Bilbao suņu būda un basku bufervalstī

Astotais turpinājums aprakstam „No Spānijas līdz Horvātijai“. Sākums LL Nr. 85, 86, 88, 91, 94, 96, 98, 99.

Atstājot Ribadeselu, turpinām ceļu austrumu virzienā, turoties cik vien iespējams pie jūras, lai kā dienas gala mērķi sasniegtu Sansebastianu (San Sebastián), netālu no Francijas robežas.

Suzannai līdzi Jana Ventas (Jana Wendt) grāmata, Jānas intervijas ar ievērojamiem cilvēkiem, un iepriekšējā vakarā Suzanna tika lasījusi interviju ar Frenku Gēriju (Frank Ghery), Bilbao Gugenheima muzeja arhitektu. Tā kā Bilbao atrodas pa ceļam uz Sansebastianu, atlicinam laiku apmeklēt šo slaveno muzeju, kas pievērsa pasaules uzmanību Bilbao, kādreiz galīgi neievērojamai pilsētai.

No ārpuses muzeju arhitektūra atgādina sudrabainu, spīdošu, abstraktu kuģi, kas piesiets Nervion upes krasta. Iekšpusē tūristi kā skudras savā pūznī, un laika ierobežojuma dēļ tālāk par ieejas telpām netiekam. Tomēr varam apstaigāt Gēriju brīnumu. Mūsu vērtējumā Sidnejas operas nams pievilcīgāks. Vietējie, mazliet bezkaunīgi, nosaukuši muzeju Bilbao lielā suņu būda, jo turpat laukumā, ar muguru pret muzeju, sēž milzīgs, 10 metru augstumā, krāšņi izpušķots suns.

No Bilbao braucam pa lielceļu līdz pat Sansebastianu, un novietojuši mašīnu, dodamies uz interneta kafejnīcu, lai sameklētu naktsmājas. Visur skan mūzika, jo izrādās, ka esam atbraukuši kopā ar vairākiem tūkstošiem citu šīs pilsētas 37. džeza festivāla laikā. Beidzot atrodam pieņemamu apmešanās vietu ārpus Sansebastianas un sanāk braukt pa atpakaļceļu 15 kilometrus uz Zarautu (Zarautz).

Istaba trešā stāvā, lifts darbojas, ar iepriecinošu skatu uz vecpilsētas galveno kvartālu. Pirmā vakarā, noguruši pēc garā dienas ceļojuma, grūti iemigt, jo istaba nav skaņu necaurlaidīga, un vietējie tikai pēc plkst. 10 vakarā sāk ēšanas, dzeršanas, skaļas runāšanas un dziedāšanas nodarbības. No rīta Suzanna sarunā istabu bēniņos, ar skatu uz viesnīcas pagalmu. Daudz klusāk, un tomēr labi iekārtota ar dubultgultu, mazu ēdamgaldu, atsevišķu vannas istabu, un lifts pie durvīm.

Zarautā ļoti manāma basku piederība. Pie veikaliem un pilsētas ēkām visur redzami basku karogi un kaujas izsauciens tu esi basku bufervalsts – šeit nav ne Spānija, ne Francija. Ceļa zīmes, kā arī pilsētas brošūras un citi tūristu izdevumi basku un spāņu valodās. Basku tautas tērpi un piederumi redzami pārdošanai daudzos veikalos, bet tomēr uz ielas neredzam nevienu tautas apģērbā. Gan jau tie parādās tikai svētku dienās, it sevišķi basku Jāņos, Sv. Pelaio (St. Pelayo) festivālā.

19. gadsimtā šeit viesojās karaļi, karalienes un citi augstmaņi, būvēja pilis un glaunas cēlās mājas tieši jūras krastmalā, kur šais dienās viesojas tūristi no visas pasaules.

Šeit paisums un bēgums ierobežo peldēšanas laiku jūrā. Paisums pieved jūru līdz platam gājēju gatves mūrim, kur viļņi sitās un ūdens šļakstās gaisā. Tie krīt kā lietusgāzes uz bērniem, kuri lēkā un skrien prieka pilni. Gatves rietumu galā iebūvēts laivām patvērums un ar paisumu tas dziļš un mērens. Jaunieši tur lec ūdenī no bieza dēļa, kā arī no mūra un pat šķūņa jumta. Viņus vēro it kā ūdens glābējs, bet viņa galvenais uzdevums ir skaļi pūst svilpi, lai brīdinātu peldētājus, kad laivinieki vēlās iebraukt patvērumā novietot savas laivas.

Bēgums atklāj vairāk nekā 100 metru plašu pludmali. Smiltīs, turpat pie gājēju gatves, fiksi izkar mazas, raibi strīpainas teltis, kuras noīrējamas līdz paisums atgriežas. Jaunieši tad arī pārceļas no laivu patvēruma un sporto un peldas jūrā.

Vakaros pakavējamies kvartālā, kur vidū, apaļā estrādē spēlē jauniešu pūtēju orķestris un laukumā publiku uzjautrina vingrotāji, burvju mākslinieki un citi cirkus dalībnieki. Iesaka, ka ļaužu burzmā jāuzmana kabatas, jo šeit čigāni nodarbojās ar to veiklu iztukšošanu. Labāk pasēdēt pie galdiņa ar glāzi saldā alutiņu.

Nolēmām palikt četras diennaktis un pa to laiku ar sabiedrisko transportu aizbraukt uz Sansebastianu, lai apskatītu pilsētu un noklausīties dažus džeza koncertus.

Aizbraucam uz Sabsebastianu, baski to sauc Donostiju, ar ātro autobusu un tūristu birojā pieteicamies vadītā vecpilsētas pastaigā. Vecpilsētā auto mašīnas atļautas tikai līdz pulksten 10 no rīta un pēc tam atvēlēta gājējiem. Dežuranti nopietni piespiež šo noteikumu, un tādēļ uzņēmēji un produktu pievedēji darbojās steidzīgi katru rītu ievest jaunas preces veikaliem un tirgum.

Satversmes kvartālā (Place de la Constitution) reiz notika buļļu spēles, un dzīvokļi, kuri ielenc kvartālu, uz ārpuses sienas visi numurēti no 1 līdz 147. Pirms buļļu spēlēm skatītāji varēja noīrēt dzīvokļus, un numuri palīdzēja skatītājiem izlemt, no kurienes viņi vēlējās skatīties.

Donostija pārdzīvojusi vairākus karus un okupācijas, un 1813. g., kad franču karaspēks Napoleona vadībā atkāpās pēc 5 gadu okupācijas, pilsētu nodedzināja. Vienīgi 31. augusta iela pārdzīvoja to ugunsgrēku, un tādēļ ir arī pilsētas visvecākais stūris. Turpat ap stūri sen uzspridzināta baznīca, nejaušu šaušanas pulvera eksplozijas sekas, un vairākos namu mūros arī skaidri redzams lodes brūces, atliekas no spāņu revolūcijas laikiem.

Pusdienas paēdam tapas restorānā, ko baski sauc pinčos (pintxos). Aukstie ēdieni izklāti uz garas letes, un, paņemot šķīvi no viesmīļa, kurš stāv aiz letes, pats paņem, ko vēlās. Atgādina ķīniešu jam čā, bet ar pašapkalpošanos. Ja vēlās siltus piedāvājumus, tad jāprasa viesmīlim, un tie fiksi gatavi. Izvēle liela un nogaršojam vairākus vietējos gardumus, ieskaitot smalku putraimu desu. Paēduši, gaidām rēķinu, bet šeit jāiet pie viesmīļa un jāpasaka, kas apēsts un nodzerts, un tikai tad rēķins tiek sarakstīts. Neticami uzticīgi. Tas nekad nedarbotos nevienā Zelta piekrastes krogā.

Atpakaļ uz Zarautu braucam ar vilcienu. Daudz ērtāk, ātrāk un lētāk nekā autobuss.

Nākošā vakarā atpakaļ Donastijā noklausīties džeza koncertu. Milzīga skatuve uzbūvēta pludmalē, kur klausītāji apmetas uz smiltīm, bet vēl citas mazākas skatuves atrodamas gar gājēju gatvi, starp kurām ēdienu un dzērienu bufetes. Koncertu rajons ļoti praktiski un omulīgi iekārtots, un džeza ritmi ātri iekustina pašu kājas un pirkstus līdzi piesišanai.

Turpmāk vēl