Vēstures stunda Drustos

Palielināt / Enlarge

Valters un Laima Pauga. FOTO Oskars Suveizda.

Palielināt / Enlarge

Aizpalšos no jauna uzceltā dzīvojamā ēka. FOTO Oskars Suveizda.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas akmens. FOTO Oskars Suveizda.

Vien kuplie ozoli Aizpalšu pakalnā netālu no Palsas upītes varēja pieredzēt 1905.-1906. gada notikumu atbalsis. Arī brīdi, kad Drustu baznīcas priekšā ar rīkstēm smagi pērto Pēteri Paugu soda ekspedīcija atveda un nometa māju pagalmā. Par spīti visam viņš izdzīvoja.

Aizpalši jau zviedru laikos bijusi labi iekopta mežniecības māja. P. Paugas mazdēls Valters Pauga tās atjaunošanu sācis no krāsmatām.

Saulainā jūnija pēcpusdienā Valters vairāk stāsta par sava vectēva brāli Jāni Paugu. Tagad iepretim kokā grebtam uzrakstam Aizpalši uz neliela pauguriņa ceļa malā stāv tumšpelēks akmens. Tas uzstādīts Drustu sociāldemokrātu vadītāja Jāņa Paugas piemiņai, lai mūžmūžos atgādinātu: latviešu protesta vilnis, sākot ar 1905. gadu, vēlies pāri arī Drustu pakalniem.

Uz svinīgo brīdi zem sarkanbaltsarkanā karoga sanācis pulciņš drustēniešu, skolas jaunsargu, Paugu dzimtai piederīgo, Valtera aicināto rīdzinieku. Atklājot piemiņas zīmi akmens veidolā, ieskanas Leonīda Breikša Vakarjundas vārdi. Dziesma uzreiz vēl nepaceļas spārnos, bet stāsts par nenotveramo Jāni Paugu nevar nesaviļņot.

Kā noskaidrojis V. Pauga, viņa vectēva brālis pārstāvējis labējos sociāldemokrātus. It kā padomju varai nepietiekami revolucionāro spārnu. Cara Krievijas žandarmērija par Jāņa Paugas dumpīgumu bijusi citās domās. Viņš bijis sarakstos, ar kuriem izrēķinās bez kāda žēluma. J. Pauga, to labi zinādams, pametis dzimtas mājas un aizbēdzis uz Krieviju. „Ufas apkaimē mans vectēva brālis atvēra ādas ģērūzi un bijis labi novērtēts,“ stāsta V. Pauga. Bēgļa meklēšana izbeigta kādas sakritības dēļ: ne pārāk tālu no Aizpalšiem atrasts vīrieša līķis, kurš iegrāmatots kā Jānis Pauga.

„Šurp braucu uz vēstures stundu,“ sirsnīgā uzrunā klātesošajiem saka Vita Auziņa. Viņa ir Jāņa Paugas mazmazmeita no Ances pagasta, Rietumkurzemē; ieradusies kopā ar vīru, māti un dēlēnu Kārli. Priecājas, ka drustēnieši lepojas ar viņas vecvectēvu, pati sākusi nopietni pētīt savas dzimtas koku.

Drustu pagasta ļaužu likteņgaitām ne pirmo gadu līdzi dzīvo Valtera draugs arhitekts Žanis Krauklis. Viņš arī parūpējies, lai piemiņas akmens iekļautos koku un krūmāju ainavā. Jau krietni agrāk (2001. g.) Žanis kopā ar koktēlnieku Ģirtu Burvi veidojis divas ozolkoka plāksnes; tās iemontētas nišās pie ieejas Drustu luterāņu baznīcā. Plāksnēs iegravēti drustēniešu un gatartiešu vārdi, kuri gājuši bojā padomju represijās.

„Pēdējā pusgadsimta laikā neesmu redzējis Valteru dīkā saliktām rokām,“ rezumē Ž. Krauklis. Teikts bez īpaša pārspīlējuma. Bijušais mērnieks, tūrisma un orientēšanās sporta veterāns V. Pauga sava novada vēsturi cēlis gaismā reizē ar dzimto Aizpalšu atdzīvināšanu.

Drustos apzinātas nacionālo partizānu cīņu takas un bunkuri, četrās vietās – viņa liktie baltie krusti. Pirms dažiem gadiem (2008. g.) iznāca V. Paugas grāmata Aizrestotie ešeloni, dokumentāli skarbs vēstījums par izsūtītajiem drustēniešiem. Tajā aprakstītas veselas 48 represēto dzimtas.

Kā daudzviet skaistajos Latvijas laukos arī Drustos iedzīvotāju skaits gājis mazumā. Tie, kas noturas, nezaudē pašapziņu un ieaug ar saknēm. Par to pārliecinos sarunās pie jēra zupas, kurzemnieku sklandu raušiem un kafijas daļēji atjaunoto Aizpalšu pagalmā.

Jau vairāk nekā 30 gadu sevi par drustēnieti uzskata tautskolas 99 baltie zirgi dibinātājs, bijušais rīdzinieks Ojārs Rode. Viņš – arī šāda pat nosaukuma biedrības valdes priekšsēdis. O. Rodes pedagoģijas atslēga vienkārša savā tiešamībā – lai citi eiropieši mācās dzīvesziņu no latviešiem. Nevis otrādi! Drustos viņa dibinātajā skoliņā vidēji 15 audzēkņu, katram no tiem garantēta individuāla pieeja. Kā apgalvo Rodes kungs, tautiskums un tradīcijas dzīvas visās paaudzēs. „Šogad Līgo vakarā Piltiņkalnā bija vairāk jaunu cilvēku kā citu gadu,“ viņš stāsta.

Savukārt skolotājs un biškopis Vladimirs Kovriga kopš 1995. gada Drustu pamatskolā vada jaunsargu vienību. Ukraiņu uzvārds mantots no tēva, māte latviete un pašu viņu, kā ievēroju, uzrunā par Valdi. Jaunsargam cieņa pret nacionālo karogu, interese par vēsturi un prasme apieties ar ieroci ir kā zinātniekam alfa un omega. Drustu skolas jaunsargus finansiāli atbalsta Raunas novada dome. Kā bilda jauno patriotu audzinātājs, viņi piedalās svinīgos pasākumos arī Raunā, Cēsīs un citviet visā novadā.

Svinīgajā vakarjundā klāt bija vairākas Drustu pamatskolas skolotājas. Viena no viņām – Ieva Lejmalniece vada arī Drustu novadpētniecības muzeju. Ieva zina stāstīt, cik skolas bērni naski piemiņas vietu sakopšanā. Šajā pagastā kopš Atmodas gadiem tādu ir gana daudz.

Piemiņas akmens Jānim Paugam veidots par Valtera Paugas ģimenes līdzekļiem. Pats tā iniciators un koordinētājs atklāšanas brīdī par izpalīdzēšanu pateicās visiem labiem cilvēkiem. Tādiem kā uzņēmējs Kārlis Skrapcis no Drustiem un Jānis Apsītis no Cēsu puses, kuru tehnika ļāva izkustināt 7 tonnas smago laukakmeni. Par Žaņa Kraukļa pienesumu jau minēts. Un akmens nekādi nenostātos jaunajā vietā bez Laimas, Valtera dzīvesbiedres sapratnes.

Jānis Pauga, Latvijas brīvvalsts laikā atgriezies dzimtenē, zem cita gabarīta akmens atdusas Drustu kapsētā. Viņa brāļa mazdēls, kuram tagad jau 87 gadi, Aizpalšu laukos iesējis rudzus. Kam rudenī būs vajadzīga raža, Valters vēl īsti nezina. Savas ziemas un vasaras viņš ģimenes vidū lielākoties aizvada paša celtajā mājā Juglas ezera krastā.

Padomju varas gados noārdītie Aizpalši vairs nav pamesta nomale. No jaunās koka guļbūves augšstāva paveras skats uz Drustiem raksturīgo gāršu un Palsu, kur 18. gadsimtā esot zvejotas saldūdens pērlenes. Par vienu lietu Valters runā ar nesatricināmu pārliecību: „Tas viss paliks Naurītim.“ Nauris ir viņa mazdēls, kuram astoņi gadi. Tā vai citādi, arī viņš dzīvojis līdzi tagad pelēkajā iegravētajam stāstam.

Voldemārs Hermanis, Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“