīdzināt (bet var būt, ka putns vēl tikai ieloka balsi, arī mūsu pēc skata necilajam sīkputniņam tūlīt pēc smagā pārlidojuma visi reģistri neskan vienlīdz spoži).

Vienvārdsakot, – šejienes lakstīgala man izklausījās kā amatiere, kura kopā ar mūsējo mūzikas skolā gājusi tikai pirmajās trijās klasēs...

Pašu mājās zāle zaļāka, cukurs saldāks? Protams! Un lakstīgalas vītero īpaši daiļi... Bet man šajās piezīmēs, ko tiku rakstījusi draugiem un radiem visā pasaulē, ļoti gribas slavēt Ķīnu un ķīniešus par to, ko esmu redzējusi un piedzīvojusi tikai šeit.

Un tas nav tikai nenogurdināmais darba ritms un atbildība par kopējam mājām – valsti, – kuru nevaru vien beigt slavināt. Tā ir cilvēku sirsnīgā attieksme pret mani – taču jau svešinieku vai ciemiņu. Ķīnā uzturēdamās (šī ir jau 8. reize) dažās dienās no cilvēkiem saņemu vairāk optimisma un komplimentu nekā Latvijā gada garumā...

Par ko? Tur jau tā lieta, ka ne par ko! Vienīgais mans nopelns ir tas, ka eju un smaidu, un ķīniešu valodā protot tikai 10 vārdus, praktiski sadzīves līmenī varu saprasties ar jebkuru šejienieti...

Maldās tas, kurš domā, ka tas ir maz – uz ielas vai jebkurā ofisā, veikalā, bankā justies kā gaidītam! (Un tad man no kauna jānosarkst, kad iedomājos par LV masu medijiem, kuri ar tādām kā šausmām ziņo – pa Ozolniekiem, Cēsīm un Talsiem brīvi pastaigājas ķīnieši, ķīnieši Latvijā iepērk īpašumus... utt.)

Latviešiem pieder īpašumi visā pasaulē, mūsu tautieši brīvi pastaigājas pa visu zemeslodi, – kāpēc gan lai to būtu liegts darīt ķīniešiem?...

Ķīna savu ekonomisko, māksliniecisko, sportisko, militāro un kosmisko varenību ir parādījusi visai pasaulei, bet Latvijā es joprojām dzirdu pavīpsnāšanu par šo zemi un tautu: tie jau tikai šķībacainie, kuri pārtiek no rīsu saujiņas dienā... Nožēlojami, ka tie nebūt nav tikai kādi deklasēti elementi, kuri atļaujas tā izteikties... Tupēdami uz krāsns vai palīdzēdami tiem, kuri tup uz krāsns, baltas rases cilvēki joprojām jūtas pārāki par visiem...

Manas meitas Zanes mājas jau 13 gadus ir Ķīna, galvenokārt Šanhaja, arī viņas vīrs, parīzietis Martins, šeit dzīvo jau daudzus gadus. Mūsu dzimtas pirmais mazdēliņš ir nācis pasaulē Šanhajā. Par to izjūtu vislielāko prieku.

Bērnus Ķīnā pierasts fotografēt tikai pēc 100 pirmajām dzīves dienām. (Praksē jau nu tā nenotiek, kuram tad negribas dokumentēt mazuli jau no pirmajiem dzīves mirkļiem?) Lai nu kā, arī mana jaunā ģimenīte tieši Drago Nikola Artura Goutarda 100. dzīves dieniņā ieradās netālajā fotoateljē, lai mums visiem kopā būtu iespējams iemūžināt šo īpašo dienu.

Fotogrāfijā man mazais šķiet ļoti pieaudzis. Par zīdaini tādu pat grūti nosaukt. Arī viņa pirmā iziešana Šanhajas latviešu sabiedrībā jau notikusi. Tajā, par laimi, neviens īpaši nešķiro, kas esi pēc tautības: latvietis, ķīnietis, francūzis, beļģis, vācietis, igaunis, austrālietis. Galvenais, lai cilvēki justu kopību un neizturētos lepni pret citiem...

Ja manam mazdēliņam būs lemts uzaugt Šanhajā, viņam visskaistākās noteikti liksies šejienes putnu balsis. Bērnība un pirmās mājas nav aizstājamas ne ar ko...

Anita Mellupe
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl